ljoti ceru, ka speeshu izvairiities izmantot taas audzinaashanas metodes, ko mani vecaaki lietoja audzinot mani- peerta netiku, bet par katru siikumu naacaas klausiities moraales, nekad netika uzkalusiita mana staasta puse, pareizaak- nekad netiku vispaar uzklausiita, kas noveda pie taa, ka saaku agraa vecumaa melot vai izvairiities no patiesiibas staastiishanas, pusaudza gados vairakkaart beegu no maajaam, jo tur ne tikai mani nesaprata, pat nemeegjinaaja saprast.. un beernu kaaju sishana pret zemi ir tikai vecaaku vaina, pareizaak - slinkums, vieglaak tak ir nopirkt, iedot, izdariit beerna vietaa, nekaa pacietiigi izrunaaties, meegjinaat skaidrot atkal un atkal
Visiem bērniem neder vienādas metodes. Citiem pietiek ar skaidrošanu, citiem vajag uzšaut, bērni ir dažādi. Nevajag galvenais jaukt divas dažādas lietas: pēršanu un dauzīšanu. No kurienes cilvēki ir rāvuši to, ka pēršana psihiski degradē bērnu??? Muļķības, tieši visatļautība degradē.
> Anna
Nu redz, Tu jau pati atbildēji, ka vecāku nenormālās prasības Tevi ir izaudzinājušas par ļoti stipru un neatlaidīgu un noturīgu cilvēku, tātad viss ir kārtībā, viņu mērķis ir piepildījies, esi izaugusi par derīgu sabiedrības sastāvdaļu.
> nav svarīgi
Tieši tā - mērķtiecība un bez liekām emocijām. Tas ir arī tas, kas vajadzīgs. Un ko gan senčiem stāstīt? Mazāk viņi zinās, labāk gulēs :)))!
»linda
Pie pāsreizējās situācijas laimīgs un gudrs bez iebiedēšanas (pēršanas) nesanāk. Iespējamie varianti: 1) laimīgs, bet idiots; 2) iebiedēts, bet gudrs. Izvēlies pati sev tīkamāko variantu :))).
Akla paklāušanās fiziski spēcīgākajam... Visa dzīve ir tāda, ka toni noteiks vai nu fiziski vai morāli spēcīgākais. Mīksti audzinot Tavs bērns šajā kategorijā nebūs...
Nav jāsit bērns, ir citi veidi, kā viņu sodīt. Kā visbriesmīgāko sodu no bērnības atceros to, ka vecāki mēdza ar mani nesarunāties, ja biju ko noziegusies, ignorēja mani, kamēr palūdzu piedošanu. Tas tiešām ir daudz sāpīgāk par miesassodu.
Berna fiziska ietekmesana (sisana,persana) noved tikai pie psihiskam un ari fiziskam traumam. Ja, tas varbut ieved disciplinu un paklausibu, bet neiemaca SAPRAST un domat par savam kludam!Ta ir tikai akla paklausanas specigakajam (fiziski) un vecakajam. Situacijas ir jarisina runajot,un sadzirdot ari vina domas (tas tomer ir mazs cilveks!) , tas motives bernu meklet situacijas atrisinajumu, uznemties atbildibu. Ta ir tikai akla paklausanas specigakajam (fiziski) un vecakajam.Mes tacu gribam redzet savus bernus laimigus un gudrus, nevis iebiedetus mulkus!
Es domaju jebkurs vecaks butu lepns par bernu, kas drizak ir specigaka opozicija vinam, nevis uzticigs pakalskrejejs!
Ja tomer labaks ir otrais variants, problema vairs nav bernaa...
Man arī ir tāpat. Bērnībā visu laiku senči kritizēja, kā rezultātā viņiem gandrīz neko nestāstīju un tagad arī gandrīz neko nestāstu. Izaudzis esmu ļoti mērķtiecīgs bez daudz emocijām.
Man ir tieši tāpat.Arī es saviem vecākiem neko nestāstīju,jo baidījos,ka mani kauninās vai sabārs,18 gados es aizgāju prom,bet savu bērnu es cenšos audzināt citādāk,un sanāk,mums ir kolosālas attiecības,bērns labprāt man visu stāsta,mēs varam mierīgi izrunāties,esmu pāris reizes atvedusi kādu laiciņu lai pasēž ar mani darbā,lai paskatās kā es pelnu naudu,kā tas ir,bērnam jau daudz ko gribas,pēc actiņām var redzēt,un dažreiz jau arī viņu palutinu,un tad ir prieks mums visiem,bet problēmu nav,kaut arī nekad neesmu viņu pērusi...
Nav istas atbildes, ka berni butu jaaudzina. Bernus ir jamil un tas jarada viniem, bet ir ari japarada robezas. nedrikst dabut visu uzreiz, ir jamacas but pacietigam, jamacas dalities utt.
Domaju, ka Dr. Berzins nav ista metode. Mani vecaki audzinaja loti stingri - ar siksnam, segu dauzamajiem, ausu rausanu, aizliegumiem, parmetumiem, ka skola tikai "labi" un nevis "teicami". Sis nenormalas plasibas mani ir ari padarijusas par loti merktiecigu cilveku, speju loti ilgi, daudz un neatlaidigi stradat, lai kaut ko sasniegtu... bet es saviem vecakiem nekad neesmu varejusi uzticeties, ar viniem izrunaties... jo katru reizi, kad kaut ko meginaju (agraka vecuma) pastastit vai nu tika teikts, ka tie ir sikumi un mulkibas, vai tiku nokauninata un sabarta...
relativi agri aizgaju no majam un saku dzivot viena pati...
Un dazreiz domaju par to, vai vini mani mil vai ari biju ka dadzis aci, jo "negaiditi pieteicos".
burbulis to Viltvaardis 2009. g. 19. oktobrī, 14:29
Nu mani senči vispār ne reizi nav pēruši, bet tas nenozīmē, ka esmu izaudzis izlutināts perdelis, nē, man viss bija jānopelna tā teikt. Tāpat vien neko nedabūju. šad tad jau arī tiku palutināts, bet līdz zināmai robežai.
Es uzskatu, ka te dažu labu komenti pa dr.bērziņu ir mūsdienām neatbilstošs paņēmiens kā audzināt. Ne senči mani ir situši nedz es savus bērnus sitīšu, jo es uzskatu, ka tas neko nedod. Lielākus panākumus dod bērna motivācija. Nevis vienkārši nopirkt kko, bet reāli likt bērnam saprast, ka lai tiktu pie iekārojamās lietas kaut kas arī jādod pretī. Arī uzspiest kaut ko bērnam ir pilnīgi muļķīgi, jo tad var rasties situācijas, ka tas bērns dara tieši pretējo, tas ir, vot par spīti speciāli kaut ko savārīs.
Un vēl ir tāda lieta ko uzskatu, ka bērnam noteikti vajag, ir kaut kāda nodarbošanās, vislabāk kāds sporta veids vai kaut vai klavierstundas utjp. Es nodarbojos ar sportu un tas arī iedzina manī disciplīnu. Negribēji kaut ko darīt, darīsi to visu dubultā. Un tas arī iemāca nelielu pakļaušanos un rada izpratni, ka lai kko sasniegtu vajag kaut ko darīt, lai pie tā tiktu.
Ir mācāmi ar vecajām metodēm, tikai intensīvākās formās. Kāpēc viņš visu laika prasa un runā pretī? Tāpēc, ka viņš to visu iemācās vienaudžu sabiedrībā, kurus mistiski mēģina audzināt ar sarunām. Ja visi tagad sāktu audzināt bērnus ar sentēvu metodēm, tici, būtu rezultāts. Mēs zinājām, ka par katru vārdu, ko parunāsim pretim, "atrausimies", tas ļoti disciplinēja un motivēja, kā arī nostiprināja gribasspēku un raksturu. Par nesekmību un sliktu uzvedību vispirms "atrāvās" senči darbavietās, pēc tam mēs mājās. Bet tagad visatļautība, pofigisms, kā rezultātā debila patērētāju sabiedrība...
Mani audzināja tā, ka es nekad neuzdrīkstējos pat konču paprasīt lai iedod, sita kad vajag un kad nevajag, rezultātā esmu beigusi maģistrus, strādāju normālā darbā un dzīvoju ar visfantastiskāko vīrieti pasaulē, protams ir arī bērniņš. Taču ak vai, lai arī es savu bērnu nesitu kad vajag un nevajag, taču esmu diezgan despotiska attiecībā pret viņu, neļauju nekad pretī runāt, esmu šausmīgi nikna par piezīmēm dienasgrāmatā un vispār reizēm esmu nesavaldīga, kaut gan cenšos laboties. Rezultātā: bērns ir haotisks, nesavākts, nemācās, nevēlas neko darīt, skolā ir neadekvāts un nemāk veidot attiecības ar citiem, kā arī visu laiku grib lai viņam nopērk to vai šo (reti kad nopērku to ko grib). Jautājums, kāpēc es maza būdama neko neprasīju, a viņš prasa, kāpēc es nekad neuzdrošinājos pretī runāt, bet viņš tomēr runā, kāpēc ae savu gribass pēku esmu panākusi daudz ko, bet viņš neko? Atbilde ir vienkārša, 'mūsdienu bērni vairs nav mācāmi ar vecajām metodēm, tagad tie māca mūs būs harmonijā ar sevi un citiem, jā pat ar šādu uzvedību. Un atzīšos, man jāpieliek milzīgas pūles reizēm, lai savaldītos un neizsmērētu pa sienu to bērnu. Lūk tā tik ir skola!
Sis teksts attiecas uz jaunajam maminjam, kuras grib vel izklaideties un "netisam" dzemdejusas bernu. Ka berns raud, koncu iemet mutee un viss. ta tiek audzinati vinji. Un jaunie vecaki baidas bernam 1reiz iedot pa dibenu, ar ko ari pietiek bernu gados. A ja atlauj visu, luk ari rezultats. ka pasi netiek galaa un sudzas citiem.
Berzindakters ir profilaksei,mazliet pabaidit.Jo izlaists berns nemaz nedzird un negrib sadzirdet kapec nedrikst.Ta jau ir vecaku vaina,jo berna prasibas aug lidz ar bernu.Vecaku galvenais arguments-sagatat bernam saulainu bernibu.
Tieši tā.Kultūra.Bērns vienmēr vēlas sapraast,,kapēc nedrīkst,,kurš vecāks uzliekot roku uz sirds var pateikt, jā, es vienmēr paskaidroju kapēc .Lieta tāda, ka vairākums tomēr nepaskaidro un izvēlas,,dakteri bērziņu,,jo pats nespēj atrisināt situāciju,noguruma un atrunu vadīts.Bērns iemāca mīlestību,pacietību un sapratni.
Bērns ir pieaugušo spogulis. Ja vecāki ar ultimātiem cenšas panākt par katru cenu, lai bērns sakārto savas mantas to argumentējot, ka mamma grib, lai bērns sakārto savas mantas, tad bērns pretī gribēs par katru cenu panākt, lai mamma veikalā kaut ko nopērk, jo bērns tā grib.
Bērnam ir jāiemāca attiecību kultūra un to vislabāk ir darīt rādot atbilstošu piemēru.