Aija atklāj, ka tekstilmākslas pamati viņai ielikti Liepājas mākslas koledžā. Linogriešana un filcēšana, kas iekļautas Aijas meistarklasēs, neietilpa mākslas koledžas programmā, tādēļ tika apgūtas pašmācības ceļā. Aija meistarklasi vada kopš 2007. gada, sākotnēji tikai Liepājā, bet pēc radošās telpas Tasty uzaicinājuma – arī Rīgā.

Pilnveidošanās ceļš ir nebeidzams, tādēļ Aija atklāj, ka visu laiku turpina izglītoties ar tekstilu saistītajās tehnikās. Šobrīd viņu jo īpaši interesē japāņu auduma krāsošanas un filcēšanas tehnika Šibori, ko arī gribētu tālāk mācīt kādā radošajā darbnīcā.

Lai nedaudz vairāk iepazītu Aiju, lūdzām viņu atbildēt uz dažiem jautājumiem.

Kā radās tava interese par rokdarbiem?

Manī interese par rokdarbiem ir, kopš sevi atceros. Mazākajās klasēs mamma man parasti šuva apģērbu. Skaistu apģērbu, jo neko jau tajā laikā, tas ir, padomju laikā, īsti nevarēja dabūt!

Ar mammu kopā daudz visādus rokdarbus darījām, un tētis man arī ir cilvēks ar zelta rokām – gatavoja man rotaļlietas no koka un visu ko citu. Un vēl mani parasti pieskatīja kaimiņu tante Žanna. Viņa bija inženiere vietējā ratiņu rūpnīcā, un viņai ļoti patika rokdarbi.

Tad, kad es pie viņas dzīvojos, mēs kopīgi noņēmāmies ar rokdarbiem un fonā mums plašu atskaņotājā parasti skanēja Vladimirs Visockis.

Cik daudz laika ikdienā velti rokdarbiem?

Cenšos kaut kā radīšanai dienā tam veltīt vismaz trīs līdz četras stundas, bet domāju par to visu laiku. Idejas un domas skrien pa galvu kā tādas "future shorts".

Cik daudz un kā lieto šīs iemaņas savā sadzīvē?

Dzīvē man tas labi noder, jo ļoti bieži var visādi norēķināties ar rokdarbiem par citiem labumiem - naturālā saimniecība. Un vēl cenšos arī kaut ko mājiniekiem sarūpēt, kādu cepuri, sunim skaistu gultu, draudzenēm ko foršu.

Kādas vēl ir tavas intereses?

Mani interesē cilvēki un mantas. Patīk laba izklaide, ļoti patīk mūzika un filmas. Lasīt patīk. Maz laika tam atliek, tāpēc klausos audioierakstus, visbiežāk dzeju. Ilgojos pēc ciešāka kontakta ar saviem Rīgas draugiem – ļoti reti tiekamies, jo daudz laika jāvelta ģimenei. Man ir foršs dēliņš un ļoti mīļš vīrs. Lai arī viņi ir tie, kuru dēļ man pastāvīgi trūkst laika, bez viņiem ar nebūtu nekā no visa tā, kas man ir.

Ko vari pateikt par sevi kā pasniedzēju, ko no tā gūsti, kā uztver radošo darbnīcu dalībnieces?

Man liekas, ka cilvēkiem es patīku, protams, visiem nekad nepatiksi. Un vēl man liekas, ka manas nodarbības ir diezgan dinamiskas un aizraujošas, ja aizrauj rokdarbi. Cenšos pēc iespējas vairāk dot un saņemt, tā sakot - altruistiskais egoisms. Vēl man ir svarīgi būt patiesai savās emocijās, neko netēlot, būt pašai un tolerantai pret atnācēju, sniegt viņiem labas emocijas, jo viņi taču nāk, lai tādas gūtu.

Nodarbībās man ir iespēja satikt cilvēkus, jo ikdienā vairāk esmu viena pati. Agrāk strādāju sabiedriskajā sfērā un tad noguru, bet tagad, liekas, esmu rehabilitējusies un man pietiek spēka  mācīt citus.

Kādi ir tavi tālākie plāni sakarā ar Rīgu?

Plānoju arī turpmāk vadīt meistarklases radošajā telpā Tasty. Patlaban ir paredzētas četras darbnīcas – brošu, matu stīpiņu, žabo un linogriezuma apdrukas darbnīcas. Noteikti būs darbnīcas arī pirmsziemassvētku laikā. Ļoti forši, ka aizvien vairāk cilvēki novērtē iespēju pašiem izgatavot dāvanas.