Virsrakstā vārdu “lepojās” pagātnes formā lietoju apzināti – šobrīd Loretai ir 25 gadi, un pieļauju, ka viņa mācās būt sievišķīgāka. Jau pāris gadus cenšas izprast vārda “privātā dzīve” nozīmi. Izskatās, ka viņai izdodas - Loreta ir gaidībās. Prasu – meitene vai zēns? Saņemu spēju atbildi pretī – nezinu. Tā nav vienaldzība, bet sava veida brīnuma gaidas kā senos laikos. Loreta atzīst, ka šobrīd pirmdzimtais ir viņas pasaules epicentrs, kuram pakārtotas prātulas, iedomātas nākotnes vīzijas. Starp citu – neatkarīgi no tā, vai meitene vai zēns, sports būs bērneļa neatņemama dzīves sastāvdaļa. Loreta gan neredz viņā gladiatoru, kas plūks laurus lielajā sportā.

Bērna fizisko attīstību viņa konvertē kā inkubatoru, kurā beigu beigās izšķilsies personība ar visām no tā izrietošajām regālijām.

Jātrenējas, lai varētu sevi aizstāvēt

Interesants ir Loretas tēva pamatojums, kāpēc viņš ar tik lielu fanātismu Loretu un māsu jau agrīnā jaunībā sūtīja uz Taekwon-do: “Mācīsies devītajā klasē – gribēsi iet uz diskotēku. Jātrenējas, lai varētu sevi aizstāvēt. Un tā mēs mērķtiecīgi uz to gājām, lai varētu devītajā klasē iet uz diskotēku. Tāpat devītajā klasē nelaida (smejas). Toreiz bija treniņi, un tāpat nebija laika iet uz disenēm – bija jāizmācās, jāgatavojas sacensībām.” Loreta atminas, ka šajā sportā veidā iegūtās zināšanas nav sanācis ekspluatēt uz ielas, bet savs humors saglabājies atmiņu plauktos: “Tas bija, ja nemaldos, vidusskolā. Klubā svinējām Jauno gadu, un tur bija viena meitene, kas baigi grūstījās. Jā, tur nebija vietas, lai normāli dejotu, taču ne jau tik maz, lai visus apkārt grūstītu – diezgan nepieklājīgi. Es pagriezos un pieklājīgi palūdzu – vai jūs varētu, lūdzu, negrūstīties? Viņa sāka vēl aktīvāk grūstīties, bet es vēl tā mierīgi turējos, kaut gan viss iekšā vārījās, nevarēju izturēt. Viņa mani paķēra aiz rokas un saka – davai, ejam ārā. Es saku – ejam - un velku viņu līdzi! (Smejas.) Krusttēvs man stāvēja blakus un teica, lai neeju ārā, jo saprata, ka būs riktīgs kautiņš. Tā mēs jau tikām līdz izejas durvīm, un tad mūs atrāva vienu no otras.

Baigi gribējās iedot “štangā” - biju riktīgi uzvilkusies.

Ja dabūju kādu rētu vai zilu aci, visiem gāju un rādīju

Foto: no personiskā arhīva

Kad Loreta sāka stāstīt par filozofiju, pasaules redzējumu un iekšējo noskaņojumu, nodomāju – tā taču ir mazohiste ar eņģeļa sejas pantiem. Viņa turpina: “Kad biju sacensībās Vācijā, dabūju zilu aci - tāds kārtīgs zilums. Bet mēs vēl taisījām fotosesiju, bildējāmies. Uz rokas arī bija liels, liels zilums, tomēr iekšā sēdēja gandarījums – redziet, es ar to nodarbojos! (Smejas.) Vienmēr tā ir bijis, ja dabūju kādu rētu vai zilu aci, visiem gāju un rādīju – redzi, kāds man ir. Es nekad par to neesmu domājusi, ko citi par to domā, kad redz man zilumus, jo es pati zinu, ar ko  nodarbojos, un man par to prieks.” Kad sarunu ievirzu no sērijas – un ko par to visu domā vīrieši, kuru uzskatu sistēma ir būvēta uz instinktiem un apcerējumiem, ka skaistums glābs pasauli, Loreta ietur lielmeistara pauzi un turpina: “Ir bijušas situācijas, kad pretējā dzimuma pārstāvji gribēja vairāk iepazīties vai arī līmenī – ļoti labi draugi, tad ir teikuši – tas, protams, ir labi, ka tu ar to nodarbojies – sevi fiziski attīsti utt., taču uz sacensībām gan nevajadzētu braukt.”

Zinot vidējo latviešu vīrieti – diezgan piezemēti. Vai tāpēc, ka pēc pilnas atklātības var tikt pie zila aksesuāra uz sejas?

“Arī! (Smejas.) Teikšu tā – ja vīrietis nespēj mani pieņemt tādu, kāda esmu, tad viņš man nav vajadzīgs.”

Grūti ieskicēt, kurā brīdī Loretas zemapziņā organiski ieplūda alkas pēc sievišķības, jo tie ir dažādi laika posmi un notikumi ap tiem. Taču viņas māsa iepazinās ar īsteno sievietes pasaules kārtību ātrāk. Ja mēs pretnostatām jēdzienus sieviete un sports, tad māsas izvēle dzīvē ir klasiska: “Nebija tā, ka viņa pamainīja uz mazāk vīrišķīgu sporta veidu. Vienkārši vairs negribējās kauties – ne pašai sist, ne saņemt pretī. Tas, protams, nenotika vienā dienā, bet pamazām, pamazām, līdz nonāca līdz loģiskam iznākumam. Tēvs par šo viņas lēmumu priecīgs nebija. Bija pārrunas. Pagāja mēnesis, un tētis prasīja – varbūt tomēr atgriezīsies? Tomēr viņai jau bija 18 gadi, liels cilvēks – vairs nepierunāsi...”

Vienmēr interesanti ir zināt, kāda ir recepte?

Loretai ir dažāda kaluma godalgas starptautiskajā arēnā gan Taekwon-do, gan kikboksā. Vienmēr interesanti ir zināt, kāda ir recepte? Un Loreta stāsta: “Treniņu sistēma bija identiska daudziem sporta veidiem. Sākumā – iesildīšanās. Pats treniņu process jeb vidējā daļa varēja atšķirties dienu no dienas. Vienu dienu vairāk trenējām rokas, citā – kājas, trešajā – vairāk sparings, ceturtajā – vairāk darbs bija uz slodzi, izturību, piektajā – vairāk uz tehniku. Treniņu nobeigumā vienmēr bija izstiepšanās, kā jebkurā sporta veidā. Ja runājam par hantelēm un kaut kādu svaru cilāšanu – tas vairāk uz puišiem attiecas. Taekwon-do tas īsti nav vajadzīgs, jo tas ir viegls un ātrs sporta veids. Tajā brīdī, kad aizgāju uz kikboksu, sajutu, ka varu vairāk izdarīt lietas, kur vajadzīgs spēks, bet tajā pašā laikā ātrums zuda. Piemēram, kad tikko pārgāju uz kikboksu, varēju izdarīt daudz vairāk sitienu ar kāju pa “bumbieri” minūtes laikā nekā puiši, kas trenējās vairākus gadus. Ar laiku kļuvu lēnāka, jo it kā šie abi sporta veidi viens otru papildina, tomēr ir nianses, kas neiet kopā. Piemēram, kad es treniņos guļus spiedu, tas nebija darbs uz smagumu, bet uz ātrumu, jo citādi man muskuļi piebriestu un zustu ātrums.”

Loreta ir aculieciniece tam, ka ļoti labi draugi teju kļūst par slepkavu un upuri kikboksa sacensību laikā.

  Viss tomēr beidzās veiksmīgi un abi turpināja ar šo sportu nodarboties, kaut psiholoģiskā barjera esot bijusi diezgan liela. Kā ir ar pašu Loretu? Viņa atminas: “Atceros, kad piedalījos pirmo reizi pilna kontakta sacensībās Igaunijā,  biju nedaudz nobijusies, it sevišķi tāpēc, ka biju gatavojusies uz nepilnu kontaktu. Man arī nebija pieredzes pilna kontakta sacensībās. Tur treneris man saka, ka esmu gatava pilnam kontaktam. Viņš mani kaut kā uzkurināja, saņēmos, gāju un cīnījos. Man tīri labi gāja – otrā vieta.” Kāpēc neizdevās uzvarēt? “Pirmkārt, pretiniece bija stabili stiprāka, kaut gan arī šādās situācijās vienmēr ir iespēja uzvarēt. Šoreiz galvenais bija cits iemesls – pieredzes trūkums.

Redzi pirmo cīņu, kad uzvari, tu sāc brīnīties – kā es tā varu?

Pienāk fināls – klāt mandrāža, uztraukums. Pāris reizes dabon pa galvu, un tu jau sāc domāt – var būt nevajadzēja to pilno kontaktu. Saproti, kad tu pretinieces sit – nejūti to, bet, kad pati izlaid cauri dažus sitienus, tad ir, kā ir... Kaut arī ķivere galvā, tāpat tu dabon pa “zvanu” un esi apjucis. Un tomēr tā nebija tā cīņa, kurā neko nevarēju izdarīt,” Loreta turpina.

Par ļoti svarīgu momentu Loretas dzīvē un izvēlēs kļuva atgriešanās Igaunijā: “Pilnu kontaktu cīņās vairs negribēju piedalīties pēc otrās reizes Igaunijā. Toreiz es vēl samelojos vecākiem, ka braukšu cīnīties nepilnajā kontaktā, lai mani palaistu. Ieguvu trešo vietu, bet pusfinālā zaudēju igaunietei. Pēc tam treneris mani paaicināja ģērbtuvēs uz nopietnu sarunu un teica, ka ar pilnā kontakta sacensībām man jāpārstāj nodarboties, ja gribu saglabāt savu sievišķību. Tajā brīdī tikai māju ar galvu, taču kaut kā šī saruna mani iespaidoja. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc ar to vairāk negribēju nodarboties.”

P.S.

Jau pāris gadus Loreta un viņas agrākā kaislība – kādam izlīmēt tapetes uz sejas - ir gājušas savu ceļu, taču viņa nenoliedz, ka gribētu atgriezties. Mēdz teikt, ka cilvēki nemainās, un Loreta to saprot. Uzmanības viņai nekad nav trūcis un vienmēr ir gribējies vairāk un vairāk. Viņa pieļauj, ka dienās varētu būt trenere, taču dziņas pēc uzmanības var veikt savas korekcijas: “Jā, es varētu trenēt, taču tajā pašā laikā varu aizrauties un sākt uzmanību veltīt sev, atstājot audzināmos novārtā (smejas).” Runājot par sapņiem, tad tādi ir divi – sākt savu biznesu. Kādu? Loreta spītīgi neatklājas. Droši vien negrib, lai noskaustu. Otrs – viņa grib nofilmēties kaut vienā van Dammes tipa filmā, kur rokas un kājas nemitīgi iet pa gaisu. Šo sapni viņa aizvien lolo. Cerēsim, ka redzēsim kādu dienu Loretu tālrādē. Starp citu – viņa atzīst, ka gribētu būt ļaunais tēls. Tas vairāk atbilstu viņai...