Laimai Vaikulei netīk sniegt intervijas un stāstīt par savu personīgo dzīvi. Taču par ekoloģijas tēmu viņa gatava runāt vienmēr. Un nevis runāt, bet pat kliegt!
Pirms mūziķes karjeras jūs esot sapņojusi kļūt par ķirurģi un pat kādu laiku mācījāties medicīnas skolā. Vai jums nācās preparēt vardes un vai pēc šīs operācijas jūs kļuvāt par kaislīgu dzīvnieku aizstāvi?
Vardes es neesmu preparējusi. Taču ne jau tāpēc, ka tas būtu pretrunā ar manu pārliecību. Tajā laikā es vispār nebiju aizdomājusies par to, kas ir humāni un kas nav. Visā dzīvajā man lika iemīlēties mans pirmais suns Kendija. Tieši viņa man atvēra acis un piespieda saprast, ka
arī dzīvniekiem ir dvēsele, ka viņiem ir tādas pašas jūtas kā cilvēkiem – mīlestību, greizsirdību ieskaitot.
Dažkārt suņi uzvedas pat daudz cēlāk par cilvēkiem – lai minam kaut vai viņu uzticību.Jūsuprāt, kāpēc cilvēki izturas cietsirdīgi pret dzīvniekiem?
Pašapliecināšanās, iedzīvošanās un varaskāres dēļ. Taču lielākoties tā ir nezināšana.
Mums taču kopš bērnības bija iestāstīts, ka cilvēks ir dabas valdnieks. Tāpēc tiek uzskatīts, ka mums ir absolūtas tiesības saimnieciski iejaukties tās norisēs, kaut ko mainīt un pārveidot pēc saviem ieskatiem, kaut patiesībā esam tikai dabas ciemiņi un diemžēl nezinām, kā pareizi jāuzvedas.
Cilvēks – tas ir visbriesmīgākais dzīvnieks, jo ir visneuzmanīgākais un pašpārliecinātākais.
Tieši sava analfabētisma dēļ mēs uzvedamies kā ziloņi trauku veikalā, diemžēl pat tad, ja vēlamies, lai būtu «pēc iespējas labāk». Piemēram, reiz pastaigājos pa pludmali un ieraudzīju krastā roni. Nobijos, jo viņu taču var apēst suņi, un sāku dzīt atpakaļ jūrā. Bet viņš tikai šņāca, ar savām milzīgajām nesaprotošajām acīm lūkojās manī un negribēja kustēt ne no vietas. Vēlāk, kad biju sazinājusies ar zinošiem ļaudīm, viņi man pateica: «Laima, nu kāpēc tu to darīji? Roņi dodas krastā, lai atpūstos!»
Pirms vairākiem gadiem jūs ar Artemiju Troicki, Aleksandru Skļaru un citām Krievijas zvaigznēm piedalījāties kampaņā pret roņu mazuļu nogalināšanu Baltajā jūrā un pat no saviem personiskajiem līdzekļiem maksājāt ceļa izdevumus, lai turp varētu aizlidot.
Ekspedīciju pie roņu mazuļiem sarīkoja dzīvnieku tiesību aizsardzības organizācija «Vita». Pateicoties tai, visa pasaule uzzināja par šo kliedzošo roņu mazuļu nogalināšanu. Es esmu ļoti laimīga, ka mums toreiz izdevās izcīnīt uzvaru – roņu mazuļu iznīcināšana tika aizliegta. Cilvēkam ar normālu psihi šo skatu izturēt nav iespējams. Tas ir sadisms – gan attiecībā pret dzīvniekiem, gan pret cilvēkiem, kurus katru gadu algoja tam, lai viņi bezpalīdzīgiem raudošiem mazuļiem sistu ar ķekšiem pa galvu. Par to viņiem maksāja 1000 dolāru. Es biju gatava viņiem maksāt šo naudu no savas kabatas, lai tikai viņi vairs neslaktētu.
Foto: no personiskā arhīva
Pilnīgi noteikti. Taču, ja mēs sāksim viņus kritizēt un atmaskot, būs vēl sliktāk. Man šķiet, ka zaļajām organizācijām jāpastāv arī tādā gadījumā, ja tām atklājas šādi tādi grēciņi. Vienalga galarezultātā labuma ir daudz vairāk.
Vai esat veģetāriete?
Piekopju to stihiski.
Es neesmu pati sev pateikusi, ka neēdīšu gaļu, cīsiņus un desu. Vienkārši man šie produkti negaršo kopš bērnības.
Taču tādā gadījumā, ja būšu izbadējusies un tobrīd atradīšos kādā lidostā, kur cita ēdiena vienkārši nav, mierīgu sirdi varu notiesāt arī šos produktus.Kam jūs pievēršat uzmanību, iegādājoties pārtiku veikalā?
Dažbrīd savā tieksmē pēc veselīga ēdiena nonāku līdz pilnīgam ārprātam! Vienu laiku ziemā pat zemenes mizoju – man šķita, ka tās pārklāj ar tādu kā vasku.
Ko jūs esat gatava ziedot nākamo paaudžu ekoloģiskās drošības labad?
Visu! Es nevalkāju kažokādas, pērku somas tikai no mākslīgās ādas, lietoju tikai to kosmētiku, kas nav testēta uz dzīvniekiem. Cenšos iztikt bez polietilēna maisiņiem, nemēsloju mežā un pludmalē, nelaužu koku zarus un vispār cenšos nevienu nesāpināt. Man frāze «veselīgs dzīvesveids» nozīmē to, ka tas pirmām kārtām ir darbs pie sevis pilnveidošanas.
Kā jūs domājat, cik iedarbīgas ir jūsu uzstāšanās par ekoloģijas tēmām televīzijā?
Iespējams, tās nespēs būtiski mainīt cilvēku attieksmi pret ekoloģiju, taču varbūt kādam tomēr liks aizdomāties. Lai mēs kardināli mainītos, ir jāpieņem likumi, saskaņā ar kuriem sodītu cilvēkus par nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. Ir jāaizliedz zoodārzi un cirki, zvēru slepkavošana kažokādu un ādu ieguvei, izmēģinājumi uz dzīvniekiem un tamlīdzīgas lietas. Ja mēs to izdarīsim, paies nieka 10–15 gadu un izaugs jauna paaudze ar daudz humānāku attieksmi pret dabu.
Ir jāārstē cēlonis, nevis sekas. Es atļautu turēt suņus un ar to pavairošanu nodarboties tikai profesionāļiem, viņi jau nu gan vēlāk neizmetīs kucēnus uz ielas un nepieķēdēs suņus pie radiatora, liekot bez mitas tiem dzemdēt, lai tik saimnieki varētu pelnīt. Suņus un kaķus to saimniekiem es liktu ierakstīt pasēs – gluži kā tiek ierakstīti bērni. Tad arī atbildība par mājas mīluļiem būtu pavisam citāda. Un vēl, manuprāt, nopietni jākontrolē klaiņojošo dzīvnieku populācija. Speciāliem dienestiem tie jāsterilizē un sveiki un veseli jāpalaiž brīvībā tajā vietā, kur tie tika noķerti.
Ar kādiem dzīvniekiem jūs sevi asociējat?
Ar sanbernāru, glābēju.
Pirms pāris gadiem jūs ļoti aktīvi reklamējāt ekotūrismu un visiem ieteicāt aizbraukt atjaunot savus spēkus nevis uz ierastajiem kūrortiem, bet rezervātiem, kur saglabājusies pirmatnīga daba.
Pirms diviem gadiem es apmeklēju divas apbrīnojamas vietas, no kurām atgriezos kā no jauna piedzimusi. Sākumā bijām Nairobi dabas parkā Kenijā. Zvēri tur dzīvo dabiskos apstākļos un pavisam nebaidās no automobiļiem un cilvēkiem. Mēs redzējām savām acīm, kā lauvas medīja bifeli, bet antilopes nobijušās nostājās ķīlī, sajūtot geparda tuvumu.
Foto: no personiskā arhīva
Bet vēl pēc kāda laika atpūtāmies wellness viesnīcā «Летняя Золотица» Arhangeļskas apgabalā un ar helikopteru lidojām skatīties, kā dzimst roņi.
Izkāpām uz dreifējoša ledusgabala un redzējām tik tikko dzimušu mazuli, kuram pat nabas saite vēl nebija nokritusi.
Viņš skatījās uz mani un kliedza: «Maaaa–maaa!» Un acis viņam bija tik mitras, it kā tās būtu asaru pilnas... Bet viņa mamma, nobijusies no mūsu helikoptera, aizgāja. Tad man sākās histērija: ja nu pēkšņi viņa vairs neatgriezīsies un manis dēļ šis mazulis paliks viens? Tad es sapratu, cik svarīgi pret dabā notiekošo izturēties uzmanīgi – tā, lai nenodarītu ļaunumu ne sev, ne citiem.
