Pasaules praksē dūla var būt jebkura sieviete: topošās māmiņas draudzene, māsa, krustmāte vai kaimiņiene – ikviena. Pie mums sievietes pārsvarā tomēr izvēlas profesionālu palīdzību. Pagājušā gada nogalē pēc trīs gadu apmācībām ģimenes aprūpes centrā «Stārķa ligzda» dūlas sertifikātu ieguva deviņas sievietes. Dūlas misiju viņas veic līdztekus savai ikdienas profesijai.

Protams, ir arī vecmātes, kas apkopo labākās dzemdību speciālista un dūlas iemaņas, bet tādu diemžēl nav daudz. Turklāt viņām nav laika individuālai pieejai katrai dzemdētājai, sevišķi, ja dzemdības notiek vairākām vienlaicīgi.

Dūla nav vecmāte un neveic nekādas medicīniskas manipulācijas, bet viņa ir vienmēr pieejama atbalsta persona,

kas sniedz informatīvu, fizisku un psiholoģisku atbalstu sievietei un viņas ģimenei grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību periodā.

Viņa topošajai māmiņai palīdz atbrīvoties no bailēm, ko nereti veicina tieši mediķi; iedrošina dzemdēt dabiski un barot savu bērniņu ar krūti. Dūlas nav nelokāmas mājdzemdību fanes, kā pieņemts domāt, bet atbalsta sievieti arī dzemdībās stacionārā, ja tā ir viņas izvēle.

Ja dzemdībās piedalās arī bērniņa tēvs, dūla arī viņam var palīdzēt sagatavoties dzemdībām, gan iepazīstinot ar dzemdību fizioloģiju, gan ierādot veidus, kā mīļotajai dzemdību laikā sniegt praktisku un emocionālu palīdzību.

Bailes no dzemdībām sievietēm no paaudzes paaudzē iedzītas padomju laikā, kad obligāti bija jādzemdē slimnīcā, kur grūtnieci bez ceremonijām nošķīra no vistuvākajiem cilvēkiem un arī no jaundzimušā bērniņa. Dzemdību nams bija fabrika, kur katra topošā māmiņa bija tikai kārtējā dzemdētāja. Bet ja viņai no bailēm, ko zemapziņā izraisīja svešā un emocionāli neiejūtīgā vide, apstājās dzemdību darbība, dzemdības stimulēja mākslīgi. Vecmātes, lai neapstādinātu «konveijeru», bieži ņēma talkā pat dzemdību stangas, kuru sekas nereti bija mūža invaliditāte.

Pēc «Midwifery Digest» publicētā pētījuma

dzemdībās, kurās piedalās arī dūla, uz pusi retāk jāizmanto dzemdību stimulēšana un epidulārā anestēzija,

epiziotomija (starpenes pārgriešana) un ievērojami mazāks ir ķeizargriezienu skaits. Pēc šīm dzemdībām sievietēm nav emocionāli un fiziski traumatiskās pieredzes, no kā rodas dzemdību šausmu stāsti. Taču pat ķeizargrieziena gadījumā dūlas atbalsts ir nenovērtējams; pirms operācijas viņa rada drošības sajūtu, bet pēc tam nodrošina fizisku atbalstu, kā arī veicina mazuļa un māmiņas saiknes veidošanu, kas tradicionālajā medicīnas aprūpē nenotiek.

Psiholoģes un topošās dūlas Sanitas Aišpures dūlošanas stāsts

Braucu ar ģimeni autobusā mājās no Jāņu svinēšanas Mazirbē. Pēkšņi man salecas sirds: ZVANS! Zvana māmiņa, kurai kuru katru dienu jādzemdē, un man skaidrs – tā diena ir klāt! No satraukuma un atbildības nevarēju mierīgi nosēdēt: kāpēc tas autobuss tā velkas? Kāpēc vēl aiztaisa dzelzceļu? Domās sarunājos ar mazo puisīti, lai saudzē mammu un pārlieku nesteidzas. Māmiņa izklausās mierīga, saka, ka sagaidīs mani.

Mājās turbo tempā nometu guļammaisus un teltis, lecu dušā noskalot dūmu smaržu un kvēpus un prom uz Stradiņiem! Pa ceļam ieraugu tantiņu ar fantastisku pļavas ziedu pušķi. Iesmaržoju – jā, jāņem!

Nodaļā atrodu mammu, un mani apbur viņas miers.

Viņa ar savu mazo ir sarunājusi, ka viss būšot labi. Protams, ka būs, saku.

Mums ļoti paveicās, sastopam atsaucīgu un iejūtīgu personālu. Daktere apzinās, ka māmiņa ir no tā sauktās riska grupas - pastāv zināmas šaubas, kā labāk dzemdēt drošības apsvērumu dēļ. Tieši tāpēc viņa jūtami ieklausās pašā sievietē, novēro, ko un kā dara mazais, un izlemj, ka pagaidām uz ķeizargriezienu neiesim - mēģināsim mierīgi un tā, kā daba paredzējusi, dzemdēt pašai.

Velku no somas ārā savu arsenālu – masāžas eļļiņas, sveces, masāžas bumbu... Mamma izsmaržo, kas viņai patīk, kas ne. Paliekam pie eļļas, kura viņu uzrunāja visvairāk. Masēju māmiņas rokas, meklēju īstos punktus, pēdas... un lēni sākam gaidīt mazo.

Dzemdību zālē, lai mazinātu stresu, mums ļauj izslēgt lielo gaismu, vien stūrīti atstājot mazītiņu gaismas avotiņu. Uz palodzes goda vietā iekārtojas pļavas puķes, skan klusa mūzika... Šī atmosfēra māmiņai uzdāvā mieru.

Vien pāris reižu ienāk ārsti un vecmāte, pārbauda, kā mums iet, kā jūtas mazais.

Mēs abas sākam savu darbu, meklējam piemērotākās pozas spilvenos, uz bumbas, uz soliņa, pret palodzi... Un masēju, masēju... Smaržo eļļa... Māmiņa pamazām ieiet sevī, apsīkst joki, iestājas klusums, aiz dzemdību zāles loga satumst, tikai laiku pa laikam aizlaižas kāda kaija... Tuvojas TAS BRĪDIS...

Ienāk vecmāte un ārsts, lai apskatītos, cik tālu esam tikušas. Apspriež, ka laikam vajadzēs sākt spiest uz soliņa, bet... kas tad tas?!
Uz galda! Ātri! Bērniņš jau ir klāt! Pāris elpas pūtieni, sasprindzinājumi un, kā tagad atceros, pulksten 3:33 Markuss ir klāt! Aiz loga tieši tai brīdī ausa gaismiņa un pasaulē ienāca jauna dvēselīte – liels, stiprs un ņiprs latviešu puika!

Nebeidzu priecāties, kā viņš juta savu mammu, kā sameklēja vislabākos ceļus, lai piedzimtu bez operācijas un pat bez asiņošanas. Abi ir sveiki un veseli!

Mazais iepazīstas ar mammu, izgaršo pienu un telpā smaržo pēc laimes.

Vēlāk, ejot mājās, es Arkādijas parkā salauzu klēpi jasmīnu! Jo arī es jutos laimīga! Lai visa pasaule smaržo un zina: Markuss ir klāt!
Kādu laiciņu vēlāk sekoja krustabas un man krustmātes gods :)

P.S. Man šo visu noklausoties, ir žēl, ka tāda prakse nebija manā laikā. Jo arī es gribēju dzemdēt pati, bet ārsti uzspieda ķeizarus. Tā es piedzīvoju trīs ķeizargriezienus un ne reizi neesmu dzirdējusi savu bērniņu pirmo kliedzienu.

Vairāk par dūlām var uzzināt mājaslapās www.dulas.lv; www.starkaligzda.lv un www.mammam.lv