Sieviete - pilote... Tas šķiet tik neierasti. Kā dzīve jūs aizveda līdz gaisa pilota licencei?

Iepazīšanās ar gaisa baloniem bija nejaušība - 1995. gada pavasarī, kad Siguldā norisinājās gaisa balonu festivāls, kurā organizatoriskos un praktiskos darbos palīdzēja Latvijas Kultūras akadēmijas studentu pulciņš - tajā skaitā arī es. Kā balvu par palīdzību saņēmām iespēju lidot gaisa balonā. Jāsaka, ka iespaidi no festivāla un emocijas no lidojuma bija tik aizraujošas, ka nolēmu nodibināto kontaktu ar gaisa kuģotājiem nepazaudēt. Vēlāk radās iespēja strādāt pie pirmā Latvijas pilota Gunāra Dukštes. Veselu vasaru dienās drukāju vēstules, bet pa vakariem un brīvdienām centos braukt līdzi balonu komandām uz lidojumiem. Vēl pāris reizes tiekot palidot gaisa balona grozā, nostiprinājās doma, ka lidot ir forši un vajadzētu nokārtot pilota licenci, tomēr līdz licences iegūšanai pagāja pieci gadi.

Foto: no personiskā arhīva

Kad jau āķis lūpā, šķiet, nākamais solis bija vēlme pēc sava balona?

Jā, pēc licences iegūšanas biju nākamās dilemmas priekšā - kā tikt pie sava gaisa balona?! Pirmo atbalstu sniedza uzņēmējs Aldis Plaudis, piedāvājot man lidošanai savus balonus "Vinnijs" un "Vestabalt", pēc tam laimīgs gadījums mani saveda kopā ar IZZI pārstāvjiem, kuru skaistais balons "IZZI gaisa skūpsts" tika gatavots tieši ar domu, ka to pilotēs sieviete. Gaisa balons ir sudrabainā krāsā ar sarkaniem akcentiem, tam uz sāna ir skaistas sievietes lūpas, un šķiet, ka balons sniedz gaisa skūpstu debesīm un visam, ko savā ceļā sastop.

Neraugoties uz 13. kārtas numuru gaisa kuģu reģistrā, šis gaisa balons ir ļoti veiksmīgs gan man, gan citiem mūsu kluba pilotiem, jo vairākus gadus pēc kārtas piloti ar šo balonu izcīnīja uzvaras Latvijas meistarsacīkstēs.

Vai augstums nekad nav baidījis?

Godīgi atzīšos, pa jumtiem nestaigāju un kāpt stāvos skatu torņos man nepatīk, jo jūtu nedrošību, ko rada augstums, tomēr gaisa balona grozā ir ļoti stabili un droši, un tur man nekad nav bail.

Lidojums man izvēdina galvu, tā ir atslodzes stunda no ikdienas, jo visas rūpes un problēmas paliek uz zemes šā vārda vistiešākajā nozīmē.

Kādas izjūtas pārņem tur augšā? Brīvība, vara, bauda?... Kas ir tas, kas sniedz adrenalīnu un vairo vēlmi atkal  lidot?

Man tā ir brīvība un miers, bauda dvēselei un acīm, jo ainava no putna lidojuma ir ļoti skaista. Adrenalīnu neķeru lidojumos, bet gan sporta pasākumu atmosfērā, sacīkstēs, kur bauda par teicami veiktu uzdevumu un lielisku rezultātu savienojas ar sportisku azartu un sāncensību.

Foto: no personiskā arhīva

Vai neesat nekad saskārusies ar sabiedrības stereotipiem, ka šī aizraušanās vairāk piemērota vīriešiem?

Patiesībā šis stereotips ir ļoti izplatīts un ne tikai Latvijā. Gaisa kuģošana ir dzīvesveids, un tie, kas "slimo" ar šo hobiju, parasti ievelk un iesaista tajā arī savu ģimeni un draugus, patiesībā šajā nodarbē sieviešu ir ļoti daudz.

Mazāk ir tādu sieviešu, kas izvēlas kļūt par pilotēm. Vēl mazāk - pilotes, kuras startē arī sacīkstēs.

Savā ziņā es tiešām esmu "rets eksemplārs", taču, braucot uz sacīkstēm citās valstīs ar "IZZI gaisa skūpsta" komandu, nekad neesmu saskārusies ar kādu īpašu attieksmi pret sevi kā piloti – sievieti.

Interesanti šķiet, ka gaisa balona sacensībās nav sieviešu un vīriešu konkurences. Tas ir godīgi?

Gaisa kuģošana tik tiešām ir sporta veids, kur pilota dzimumam nav nekādas nozīmes, tādēļ starptautiskā līmenī netiek rīkotas atsevišķas sacensības tikai vīriešiem, abi dzimumi startē un sacenšas līdzvērtīgi. Arī šoruden, 19. pasaules gaisa balonu čempionātā, aptuveni 120 dalībnieku vidū būs sešas sievietes, turklāt divas no tām būs no Latvijas. Pārstāvēt Latviju šajā čempionātā dosies trīs komandas - "IZZI gaisa skūpsta" komanda - tā ir manējā, "Vestabalt" komanda ar pilotu Gintu Gaili un "Kroko" komanda ar piloti Ingu Igauni.

Savukārt nākamajā vasarā pirmo reizi notiks atsevišķas sacensības sieviešu kategorijā - 1. pasaules sieviešu gaisa balonu čempionāts. Latvija ir saņēmusi sankciju šā pasākuma rīkošanai un aktīvi strādā, lai nākamajā vasarā mēs Valmierā redzētu, kā lido vairāk nekā piecdesmit pilotes no visas pasaules.

Kā jūsu ģimene uztver jūsu sirdsdarbu?

Mana ģimene ir tikpat dziļi iesaistīta šajā hobijā kā es - arī vīram ir pilota licence, un uz lidojumiem pārsvarā dodamies kopā, tāpat regulāri ņemam līdzi arī bērnus. Tas ir dzīvesveids un iespēja pavadīt laiku visiem kopā mazliet neparastāk. Arī plašais draugu loks pamazām ir ievilināts šajā sportā un šad tad palīdz komandai balona apkalpošanā.

Foto: no personiskā arhīva

Kādi ir bijuši interesanti gadījumi ar lidošanu vai kuriozi?

Kuriozu manā lidojumu praksē tikpat kā nav, drīzāk specifisks humors vai tāda labdabīga cauri nešana, kad pasažierim, kurš pirmo reizi ieradies uz lidojumu, pārējā komanda nopietnām sejām stāsta visādas blēņas, kamēr cilvēks saprot, ka tā nevar būt tiesa.

Interesanta ir pirmā lidojuma iesvētīšanas ceremonija, kurā cilvēkam, kas ar balonu lido pirmo reizi, tiek piešķirts grāfa tituls.

 Ir vairāki simboliski uzdevumi, kas ir saistīti ar dabas stihijām, pēc tam jaunais lidotājs saņem grāfa titulu, apliecinošu dokumentu par šo sasniegumu un zīmogu uz pieres.

Kas ir visgrūtākais un sarežģītākais kuģošanas procesā?

Noteikti tā ir nolaišanās. Ja students apguvis prasmi mīksti un droši nosēdināt gaisa balonu uz zemes, viņš jau par 50% ir gatavs pilots. Pirmkārt, ir jāizvēlas pietiekami liels laukums, kurā nosēdināt balonu, tad pamazām jāsamazina augstums, lai balons zemei pieskartos mīksti, nevis triektos pret zemi lielā ātrumā. Ir jākontrolē, lai nolaišanās ceļā balonam nebūtu vadi, koki, sētas vai citi šķēršļi. Ja vēja ātrums ir lielāks, tad nolaišanās laikā balona grozs guļas uz sāniem un varbūt pat tiek pavilkts dažus metrus pa zemi, tomēr tā ir normāla nolaišanās procedūra, nevis avārija, un, pareizi izpildot nolaišanos, nekas netiek sabojāts un neviens netiek traumēts.

Kas ir tas, ko neesat vēl dzīvē izmēģinājusi, bet ļoti vēlētos?

Ja runa ir par lidošanu ar gaisa balonu, tad noteikti vienreiz dzīvē gribētu aizbraukt uz lielāko gaisa balonu festivālu, kas notiek ASV, Albikerkā, tajā pulcējas pat līdz 1000 baloniem.

Neesmu izmēģinājusi, bet gribētu apgūt kaitbordu. Tomēr pagaidām apzināti atturos šo vēlmi realizēt, jo paredzu, ka tad man vajadzēs miljonu, ko tērēt, - mierīgā vējā lidošu ar balonu, lielā vējā - ar kaitbordu. Strādāt laika nebūs. Tas, protams, joks, bet patiesībā man šis vēja un ūdens apvienojums šķiet ļoti kārdinošs un labprāt to kādreiz izmēģināšu.

Jūsu novēlējums mūsu lasītājām?

Uzdrīksties lidot - gan sapņos, gan īstenībā!