Šodien viņas raujas iegūt to varu, kas nepienācās mūsu vecmāmiņām. Žanna ir atvērta, jautra, komunikabla. Un tomēr viņa līdz galam neatklājas, atstājot vietu fantāzijai. Protams, kad sarunu ievirzīju guļamistabā – tur nostrādāja diktofona efekts. Kad sazvanījos ar Žannu, lai vienotos par intervijas vietu un laiku, mēs iztikām bez oficiālām komunikācijas uzlikām. Nenoliegšu – esam labi pazīstami, tāpēc profesionālajam “intervētāja – intervējamā” kodeksam šeit nebija vietas. Sarunas laikā atklājās daudzas ainas, ainiņas – notikušas un iedomātas, nosapņotas. Tur bija gan ārmrestlings, gan Azerbaidžānas precības, gan patriotisms, gan gruzīnu dejas kalnos, gan 2007. gads Bulgārijā. Un, jā, vēlreiz atgriežoties pie stiprā dzimuma. Šajā kontekstā Žanna pravietiski stāstīja (provocēja?) par diviem centimetriem... Kādiem?

Nenopietnā čempione

Tas, ka Žanna šobrīd ar visu sirdi un prātu atrodas ārmrestlingā – likumsakarīgi. Neizbēgami. Sākumā, protams, bija klišejiskas šaubas. Ko meitene var meklēt sporta veidā, kur kontingentu veido stipras miesasbūves veči? Tomēr familiaritātei un gēniem ir sava ietekme uz cilvēku: “1997. gadā krusttēvs uz Latviju atveda pirmo starptautisko medaļu. Man toreiz bija divpadsmit gadu. No tā laika viņš mani skubināja – ejam, ejam! 2001. gadā, kad man bija 16 gadi, viņš mani aizveda uz pirmo treniņu. Pirmajā treniņā man prasa, lai parāda, kā es lauztos. Tad treneris Modris Stalgēvičs saka, lai es to visu aizmirstu. Parādīja tehniku. Man toreiz teica, ka nekas šeit nebūs. Es gan neko pretī neteicu, bet klusiņām trenējos.

Kopš 2003. gada Latvijā nemainīgi esmu pirmā.

Tajā laikā Eiropas junioru čempionātā iekļuvu finālā, un tad visi teica – oho, kas to būtu domājis? Tas tāpēc, ka visu laiku esmu nenopietna. Visu laiku smejos. Visu darba procesu izeju ar optimismu.”

Foto: Publicitātes foto

Žanna pret Ivaru Cīruli...

Vīrietim Žannas dzīvē ir sava loma. Tā ir vesela konjunktūra. Sataustu, ka vīrietis ir un paliks tikai otrās lomas aktieris viņas dzīves režijā. Dzīvesbiedrs ir tikai un vienīgi ārmrestlings. Tam pakārtota ikdiena un arī priekšējie plaukti viņas apziņā: “

Ārmrestlings ir mana pirmā mīlestība. Vīrietis vienmēr būs aiz tā. Ja vīrietis man teiktu, ka man jākļūst no meitenes ar krampi sievišķīgākai un maigākai, baidos, ka pateiktu ko rupju.

Brīvdienās, kad vīrietis grib ar mani pavadīt laiku, es izvēlos treniņu. Pienāk brīdis, kad tas sāk apnikt un mūsu ceļi šķiras.”

Un tomēr, ja distancējamies no ārmrestlinga,  - kādam ir jābūt vīrietim? Viss vienkārši: “Vīrietim jābūt vīrišķīgākam par mani. Ja es ar viņu lauztos ar rokām – viņam būtu jānolauž mani. Man ir augstākā izglītība (LSPA maģistrs sporta zinātnē – aut.) - uzskatu sevi par pietiekoši gudru, taču vīrietim jābūt nedaudz gudrākam par mani. Pieņemsim, ka sieviete ar vārdiem noliek vīrieti pie vietas – man tas neliekas forši. Vīrietim jābūt par diviem centimetriem augstākam par sievieti. Viņam vajadzētu pelnīt vairāk, būt fiziski stiprākam un gudrākam. Un viņam jābūt tikai nedaudz smukākam par mērkaķi (smejas). No viņa tik maz tiek prasīts. Un vēl netiek galā. Pirms nedēļas man teica, ka Rīgā esot ļoti daudz leidīboji. Es biju šokā – ak dievs, viņi ir starp mums?! Bet tā ir tikai un vienīgi sieviešu vaina. Sievietes ielīda visās profesijās. Es esmu tāda vecmodīga. Agrāk, omes laikos vīrieši bija vīrišķīgāki. Veči bija ar krampi. Tagad vecenes sāka līst augstākos amatos vai arī vīrieši sāka ņemt dekrēta atvaļinājumus. Tas bija trauksmes punkts. Un tagad lūdzu – mums ir pilns ar mīkstajiem.”

Lai Žannas ciemošanos mūsu redakcijā padarītu interesantāku, mēs sarīkojām roku laušanās dueli – Žanna pret Ivaru Cīruli. Pirms dueļa provokatīvi prasu Žannai – vai nolauzīsi? Viņa atrauc pretī – nav variantu. Un tomēr izaicinājumam nepretojās... Viņa zaudēja - Ivara rokas izrādījās par smagu.

Žanna viltīgi izvairījās no jautājumiem par seksu. Tas ir tikai normāli. Taustījos, taustījos, līdz nonācām līdz seksa un ārmestlinga simbiozei: "Sekss pirms sacensībām mani neietekmē. Džekiem gan tas nāk par sliktu, jo viņi TUR pārcenšas – tas atņem spēkus. Esmu dzirdējusi, ka meitenēm tas pat palīdz. Man sacensības ir svarīgākas, un, ja arī ir bijis labs sekss, par to ātri aizmirstu. Uz manu emocionālo pasauli tas nekādā veidā nenostrādā."

Ārmrestlings – bārenis

Žanna šobrīd nopietni (cik vien nopietni tas iespējams) gatavojas pasaules čempionātam, kas norisināsies Lasvegasā. Lai arī viņa par treniņu procesu šim startam stāsta ar neuzspēlētu smaidu uz lūpām, tomēr iesāņus var sajust nomāktību, kas saistīta ar pašreizējo ekonomiski stāvokli šajā sporta veidā Latvijā: “Šodien ar to nevar dzīvot. Pirms tam bija normāli – bija sponsori. Tagad ir gan labi, gan slikti. Labi ir tas, ka mūsu ir palicis vairāk – visi grib nākt trenēties. Bet, kad atnāk jaunie, viņi saka – oho, jūs visi pasaules čempioni, un kas jums par to ir? Mēs nopauzējam un sakām – nekas mums par to nav. Ja būtu nauda, tad mūsu būtu jūra. Visi būtu čempioni. Viss būtu skaisti... Situācija ir traģiska. Uz pasaules čempionātu mēs braucam trīs, kuriem ir reālas izredzes uz medaļām. Mēs aizsūtījām 50 (!!!) firmām lūgumus, un visi mūs atšuva. Mani daļēji atbalsta darba vieta “Klondaika”. Vienam puisim ir atbalsts no savas firmas. Trešais – pats perspektīvākais... Viņu neviens neatbalsta. Parasti viņu atbalstīja Dobele, bet šoreiz pateica – nē. “Klondaika” no manis gaida tikai pirmo vietu. Ja nebūs, tad droši vien pārliks pāri celim un... (smejas). Viņi piekrita daļēji mani sponsorēt, jo pasaules čempionāts norisināsies Lasvegasā. Tur ir visi tie kazino, līdz ar to ir saistība. Šajā sporta veidā sievietes nāk un iet – gandrīz visas nomainījušās. Pasaulē arī tā notiek, tomēr paliek vairāk nekā Latvijā. Tāpēc, ka citās valstīs maksā naudu. Visforšāk ir Turcijā, kur maksā aptuveni 30 000 EUR par medaļu Eiropas un pasaules čempionātos. Tas sāp...”

Foto: Publicitātes foto

Azerbaidžānas precības...

... kurām nebija lemts notikt. Patriotisms? Jā. Tomēr visam ir sava robeža. Viss atkarīgs no piedāvājuma, mentālā noskaņojuma un krāsām: “Man ir piedāvājuši pieņemt Azerbaidžānas pilsonību. Caur internetu atnāca piedāvājums. Piemēram, cīņās bija viena latviete, kurai azerbaidžāņi piedāvāja pārstāvēt viņu valsti, kaut gan Latvijā viņa skaitījās neperspektīva – norakstīta. Redzi, tad viņa aizbrauca uz olimpiādi, labi startēja. Viņai iedeva dzīvokli, viss nodrošināts, maksā algu. Šeit viņai uz sačiem iedeva trenuškas, bet pēc tam pateica – izmazgā un atnes atpakaļ. Tāda ir attieksme Latvijā. Baigi forši...

Azerbaidžāņiem uzreiz atteicu, jo nedomāju, ka man viņu karogs piestāvētu – diemžēl esmu patriote. Ja man tagad piedāvātu, tad es droši vien piekristu.

Varbūt ne gluži Azerbaidžānai, bet pieļauju, ka varētu piekrist...”

Zinot, ka Žannai ir zobs uz Krievijas sportistēm, provocēju... Vai būtu gatava startēt zem Krievijas karoga. Seko pārliecinošs “Nē!” - taču bez jebkādiem vēsturiskiem vai sociāliem zemūdens akmeņiem: “Nē, nekad mūžā. Nevis tāpēc, ka tā ir Krievija, bet šajā sporta veidā viņi vienmēr mums bijuši priekšā.” Žanna turpina ar melno satīru: “Mums ir viens džeks, kurš treniņā, kad sabesās, - noklausās Krievijas himnu. Agrāk bija tā, ka krievi parasti ņēma visas pirmās vietas un sačos līdz riebumam nācās klausīties Krievijas himnu. Un tā viņš treniņos uzliek Krievijas himnu – tas viņu padara dusmīgu, lai sačos varētu uzvarēt un klausīties Latvijas himnu.”

Bulgārijas zelts – lepnums

Kad sarunājām tikšanos, skubināju Žannu paņemt arī savas godalgas. Zināju, ka to ir daudz. Noprasu – kura ir sirdij tuvākā? Žanna nešķiro – visas mīļas un īpašas. Un tomēr, ja vajag izvēlēties to vienu, kuru ņemt uz neapdzīvotu salu? “Tad izvēlos 2007. gada Bulgārijas pasaules čempionāta zeltu. Cilvēku ziņā tas bija lielākais pasaules čempionāts. Sievietēm manā svara kategorijā piedalījās aptuveni 15 dalībnieces. Tas skaitās daudz. Finālā pretī stāvēja krieviete. Es viņu zinu kā raibu suni – ne vienu vien reizi biju viņai zaudējusi.” Šis zelts tika izcīnīts ar zināmu humora devu: “Bulgārijā pirmajā dienā lauzos ar šortiem kājās. Nākamajā dienā organizatori man saka, ka vajag bikses, nevis šortus. Tev ir divas minūtes laika. Tad es noskatīju savus komandas biedru dibenus – kā biksēs var ielīst? Atrodu vienu. Es viņam saku, lai dod man bikses, taču viņš atbild, ka viņam pašam tūlīt jāiet lauzties. Es saku – tūlīt atdošu. Skrienu tribīnēs pārvilkt – visi fočē un filmē. Visiem baigi smieklīgi liekas. Un tad tomēr tās bikses izrādījās par šauru. Es laužos un – ārprāts. Viņas nokrakšķ. Pēc tam no viesnīcas man atveda bikses, un viss bija normāli.”

Gruzīnu dejas

Kas mēs būtu bez sapņiem? Ir piepildīti un nepiepildīti. Arī Žannai ir tādi: “Es gribētu savu raidījumu – par ceļošanu. Pirmais raidījums noteikti būtu par Latviju. Otrs – Gruzijā. Gruzīni ir viesmīlīga tauta. Viņi ļoti smuki dejo un dzied. Tur ir kalni, vīns, un es tur neesmu bijusi. Pirmais kadrs noteikti būtu viņu dejas. Otrs kadrs – viņi kalnos gana aitas.”

P.S.

Žanna ir katra žurnālista sapnis – nesamāksloti atraktīva, mute kustas kā laidara vārti un humors, kādu vēl vajadzētu pameklēt. Epizodiski tas iegūst veselīgi melnas nokrāsas. Ir grūti noturēt šīs optimisma vadlīnijas man kā nepateicīgākās profesijas pārstāvim, ja uzlūkojam to caur cilvēcības prizmu. Tas prasa patiesu cieņu un, iespējams, līdz galam atklāts nevarēju būt. Te ir runa par uzticības kredītu, pret kuru nevar izturēties nevērīgi. Žanna ne tikai var uzvarēt pasaules čempionātā vai nolauzt večus, viņa zina arī, ko vēlas. Viņa uzliek kategorisku tabu “baltajām dejām” un tamlīdzīgām eksistenciālām saspēlēm starp stipro un vājo dzimumu. Un, jā, Žannai uzņēmības netrūkst. Bija gatava pat ietekmēt manu radošo ES (ego?), un piedāvāt virsrakstu šim stāstam. Viņas versija... Žanna meklē traktoristu no Gruzijas. Zvaigājam. Parodējam. Bet kā mēdz teikt – katrā jokā ir daļa patiesības.