Jau agrā jaunībā viņš nolēma zīmēt tikai kaķus. Viņa konsekvencei bija milzīgi panākumi, taču pamazām viņš zaudēja saikni ar realitāti. Lūiss Veins bija uz kaķiem ķerts mākslinieks, tomēr ne jau tie viņu iedzina ārprātā.
Vīrs, kurš zīmēja kaķus (29)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
1860. gada 5. augustā Londonā piedzima puisēns, kuram bija tā dēvētā zaķalūpa. Taču tā bija mazākā dīvainība, ko Lūisam Veinam paredzēja viņa neparastais liktenis.
Puisēns piedzima mākslinieku un rokdarbnieku ģimenē. Tēvs Viljams bija audumu tirgotājs un izšuvējs, bet māte Felise, pēc izcelsmes francūziete, – ievērojama dizainere. Viņa bija izstrādājusi dizaina priekšmetus vairākām angļu baznīcām un katedrālēm, kā arī radījusi brīnišķīgus turku paklāju rakstus. Acīmredzot mākslinieka talantu zēns mantoja no mātes. “Māte stāstīja, ka es jau kopš bērnības esmu vienmēr augstu vērtējis krāsu toņus un stundām mēdzis rotaļāties, grupējot krāsainas lapas,” vēlāk atcerējās Lūiss Veins.
Lai pasargātu puisēnu, kuram bija iedzimts defekts, ārsti vecākiem ieteica nelaist bērnu skolā pirms desmit gadu vecuma. Tomēr tas Lūisu nepasargāja no klasesbiedru kaitinošās izturēšanās. Vairoties no apvainotājiem un pieradis dzīvot savā pasaulītē, zēns skolas gados kavēja ļoti daudz stundu. “Mana skolas dzīve bija iekavēta,” atzina Veins kādā intervijā 1896. gadā. “Dažreiz es bēguļoju pat trīs mēnešus, un tēvs par to nezināja, kamēr nesaņēma no skolotāja garu vēstuli ar aizrādījumu par vecāku pienākumu pildīšanu. Tēvs bija ārkārtīgi izbrīnījies, kad, ticis vēstulē līdz pusei, izlasīja: “Jūsu dēls nav rādījies skolā trīs mēnešus!””
36 gadus vecais mākslinieks intervijā atzina, ka uz klaiņošanu viņu pamudinājuši romāni par Amerikas indiāņiem, ar ko viņš tolaik aizrāvies. “Viņu gudrība un vērīgums, izsekojot pēdas, atstāja spēcīgu iespaidu uz manu iztēli,” viņš atcerējās. Lūiss mēdza klaiņot pa Londonas parkiem, vērojot dabu, apstaigāt visas ostas piestātnes, apmeklēt muzejus. “Šis zēna niķis man daudz palīdzēja mākslinieka dzīvē, jo iemācīja vērot un koncentrēt uzmanību uz dabas detaļām, ko es citādi nebūtu pamanījis.”
Pēc skolas beigšanas Lūiss iestājās Rietumlondonas mākslas skolā, kur vēlāk īsu laiku strādāja par skolotāju. Kad Lūisam Veinam bija 20 gadu, nomira tēvs un viņš atgriezās ģimenē. Lūisam bija piecas jaunākas māsas, no kurām neviena neapprecējās. Visjaunākā māsa 30 gadu vecumā tika atzīta par garīgi nepieskaitāmu un ievietota vājprātīgo namā. Pārējās māsas visu mūžu nodzīvoja pie mātes tāpat kā Lūiss Veins – izņemot viņa īso laulības periodu.
Kā iedvesmo Pēteris Lielais!
Drīz pēc tēva nāves Lūiss pameta skolotāja darbu skolā un kļuva par brīvmākslinieku, tā cerēdams vairāk nopelnīt. Pārsvarā viņš zīmēja dzīvniekus un lauku dzīvi un sadarbojās ar vairākiem ilustrētiem žurnāliem. Darbu galvenie objekti bija angļu lauku mājas, muižas un dažādi dzīvnieki, ko viņam nācās zīmēt lauksaimniecības izstādēs. Kādu laiku Lūisu pat bija pārņēmusi doma turpmāk pelnīt iztiku, attēlojot tikai suņu portretus.
Šajā laikā Lūiss bija iemīlējies savu māsu guvernantē Emīlijā Ričardsonē, kas bija par viņu desmit gadu vecāka. Par spīti ģimenes iebildumiem, 1884. gada 30. janvārī 23 gadus vecais Lūiss un Emīlija salaulājās, gandrīz izraisīdami skandālu labākajās aprindās. Jaunais pāris apmetās uz dzīvi Hempstedā Londonas ziemeļos. Diemžēl drīz pēc tam Emīlijai atklāja krūts vēzi, un viņa nomira trīs gadus pēc kāzām – tas māksliniekam bija briesmīgs trieciens.
Slimošanas laikā Emīlijas lielākais mierinājums bija melnbaltais kaķēns Pīters jeb Pēteris Lielais, nosaukts par godu krievu caram. Lai uzjautrinātu Emīliju, Lūiss kaķim iemācīja dažādus trikus, piemēram, nēsāt brilles un mierīgi sēdēt grāmatas priekšā, izliekoties lasām. Šajā laikā Lūiss sāka zīmēt neskaitāmas Pītera skices, kuras pēc Emīlijas pamudinājuma nosūtīja žurnāliem.
“Tieši Pīters rosināja šos fantāziju kaķu darbus,” vēlāk atzina mākslinieks. “Kādu vakaru sēdēju, vērodams viņa ķēmošanos, un uzzīmēju nelielu skici ar kaķēniem, ko pieņēma žurnāls The Lady’s Pictoral. Tad es mācīju Pīteru kā bērnu, un viņš kļuva par manu galveno modeli un panākumu aizsācēju. Viņš palīdzēja uz visiem laikiem satriekt pīšļos necieņu, kādā kaķis šajā valstī tika turēts, un mainīt tā statusu no vecmeitu rūpju un pieķeršanās apšaubāmā objekta līdz patiesai un paliekošai vietai katrā mājā.”
1886. gadā parādījās pirmais Veina cilvēciskotais kaķa attēls, ar ko mākslinieks kļuvis pasaulslavens. Tā bija zīmējumu sērija Kaķēnu Ziemassvētku vakars, ko publicēja žurnāls Illustrated London News. Darbs sastāvēja no 11 daļām, kurās attēlots 150 kaķēnu – daudzi no tiem līdzinājās Pīteram –, kuri sūtīja svētku ielūgumus, spēlējās, sarunājās. Šajos zīmējumos kaķi vēl staigāja uz četrām kājām, bija bez apģērba, tiem vēl nebija Veina darbiem raksturīgās cilvēka sejas izteiksmes. Tomēr lielais kaķu mīlestības bums bija sācis. “Tas aizrāva lasītāju iztēli, un kopš tā brīža es saņēmu neskaitāmus pasūtījumus,” atcerējās zīmēto kaķu autors.
Pastkaršu karalis bez naudas
Nākamos 30 gadus Lūiss Veins ražīgi strādāja, reizēm radot līdz pat 600 zīmējumu gadā. Viņš ilustrēja aptuveni 100 bērnu grāmatu, publicēja zīmējumus dažādos žurnālos un avīzēs, arī paša Lūisa Veina gadagrāmatā, kas iznāca no 1901. līdz 1915. gadam. 1902. gads ir zīmīgs ar to, ka pirmoreiz parādījās jēdziens Kaķuzeme jeb Catland, kas kļuva par Veina radītās kaķu pasaules apzīmējumu.
To gadu iezīmēja vēl kāds nozīmīgs notikums. Lai gan Anglijā pastkartes bija ieviestas jau 1870. gadā, tikai 1902. pasts pirmo reizi atļāva uz vienas pastkartes iespiest attēlu. Laikā starp 1904. un 1910. gadu Anglija sasniedza nebijušus pastkaršu pārdošanas rezultātus. Sevišķi pieprasītas bija kartītes ar Veina kaķu zīmējumiem, padarot viņu par vienu no populārākajiem pastkaršu attēlu autoriem vēsturē.
Lūisa Veina minči kļuva vēl cilvēciskāki – viņi sāka staigāt uz divām kājām, plati smaidīt un izrādīt citu, gandrīz cilvēcisku mīmiku, sāka nēsāt cilvēku apģērbu. Zīmējumos kaķi attēloti, dzerot tēju, pīpējot cigārus, spēlējot kārtis un mūzikas instrumentus, makšķerējot un apmeklējot operu. Šīs ilustrācijas nereti parodēja cilvēku uzvedību, bija satīra par spilgtām modes tendencēm.
Mainījās arī autora darba stils. Viņš vairs nelika pozēt Pīteram vai kādam citam kaķim. “Es ņemu savu skiču bloknotu līdzi uz restorānu vai kādu citu sabiedrisku vietu un zīmēju cilvēkus dažādās pozās kā kaķus, piešķirot tiem pēc iespējas cilvēciskākas īpašības,” stāstīja Veins. “Tas piešķir maniem darbiem divkāršu nozīmi, un es šīs skices uzskatu par saviem labākajiem humoristiskajiem darbiem.”
Neraugoties uz milzīgo popularitāti, Veinu vienmēr vajāja finansiālas problēmas. Viņam nācās uzturēt māti un piecas māsas, taču trūka biznesa ķēriena. Mākslinieks bija pieticīgs un viegli apmānāms. Viņš netirgojās, bieži pārdeva zīmējumus, nepieprasot autortiesības par atkārtotu publicēšanu. Nereti viņš tika ievilināts finanšu avantūrās, kas beidzās ar zaudējumiem.
1907. gadā Kentas tiesa Lūisu apsūdzēja liela parāda nemaksāšanā, un, lai nenokļūtu cietumā, viņš bija spiests bēgt uz Ameriku. Ņujorkā Veina darbu izstāde guva plašu atzinību. Populāro mākslinieku uzaicināja zīmēt komiksus preses magnāta Hērsta izdevumiem. Taču visu nopelnīto Veins ieguldīja jauna tipa eļļas lampas radīšanā – un visu zaudēja. 1910. gadā, kad no spāņu gripas nomira Lūisa māte, mākslinieks atgriezās Anglijā.
Kaķuzemes noriets
Ar šo brīdi sākās Lūisa Veina popularitātes kritums un veselības problēmas. Pirmā pasaules kara laikā mākslinieks palika gandrīz bez iztikas līdzekļiem un arī pēc kara atradās uz nabadzības robežas. No 1914. līdz 1918. gadam viņš saņēma tikai sešus pasūtījumus grāmatu ilustrēšanai.
1917. gadā Veins nokrita no omnibusa kāpnēm un guva smagu galvas traumu. Māsas uzskatīja, ka vājprāts viņam attīstījās tieši pēc šā negadījuma, bet mediķi atzīst, ka mākslinieka šizofrēnija vienalga būtu progresējusi.
Veinu visi uzskatīja par simpātisku, lai gan savādu cilvēku; viņš runāja juceklīgi un nespēja atšķirt faktus no izdomas. Pakāpeniski mākslinieka ekscentriskums izvērtās par smagu psihisku slimību, kuras dēļ mainījās gan uzvedība, gan raksturs. Veinam sāka rādīties halucinācijas, viņš naktīs klaiņoja pa ielām, mājās bieži pārkārtoja mēbeles, ieslēdzās istabā, rakstīdams nesakarīgus tekstus. Agrāk mākslinieks bija maigas un diezgan naivas dabas, bet ar laiku kļuva agresīvs un aizdomīgs, sevišķi pret māsām. Veins bija pārliecināts, ka māsas zog viņa naudu, tāpēc bieži skandalējās. Reiz strīds beidzās ar to, ka viena no viņām tika nogrūsta pa kāpnēm. Tas bija pēdējais piliens māsu pacietības kausā.
1924. gada jūnijā 64 gadus vecais Lūiss Veins tika atzīts par vājprātīgu un ievietots Springfīldas psihiatriskajā klīnikā, kas paredzēta nabadzīgiem pacientiem. Pēc gada kāds grāmatu tirgotājs viņu atpazina, prese sacēla troksni, un Lūisa Veina liktenim uzmanību pievērsa tādi ievērojami cilvēki kā rakstnieks Herberts Velss un Lielbritānijas premjerministrs. Tika organizēts fonds slavenā kaķu zīmētāja atbalstam, un Veinu pārveda uz Betlēmes Karalisko slimnīcu, bet 1930. gadā – uz Nepsberijas klīniku, kur viņš mierīgi pavadīja pēdējos 15 dzīves gadus. Šajā klīnikā bija dārzs un pat sava kaķu kolonija.
Lai gan Veina slimība progresēja, viņš bija miermīlīgs un savam priekam atkal daudz zīmēja kaķus. Šā perioda darbiem raksturīgas košas krāsas un ziedi, sarežģīti ornamenti, galvenā tēma – kaķi – dominēja ilgi, kamēr to nenomāca abstrakti raksti.
Mūža pēdējās dienās Veins pavisam zaudēja saprātu un skaļi kliedza ik reizi, kad tuvojās mediķi. Lūiss Veins nomira 1939. gada 4. jūlijā.
Mūsdienās ārsts Maikls Ficdžeralds ir apstrīdējis Veina šizofrēnijas diagnozi, uzskatot, ka viņa slimība vairāk atgādina tā saukto augsti funkcionālo autismu – Aspergera sindromu. Šai slimībai raksturīgas sociālās integrācijas grūtības, ļoti intensīvas intereses kādā šaurā jomā, runas dīvainības.
Viņš sevi pārvērta kaķī
Pēc Lūisa Veina nāves viņa darbi uz kādu laiku zaudēja aktualitāti, taču 20. gadsimta 90. gados atkal kļuva populāri. Veina kaķu pastkartes tagad iecienījuši kolekcionāri, un vienas pastkartes cena var sasniegt 500–800 ASV dolāru, kas seno pastkaršu tirgū ir ļoti augsta maksa. Veina oriģinālie zīmējumi un akvareļi tiek pārdoti par 5–35 tūkstošiem dolāru.
Taču šī brīnišķīgā māksla nebūtu tapusi, ja Lūiss Veins nebūtu bijis tāds kaķumīlis. Stāsta, ka reiz viņš pamanījis uz ielas izskrienam kaķi, kuram virsū braucis autobuss, veikli tajā ielēcis un pagriezis stūri. Atjēdzies slimnīcā, Veins vispirms esot apjautājies par kaķa stāvokli. Mājās viņam vienmēr bijuši vairāki mīluļi, piemēram, 1896. gadā žurnālists aprakstījis “veco, labo Pīteru”, kuram tolaik bija jau 13 gadu, Siāmas kaķi Bigitu, garspalvaino, svītraino Leo un franču kaķenīti Minnu, kā arī suņus Ragtagu un Bobteilu.
Viktorijas laika Anglijā attieksme pret kaķiem būtiski mainījās, jo šie dzīvnieku izķēra žurkas un bija viegli kopjami – tas ļāva angļiem beidzot atklāt, ka šie radījumi ir izcili mājas mīluļi. 1871. gadā Londonā, Kristāla pilī, notika pirmā kaķu izstāde, bet 1887. gadā tika nodibināts Nacionālais kaķu klubs. Tā logo zīmēja Veins, un tas tiek izmantots arī mūsdienās. Viņš bija arī kluba dibinātāju vidū, kaķu eksperts izstādēs, 1898. un 1911. gadā tika ievēlēts par kluba priekšsēdētāju un 1900. gadā bija izstāžu direktors. Turklāt Veins darbojās vairākās dzīvnieku aizsardzības organizācijās – Mūsu mēmo draugu līgas vadības padomē, Kaķu aizsardzības biedrībā, Biedrībā pret vivisekciju.
19. un 20. gadsimta mijā kaķi Anglijā kļuva populāri mājdzīvnieki. Lūiss Veins deva milzīgu ieguldījumu, lai cilvēku domāšanā notiktu šāds pavērsiens. To novērtēja rakstnieks Herberts Velss: “Viņš sevi pārvērta kaķī. Viņš izgudroja kaķu stilu, kaķu sabiedrību, kaķu pasauli. Visiem angļu kaķiem būtu jānokaunas, ja tie nespēj kaut vai nedaudz līdzināties Lūisa Veina kaķiem.”