Viņa ir dziedājusi mūziklos "Kaupēn, mans mīļais", "Neglītais pīlēns", "Hotel Kristina", "Dāmu paradīze", operāmelodrāmā "Agrā rūsa" un brīvdabas mūziklā "Dāvana mūsdienu sievietei". Vairāk nekā 16 gadus viņa ir spēlējusi lomas Liepājas teātrī.

Pērnajā un šajā gadā viņa, kā arī mūziķi Jānis Strazds un Māris Kupčs braukšot pa Latvijas pilsētām, kurp viņus aicinās, lai rādītu muzikāli literāro Sigitas soloprogrammu "Avotā plaukstas mērkt". Viņi būs arī Cēsīs, ja paaicinās. Un tomēr Sigita labi zina, ka vairums skatītāju viņu pazīst kā Ievu no populārā TV seriāla "Likteņa līdumnieki". Sigita par to priecājas, jo tic, ka viņas spēka avots, padomdevējs un notikumu ierādītājs ir Dievs. Arī "Likteņa līdumnieki" un viss pēc to laika ir Viņa dāvāts notikums.

Saruna ar aktrisi Sigitu Jevgļevsku.
-Lēni, klusi un liegi dzimtenē sniegot sniegi. Tā dzejā runāji ar skatītājiem un teici -vienmēr jārod labas domas. Tas nekas, ka snieg, puteņo. Tu teici - ceļš ir labs, un domāji ne tikai par šoseju, vai ne?
- Ceļš ir labs. Mēs braucām no Liepājas līdz Valmierai, un nekur nebija tik skaists mežs kā Vidzemē. Apsnidzis un baltas pikas krita no koku zariem… Arī cilvēkam ir viegli tikai tad, kad viņš ir tīrs, kad nav smaguma. Kas tad ir cilvēka pats galvenais uzdevums uz šīs pasaules? Savā sirdī tuvoties dievišķajam. Lai sirdī esi tuvs Dievam. Tad kļūsti labāks. Gan pats pret sevi, gan citiem. Pašam ar sevi un citiem ar tevi kļūst viegli.
-Bet, lai ietu šajā virzienā, ir jāzina, kā ir smagi.
- To jau zinām. Ja atkal un atkal mēs tā nesajustos, tad nebūtu tik daudz jautājumu. Tad nemeklētu garīgu māsu vai brāli, tad man arī ar Ligitu par to stundām nevajadzētu runāt.
-Arī skatītājiem šodien neslēpi, ka Ligita( Valmieras teātra aktrise Ligita Dēvicaaut.) ir tev savā ziņā kā mamma.
-Mēs satikāmies "Likteņa līdumniekos". ("Viss ir Dieva pirksts. Trešajā filmēšanas gadā ļoti saradām," tā šo satikšanos raksturoja Ligita. Viņa noklausījās koncertu, bet grimētavā gluži kā mamma Sigitai taujāja - kur liksi kurpes, kur ietīsi puķes? – aut.) Stundām runājam pa telefonu. Bet ne par to, ko pērkam, kurp ejam. Runājam par dziļām lietāmkā sevi pilnveidot, pārveidot, kā kļūt dievišķākām. Vakaros klausāmies Latvijas Kristīgo radio. Lasām. Runājam, cik bieži jāskan lūgšanai. Ticība ir darbība. Tāpat laulība. Mīlestība arī ir darbības vārds.
-Cik sen to jau zini?
-Man bija 30 gadi, kad pāris mēnešus gāju uz katedrāli Liepājā. Tas bija grūts laiks. Es lūdzu par otru cilvēku. Tā tolaik bija vienīgā baznīca, kas vaļā no rīta līdz vakaram. Mani kājas turp pašas nesa. (Koncertā Sigita stāstīja par vecākiem, vecvecākiem, kurus ļoti mīl. Viņa teica: " Es nāku no jauktas ģimenes. Mamma nāk no īstiem latviešiem. Mana vecmāmiņa bija saimnieku meita no Kabiles. Viņa garā bija saimniece. No otras puses, es esmu īsta Kubaņas kazaciete. Vecmāmiņa dzīvoja netālu no Gruzijas robežas, varēja redzēt kalnus. Tur mēs ar māsu pavadījām daļu bērnības. Katru vasaru vecāki uzskatīja par pienākumu mūs aizsūtīt mēnesi atkopties dienvidu saulītē) Jā, mana mamma ir latviete, tētis bija Kubaņas kazaks, pareizticīgais. Es esmu katoliete, kaut esmu par kristiešu vienotību. Kā var sadalīt Dievu? To taču tikai cilvēka prāts var izdarīt.
- Daudzi skatījās "Likteņa līdumniekus", tie bija nofilmēti, bet tu tobrīd jau biji tālu prom no Latvijas.
-Nezinu, kā tas ir citiem, bet domāju, ka daudzus skar brīži, kad mēs nezināmkas esam, kurp mums jāiet? Tāpēc aizbraucu uz Franciju, dzīvoju kopienā, jo tobrīd biju apjukusi. Katram vajag identitāti.

Viņam ir jāsaprot, kāpēc atrodas uz zemes. Kāpēc jāelpo, jādzīvo, kāpēc nepieciešamas arī sarežģītas attiecības.

Reklāma
-Vai tagad zini?
-Esmu sapratusi Dievs mani ir radījis. Viņš mani mīl. Man jādzīvo šī dzīve. Jānoiet savs ceļš. Kopienā nodzīvoju pusgadu. Atgriezos un kādu brīdi manī bija tīrības sajūta. Tagad zinu arī to, ka šeit to nav iespējams nosargāt. Nevari brīdi būt apgaismībā un to paturēt. Tas nav iespējams, ejot cilvēkos, darbā. Te visu dzīvi ir jāmācās un jāiet savs ceļš. Patiesi domāju, ka tagad grūtumi Latvijai tāpat vien nav uzlikti. Tas ir svarīgi, lai mēs garīgi kļūtu stiprāki.

- Koncertā, runājot ar skatītājiem, teici, ka apsvēri ideju aizbraukt no šīs valsts.
- Pērnajā vasarā par to domāju. Bet tad man nācās pabūt Vīnē. Liela, iespaidīga pilsēta. Stāvēju kādā laukumā, zaļā zālītē. Un tad jututā zāle nekad nebūs manējā. Ja es aizbraukšu, es tur vienalga būšu tikai un vienīgi emigrante. Un es atliku šo lēmumu. Jums visiem gribu novēlētnebrauciet, lūdzu, projām, jo tikai no mums pašiem ir atkarīgs, vai mēs dzīvosim tālāk Vidzemes kalnos, Kurzemes līdzenumos, vai aiziesim līdz Liepājas pludmalei. No visas sirds jums novēlu gara spēkuticēt un cerēt, ka visu ir iespējams mainīt.
-Arī Nārbuļiem piemita gara spēks. Dzimta ticēja savai zemei.
-Šajā filmā bija vissmīlestības stāsts, attiecības un strīdi par zemi. Tagad varbūt liekas jocīgi, kā tik daudz labā un sliktā notiek zemes dēļ. Bet tad zeme bija pats svarīgākais. Es kā lauku meitene apzinos, ko nozīmē strādāt zemi. Tas ir ļoti grūti. Bet es ticu, ka Latvijā ir cilvēki, kuri to darītu ar lielu prieku, kas zemi auklētu, mīlētu un pārdotu burkānus bez nitrātiem. Viņiem to neļauj. Austrijas kalnos var iebraukt pie saimniekiem, baudīt vietējo ēdienu, un sertifikātus neprasa. Ko vēl latvieši izdarījuši? 50 padomju gadus manā Vaiņodes pagastā darbojās kultūras nams, bija kori, deju kolektīvi. Tagad pamazām visu klapē ciet. Kas to izdara? Mēs paši.
-Domāju, ka līdz politikai neaizrunāsimies, bet…
-Es jau tikai par attieksmi. Biju pieradusi pie Liepājas līdzenuma, bet, filmējoties Nārbuļos, ieraudzīju pakalnus. Es iemīlējos Vidzemē. Tik skaista zeme! Man liekas, te cilvēki varētu dziedāt, gavilēt, Jāņos kurt ugunskurus. Tas ir iespējams. Tikai pašiem nevajag atteikties, nevajag iznīcināt. Mums taču tagad neviens neko neatņem. Nārbuļi pārdzīvoja par zemi, bet mēs paši pārdodam, atsakāmies. Tas jāapzinās un jāmaina. Arī Šķēle un citi politiķi nav no Marsa. Viņi redz skaisto Latviju. Vai tad neredz? Es atceros to skatu, kad filmā Edgars ar slēpēm brauca pie Mirgas. Balts sniegs, piesniguši koki. Var jau teikt, ka sieviete tā emocionāli jūsmo, bet tā taču ir. No kā mēs cita sev spēku smelsimies?

No kā smēlās Jaunsudrabiņš vai Skalbe? Viņi dzīvoja laukos, skatījās, kā saulīte uzlec, ka paiet diena, kā iedziedas putns, kā saulīte noriet, kā uzzied zvaigznes. Viņi no tā radīja.

-Vai māki tik mierīgi dzīvot?
-Nē, es nemāku. Man ir sajūta, ka, tiklīdz kaut ko nedaru, man nebūs ko ēst. Bet es sevi audzinu. Varbūt lūgšanai ir vēl lielāks spēks nekā manai rosībai. Vēl šorīt Bībelē izlasīju - atnesīs, ja Tev ir svētība. Bet sevi mācu sīkumos. Atnāku pēc izrādes mājās, paņemu eksemplāru un pasakumanā mājā šitie teksti nebūs! Darbā, Sigitiņ, dari, ko gribi, mācies jauno tekstu kaut visu dienu, bet vakars paliek man. Tagad jau pierādījies, ka mēģinājumos tekstu tāpat zinu un nav nekādu problēmu.
-Vai nebija arī nekādu problēmu spēlēt Ievu "Likteņa līdumniekos"? Pēdējā seriāla daļā biji māte trim pieaugušiem dēliem, bet pašai vēl nebija 35 gadi.
-Tā vide mums ļoti palīdzēja un pats stāsts. Ir svarīgi tas, ka filmējām simt gadu vecā mājā, kur saimes galds, klona grīda, melnā virtuve. Jau teicu, ka mana vecmāmiņa bija saimniece, īsta kaucmindiete. No viņas daudz mācījos. Tādu pamatīgumu, arī ēst gatavošanu, kas man joprojām patīk. Vecmāmiņa mūžībā aizgāja šoruden. Varbūt tāpēc, ka esmu lauku meitene, es tiešām varēju tā pa īstam nospēlēt Ievu. Par daudz ko nesanāca domāt. Vienkārši tur dzīvojām un strādājām. Vienmēr atcerēšos pirmo filmēšanās vasaru. Mēnesi biju nodzīvojusi Nārbuļos, skatījusi tikai mežus, ēdusi no māla šķīvjiem un rītos peldējusies ezerā. Acis bija pieradušas pie pasteļtoņiem, kad Reinfelds (Jura lomas atveidotājs, aktieris Armands Reinfeldsaut.) mani aizveda līdz Rīgai. Sēdēju kafejnīcā un lūrēju uz visiem cilvēkiem. Es nevarēju atturēt acis, jo man cilvēki šķita kā apģērbtas lelles, kā marionetes. Viss tik nepareizi košs. Šo sajūtu neaizmirsīšu. Manas acis bija pieradušas pie dabas krāsām.
-Bet kā bija nospēlēt vecumu?
- Es pielaidu sajūtu, ka esmu vecāka, esmu mamma un vecumā ļoti lēna. Un viss. Tur visam bija viegli noticēt. Skatos bildes un redzu, ka tiešām tajā laikā izskatījos vecāka nekā tagad. Tur bija tāds iekšējais stāvoklis.
-Vienīgi Ieva nekad nedziedāja, bet Sigita dzied ļoti skaisti.
-Man 20 gadus bija sapnis izveidot savu koncertprogrammu. Man teica, ka varu, bet nedarīju, jo nepietika dvēseles spēka. Tad 2008. gada nogalē paaicināja dziedāt kopā ar mūziķiem Ziemassvētku koncertā.Man izdevās. Tā lēnām tapa "Avotā plaukstas mērkt…" Izvēlējos Lūsēna, Paula,Brauna, manis pašas komponētās dziesmas. Ne tāpēc, ka dziesmas skaistas, bet tāpēc, ka mani uzrunā. Stāstu sev svarīgo, stāstu, kā jūtos. Satiku brīnišķīgus mūziķusJāni Strazdu un Māri Kupču, kuri piekrita ar mani kopā strādāt. Šis koncerts ir ļoti personisks. Kādi vārdi "Nepalikt vienai tumsā, avotā plaukstas mērkt." Dievs ir mans avots. Ceru, ka programmu kādudien dzirdēs arī cēsnieki.