Laiks līdz Ziemassvētkiem tradicionāli ir brīnuma gaidīšanas un pārdomu brīdis. Laiks, kad jaunā gada priekšvakarā vērts atskatīties uz piedzīvoto un pieredzēto un, iespējams, kaut ko secināt.
TVNET sāk rakstu sēriju, kurā aicinām pašmāju slavenības stāstīt par savām asociācijām ar Ziemassvētkiem. Šoreiz pārdomās dalās psihoterapeite Aina Poiša.
Ziemassvētki man saistās ar egļu, skuju un piparkūku smaržu.
Sirsnīgākā dāvana, ko esmu reiz saņēmusi, saistīta ar to, ka dāvinātājs bija piedomājis pie dāvanas pasniegšanas veida.
Oriģinālākā dāvana, ko esmu dāvājusi pati, - pašas rokām darināts adījums, ko izdevās noslēpt līdz pēdējam brīdim un tad gluži kā pēc burvju nūjiņas mājiena uzdāvināt.
Ziemassvētku vecītis ir mūsu iztēles sapņu piepildījums.
Ziemassvētku eglīti es karinu kājām gaisā!
Īstā mana Ziemassvētku ēdiena recepte - mazliet klasikas, parasti zirņi un cepetis, pārējais - improvizācija.
Ziemassvētku pantiņš, kuru šogad iemācījos no jauna, - tas man vēl priekšā. Lai nebūtu kā katru gadu viens un tas pats:
“Salavecim gara bārda,
Tālāk nezinu ne vārda.”
Ziemassvētku vai jaunā gada ticējums, kuru ievēroju: vajag apturēt šajos brīžos laiku. Tas ir manis pašas izdomāts ticējums, kuram ticu.
Pasaulē vairot labo var, ja pats kļūsti labs ne tikai kampaņu veidā, bet regulāri, katru dienu.
Ziemassvētku brīnums, kuru esmu reiz piedzīvojusi, - ka svētku sajūta ienāk sirdi par spīti Ziemassvētku drudzim.
Novēlējums visiem svētkos un jaunajā gadā: producēt sevī piepildāmus mērķus, lai nebūtu kā teicienā "ar labiem nodomiem bruģēts ceļš uz elli"!
