Kad māte nespēj palaist vaļā bērnu... (68)

Kur tu lien! Nokritīsi!

«Dabā iekārtots tā, ka bērni ir jāpalaiž. Vai kraukļa māte tur savu putnēnu 30 gadus ligzdā? Vai vilcenes visu metienu bērni dzīvo kopā, bet viņa iet klupdama krizdama, lai viņus pabarotu?» retoriski jautā psiholoģe. Tomēr cilvēku pasaulē bieži tieši tā notiek. Izrādās, šādas vecāku, īpaši mammas, uzvedības skaidrojums

slēpjas jau iepriekšējās paaudzēs, kur regulāri atvasītēm «likti ķieģeļi uz galvas, lai viņi neaugtu».

«Pirmos aptuveni sešus mēnešus māte un bērns tiešām dzīvo dziļā simbiozē, un tā tam būtu jābūt – viņi ir viens. Taču drīz vien šai saiknei vajadzētu palēnām vājināties. Tas notiek, kad bērns kļūst patstāvīgāks un sāk apzināties sevi kā darbības autoru. Mazajam sākot staigāt, simbiozei ar māti jau būtu jābūt «pārziedējušai». Taču tas var notikt tikai tad, ja pati mamma ir tam gatava, par sevi pārliecināta un droša,» norāda I.Kapustjanska, ar nožēlu secinādama, ka dažkārt pat četrus, piecus un sešus gadus veci bērni vēl joprojām paliek ārkārtīgi atkarīgi no savas «radītājas», nespējīgi pašu spēkiem veikt elementāras lietas. Droši vien tāpēc, ka viņu māmiņa tā vietā, lai savu lolojumu iedrošinātu – turies stingrāk un kāp augstāk! –, biedē: «Kur tu līdīsi! Nokritīsi un sasitīsies! Tu vari būt drošībā tikai pie manas rokas, mana katla un manos kreklos,» tēlo Inese.

Sēž uz jaunlaulāto gultas

Ģimene, kurā apzinās, ka atvase ir jālaiž vaļā, to lēnām, bet mērķtiecīgi dara jau no mazām dienām. «Viņi rīko «apaļo galdu», pārrunā nedēļas un dienas notikumus un prasa viedokli arī mazajam Jānītim, kaut viņam ir tikai trīs gadiņi. Mamma klauvē pie sava bērna durvīm, nepiesavinās viņa mantas. Nav izdomājusi, ka jāpucē bērna rotaļlietas. Nemitīgi nestāv logos, «ķīķerējot», ko viņš pagalmā ar draugiem dara,» veselīgas attiecības raksturo psiholoģe. Tādās iesaistītie nav salipuši kopā kā tādi ķiļķeni pilnā katlā, bet atrodas nedaudz atstatus –

lai starp viņiem būtu gaiss, ko elpot.

Psiholoģe piebilst, ka kontrole, protams, ir nepieciešama. Taču tai jāizpaužas nemanāmi un lielos vilcienos, nevis ikdienas sīkumos. «Ir mammas, kas apsēstas ar kontroli. Taču tādas tāpat kontrolē savus kaimiņus, kolēģus, kā arī pieaugušos bērnus – viņu pirkumus, apģērba un partnera izvēli,» turpina I.Kapustjanska, norādot, ka pārmērīga kontrole liecina par robežu trūkumu. Īpaši tas redzams ģimenēs, kur «jaunie» ar «vecajiem» dzīvo kopā. Kāda vīramāte pat nekautrējusies pārkāpt fiziskās robežas. Viņa regulāri pulksten 11 vakarā bez aicinājuma un neklauvējot ar žurnālu rokās gājusi jaunās ģimenes istabā, sēdusies viņu laulības gultā un sacījusi: «Dēliņ, redz kādu es rakstu atradu. Tas noteikti jāizlasa!» ironizē psiholoģe.

Izmanto un manipulē

Attiecībās, kurās pieaugušie bērni tā arī nav palaisti vaļā, bieži novērojama manipulācija un izmantošana. Piemēram, vecāki uzskata, ka viņu atvasei, lai gan tai ir sava ģimene, joprojām ir pienākums ravēt viņu dārzu, tīrīt paklāju un vest pastaigā vecāku suni. Taču vai tāda bijusi visu iesaistīto pušu brīvprātīga griba un noruna? Ja paģērēšana ir vienpusēja, to iespējams kvalificēt kā izmantošanu, kas var izpausties ne tikai no vecāku, bet arī pieaugušo bērnu puses.

Liels spēks tāpat ir manipulācijai. Pat līdz tam, ka mamma bez lielā bērniņa, kurš aizgājis savā dzīvē, «paliek» slima. «Kādai mātei, kuras dēlam jau bija izveidojusies ģimene un piedzimis bērns, reiz arī izdevās atsaukt savu atvasi atpakaļ. Te viņai izlietne aizsērējusi, te atkal tualetes pods nelaiž cauri un jumts sācis pilēt. Māte sūdzējās - kamēr dēla nav, viņa ir slima un depresijā. Sieviete necēlās no gultas, žēlojās par dažādām kaitēm. Zvanīja un prasīja, līdz dīvainā veidā tomēr panāca, ka dēliņš atgriežas. Toties kā viņa pēc tam uzplauka! No depresijas vairs nebija ne vēsts. Mamma baroja savu dēlu no rokas, gludināja, vārīja un marinēja gurķīšus, nepamanot, ka dēls kļūst aizvien drūmāks un viņa roka sāk stiepties pēc alkohola. Šī māte bija savu panākusi.

Viņa nevar savu bērnu palaist vaļā, jo nezina, ko pasākt ar savu dzīvi,»

važu iemeslus min I.Kapustjanska.

Sieviete nav tikai māte

Psiholoģe piebilst, ka nelaišana raksturīga arī slimo bērnu māmiņām, kuras ar savu rīcību atvasi mēdz padarīt vēl aprūpējamāku un nevarīgāku, tāpat vecākiem, kuri piedzīvojuši kāda bērniņa zaudēšanu, kā arī smagu fizisku un emocionālu vardarbību.

Tāpēc, lai atraisīšanās notiktu pēc iespējas veiksmīgāk, gan vecākiem, gan viņu bērniem jāprot apzināties savs dzīves uzdevums, robežas, lomas un iespējas. Galu galā mamma jau nav tikai māte, bet arī sieviete un kādas profesijas pārstāve. Viņai sevi jārealizē arī šajās jomās. Tad dzīve bez bērna nešķitīs pilnīga katastrofa, laikus izgrūst savus putnēnus no ligzdas mudina I.Kapustjanska.