Liela uzdrošināšanās un bailes

“Ditiņa piedzima, kad man bija 22 gadi,” atceras Liepājas teātra aktrise Marita Lūriņa-Stelmakere, Nacionālā teātra aktrises Ditas Lūriņas-Eglienas mamma. “Tieši togad biju beigusi Liepājas teātra otro studiju. Skatoties ar šīsdienas acīm, tā tomēr bija milzu drosme un uzņemšanās. Tajā laikā aktrisei atļauties bērnu – tas bija tikpat kā grēks. Ja man būtu bijis vairāk prāta, nezinu, vai būtu tā rīkojusies. Tas viss bija tik tīri, tik skaisti, tik pirmreizēji!”

Mamma atzīst, ka Dita kopš bēbja vecuma zinājusi, ko grib, vienmēr bijusi paraugbērns. “Ne es viņu tā audzināju. Ko tur vispār izaudzināsi, katrs ir tāds, kāds viņš ir. Manas kolēģes Liepājas teātrī vienmēr teica: vai tu vispār zini, kā ir audzināt bērnu? Tagad, atskatoties atpakaļ, domāju, ka varbūt esmu Ditiņai pāri nodarījusi tādēļ, ka man likās, ka visam ir jābūt perfektam. Cilvēks visās jomās nav perfekts. Un tas ir normāli. Saprotu, ka ar pirmajiem bērniem mēs neesam perfektas mammas. Jaunās mammas mācās būt mammas. Abas bijām ļoti jaunas, un tieši tāpēc mēs ar Ditu ļoti agrā vecumā, jau meitas divos gados, bijām draudzenes. Daudz laika pavadījām divatā, jo tētis Valdis dzīvoja Rīgā. Man bija bail doties uz Rīgu ar mazu bērnu, atteicos, lai gan man piedāvāja darbu teātrī,” stāsta Marita.

Dita piebilst: “Domāju, ka pašos pamatos mūsu attiecības kopš bērnības nav mainījušās. Tikai dažas nianses. Bērnībā viņa mani par kaut ko vairāk bakstīja: par nesakārtotu istabu vai zeķbikses nebija labi uzvilktas, bet tas netraucēja mūsu labajām attiecībām. Tāpat visi teica, ka mēs esam kā divas māsas, nevis mamma un meita. Nekas tagad nav mainījies, mamma joprojām izskatās brīnišķīgi. Tagad attiecības ir tādas pašas, vienīgi es vairāk mammu bakstu par visādām dzīves lietām.”

Vienmēr esmu gribējusi būt līdzīga mammai

“Visu bērnību man bija jāklausās, cik esmu līdzīga tēvam (režisoram Valdim Lūriņam – aut.). Tagad tēvs aizvien biežāk saka: “Ak dievs, kā tava māte nāk no tevis ārā!” Kāds žests, kāda intonācija, vienalga – kas. Ierakstā, kurā spēlēju, viņš saka: “Pilnīgi mātes kopija.” Tas man ir kā salds medus. Jo mamma ir ļoti sievišķīga šī vārda visplašākajā nozīmē. Manā izpratnē tādai ir jābūt sievietei. Protams, ir arī savas sliktās puses, un tas nenozīmē, ka mums ar mammu sakrīt uzskati un pasaules redzējums visos jautājumos.” Savukārt Marita stāsta, ka Dita ir ļoti izpalīdzīga, dāsna, bet nekad nav pazaudējusi savu “es”. “Viņa vienmēr ir zinājusi, ko grib sasniegt. Man ir bildes, kuras apliecina, ka jau trešajā klasē viņa valdīja pār klasi, piespieda klases biedriem spēlēt teātri. Pati veidoja režijas. Viņai piepalīdzēja Kristīne Klētniece, kura arī ir aktieru bērns. Kad Dita gāja vidusskolā, viņa vadīja Liepājas 5. vidusskolas teātri. Citās skolās tāda nebija. Citur par naudu strādāja režisors. Atceros, ka teātra nosaukums bija “Viena kaza stāv uz klints”. Dita uztvēra katru neīstu teikumu, viņai bija stingras prasības. To viņa iznesa cauri līdz 30 gadu vecumam. Pēc tam, skatos, viņa jau ir mainījusies. Nav vairs tā, ka balts ir tikai balts un melns – tikai melns. Ir kaut kādi starptoņi...”

“Kādu radušos situāciju mēs kopā ar mammu varam izanalizēt no visām pusēm,” turpina Dita. “ Bērnībā tā vairāk bija rāšanās. Tagad vienkārši apspriežamies, bet tik un tā beigās ir tā: meitiņ, dari, kā gribi, dari, kā tev sirds liek. Galvenais, lai tu nenonāc konfliktā ar savu sirdi un ar sevi. Pat ja tas no visiem aspektiem liekas nepareizi. Droši vien arī tagad mamma uztraucas par mani tāpat kā bērnībā un skolas laikā, bet, paldies dievam, neliek to manīt.”

Tāds bērns dzimst vienreiz simt gados

Par Ditu kā aktrisi Marita saka: “Esmu diezgan daudz redzējusi viņu uz skatuves un tagad saprotu: viņa vienkārši tajā vidē ir augusi, un tur ir viņas īstā vieta. Iestudējums “Sapnis par Brodveju” mani šokēja. Pašas bērns jau it kā ir tik zināms un pazīstams. Bet par šo gabalu es pat kā māte biju pārsteigta. Arī agrāk ir bijuši ļoti labi mūzikli ar Ditas piedalīšanos, kas man ļoti patikuši. Pēc “Brodvejas” jokojot Ditai teicu: centīšos iet uz katru izrādi un visu laiku staigāšu pa foajē. Jo sveši cilvēki nāk klāt un saka: “Tāds bērns dzimst vienreiz simt gados!” vai arī “Otras tādas Latvijā nav!” Lielāka gandarījuma mātei nevar būt.”

Mammā ir viss, kas ietilpst vārdā “sievišķība”

“Lutinu arī savu un Mārtiņa atvasīti Ernestu. Droši vien mēs ar mammu esam šajā ziņā līdzīgas: kā mamma izturējās pret mani, tā es pret Ernestu. Neapzināti. Audzināšana ir grūta lieta, dabiska, tajā pašā laikā grūta, ko mācās visu mūžu. Galvenais, ko man gribētos, lai tas ir divu cilvēku kontakts. Domāju, ka mums ar mammu ir divu sieviešu kontakts. Tāpat es gribētu, lai mums ar dēlu ir divu cilvēku kontakts. Man gan ar mammu, gan ar vecmammu ir tā, ka mēs varam visu izrunāt. Attiecības ar brāli Edvartu ir kā īstas brāļa un māsas attiecības. Mums ir 14 gadu starpība, tomēr mazais brālītis bija tas, kas dzenāja lielo māsu pa māju ar dakšiņu rokā. Es biju tā, kas bēga pie mammas,” smejas jaunā aktrise. Raksturojot mammu Maritu, Dita spriež: “Mamma ir spītīga visās nozīmēs: ja ieņems kaut ko galvā, to arī dabūs cauri. Viņā ir viss, kas ietilpst vārdā “sievišķība”. Viņai ir ļoti laba humora izjūta. Mamma pati sevi iegrūž ikdienas skrējienā, un pašai no tā ir grūti, jo patiesībā viņa ir tāda dulla un traka. Vajadzētu vairāk sevi atbrīvot. Mamma varētu sev vairāk ļaut priecāties par dzīvi, jo patiesībā viņai liekas, ka viņa to nemāk, bet viņa to prot ļoti labi. Tikai tas ar visu ko citu ir aizkrāmēts ciet. “Atštaukās” un citur uz skatuves var redzēt, kā tas dzīvesprieks nāk ārā. Viņa grib, lai mājās viss ir kārtībā, lai vienmēr galdā ir siltas pusdienas.

Sarunu ar Uldi Marhilēviču un viņa mammu Emmu, kā arī ar Ilvu un Māru Liepiņām lasiet žurnāla „UNA” maija numurā.

Foto: Žurnāls "Una"