Annai patīk stilīgi ģērbties, un viņa bieži vien rotā modes žurnālu vākus, piedalās zīmolu reklāmās un filmējas klipos. Lūk, tā viņai izdodas apvienot gan augstos operas meistarības standartus ar šovbiznesa superzvaigznes atribūtiem.

Mauglis no Krievijas dienvidiem

Anna dzimusi 1971. gadā Krasnodarā. Viņas tēvs strādāja par ģeologu, mamma – par telefonsakaru inženieri, bet vecmāmiņa bija Krasnodaras slavenākā ginekoloģe akušiere. Spēcīgā balss un aktrises dotības nākamajai zvaigznei tika novērotas gandrīz jau kopš autiņiem. Atšķirībā no savas vecākās māsas Natašas Anna bija skaļa un nemierpilna. Ja pa logu bija sadzirdami mežonīgi brēcieni, visi zināja, ka tā ir Anna, kas tur dauzās. Mazā Ņetrebko bija līdzīga Mauglim: basām kājām skraidīja pa putekļainām ielām, lēkāja pa jumtiem, slepus no vecākiem devās uz hipodromu, lai jātu ar zirgiem. Meitene dievināja rīkot koncertus viesiem, kuri bieži vien pulcējās viņu mājās. Līdzko tie sēdās pie galda, Anna uz karstām pēdām bija klāt: «Labdien! Dārgie viesi, sākas koncerts!» Un cilvēki sastinga ar paceltām dakšiņām rokās...

Viņa dejoja, zīmēja, bet 13 gadu vecumā sāka rakstīt romānus, pareizāk sakot – pasakas par mīlestību, kuru varoņi bija karaļi un karalienes.

  Anna klausījās skaņuplates ar muzikālajām pasakām un pēc tam rakstīja scenārijus, izdomāja tērpus un kopā ar māsu un draudzenēm izspēlēja teātra priekšnesumus. Veco mājas pagrabu Anna pārvērta par «Baiļu alu»: sienas apzīmēja ar šaušalīgiem spokiem, viesiem pirms ieiešanas pagrabā deva sveces, bet pati paslēpās aiz veca manekena un iekaucās pārvērstā balsī.

Sapņi par opereti

Skolā nākamā zvaigzne mācījās bez īpašas degsmes. Nekad nezubrījās, mājasdarbus nepildīja, bet, kad tika izsaukta pie tāfeles, atbildēja to, kas bija palicis prātā no stundā dzirdētā: atmiņa viņai bija fenomenāla. Desmit gadus Ņetrebko bija bērnu ansambļa «Kubaņas pionierija» soliste, un klases audzinātāja mēdza meiteni dēvēt par «izputējušā teātra aktrisi». «Vēl arvien vēlies kļūt par aktrisi?» viņa jautāja. «Tālāk par profeni netiksi! Tad tu redzēsi – tavs mūžs paies, strādājot fabrikā!»

Skolas izlaiduma dienā, saņēmusi atestātu, Anna, nesagaidot banketu, iekāpa lidmašīnā un aizlidoja, lai iestātos Ļeņingradas mūzikas skolā. Viņa sapņoja par opereti. Krasnodarā nebija operas, bet operetes teātris bija. Un Annai šķita, ka tas ir daudz jautrāks mākslas veids atšķirībā no garlaicīgās un apnicīgās operas, jo tur ne tikai dzied, bet arī dejo.

Turklāt aktrisēm ir skaistas kleitas, kažokādas, spalvas un spīdumi...

Jāteic, ka jaunajai Ņetrebko gaume bija visai provinciāla, tāda dienvidnieciska. No mātes puses viņā rit arī čigānu asinis – iespējams, tāpēc viņai tik ļoti patika viss spīdīgais apģērbā. Kad Anna nonāca Ļeņingradā, draudzenes vēl ilgi jokoja par viņas ne īpaši smalko gaumi.

Ceļā uz karjeru

Mūzikas skolas iestājeksāmenos Anna ieguva visaugstāko novērtējumu, taču iestājās nevis operetes nodaļā, kā bija sapņojusi, bet gan operas – pedagogi pateica, ka viņai ir dotības, lai kļūtu par nopietnu dziedātāju. Pēc diviem gadiem, vēl nebeigusi mūzikas skolu, Ņetrebko iestājās Sanktpēterburgas konservatorijā.

Anna dzīvoja kopmītnēs netālu no Marijas teātra. Vecāki ar vilciena pavadoni viņai nemitīgi sūtīja pakas ar lauku labumiem: Krasnodaras tomātiem, marinētiem baklažāniem un kabačiem, ievārījumu. Anna ar mokām aizstiepa šīs smagās kastes līdz kopmītnēm, un tur krājumi, kas bija paredzēti vismaz vienam mēnesim, pazuda dienas laikā. Tajā laikā Sanktpēterburgā bija nopērkami vien makaroni un tomātu pasta.

Anna nebija uzcītīga studente.

Tikusi prom no vecāku acīm, viņa baudīja brīvību un kavēja lekcijas. Viņa uzskatīja, ka šī mūzikas teorijas zubrīšana diez vai noderēs dziedāšanai.

  Viņa kārtīgi apmeklēja vien tās nodarbības, kas viņai šķita vajadzīgas: vokālās stundas, aktiermākslu, deju, klavierspēli. Annas pedagoģe nemitīgi atgādināja: «Tu, protams, neesi Kallasa.» Kāds cits droši vien ciestu no nepilnvērtības kompleksiem, bet Ņetrebko neko neņēma galvā. Viņa nekad nebija domājusi par karjeras taisīšanu. Laikam tāpēc, kad sāka gūt panākumus, spēja palikt par absolūti normālu cilvēku, un zvaigžņu slimība viņai gājusi secen.

Operas pelnrušķīte

Kad Anna vēl mācījās pirmajā kursā, paralēli iekārtojās darbā Marijas teātrī par apkopēju. Ne jau naudas dēļ (par šo darbu maksāja maz), bet gan tāpēc, ka viņa burtiski vai murgoja par operu. No rīta dodoties uz nodarbībām konservatorijā, viņa uzcirtās, bet vakarā skrēja uz darbu, kur viņu gaidīja zils satīna halātiņš un spainis ar slotu. Pirms izrādes starpbrīža Anna ātros tempos izmazgāja vestibilu, bet pēc tam skrēja pārģērbties un, tiklīdz atskanēja trešais zvans, ieņēma brīvu vietu partera pirmajā rindā. No turienes bija visērtāk koķetēt ar baletdejotājiem.

Viņa bija iemīlējusies Andrī Liepā (tiesa gan, viņš par to neuzzināja).

Tagad ārzemniekiem patīk stāstīt par Ņetrebko dzīvi kā par «Pelnrušķītes leģendu». Lūk, nabaga meitene divus gadus mazgājusi grīdas teātrī, līdz viņas neaprakstāmo skaistumu pamanījis garāmejošais diriģents, kurš piedāvājis viņai galvu reibinošu karjeru. Īstenībā viss bija pavisam citādi. 1993. gadā Anna uzvarēja Krievijas M. Gļinkas vārdā nosauktajā konkursā un tikai pēc tam tika uzaicināta uz noklausīšanos Marijas teātrī. Tas notika divus gadus vēlāk, kad viņa jau bija pametusi apkopējas darbu. Laikam jau teātra mākslinieciskajam vadītājam un diriģentam Valērijam Gergijevam bija iespiedusies atmiņā Annas seja: viņa bieži lūdza autogrāfus un visu laiku bija sastopama teātrī. Ieraudzījis Annu noklausīšanās laikā, viņš bija patiesi pārsteigts: «Kā, jūs arī dziedat?» Anna debitēja Suzannas lomā operā «Figaro kāzās». Jau pēc vairākiem mēnešiem teju vai visa Pēterburga skrēja skatīties jauno talantīgo dziedātāju ar modeles ārieni.

Konvertējamā zvaigzne

Rietumos Ņetrebko ļoti ātri sasniedza panākumus. 2002. gadā viņa debitēja Ņujorkas Metropolitēnā – operdziedātājas karjerā tas tiek uzskatīts par augstāko sasniegumu. Taču arī pēc tam Annai nācās impresārijiem pierādīt savas tiesības izpildīt franču, itāļu un vācu operas. «Operdziedātājus no Krievijas uztver ļoti piesardzīgi,» stāsta Anna. «Ļoti ilgu laiku man uzstājīgi piedāvāja dziedāt tikai krievu repertuāru. Man nācās daudz kam iziet cauri, līdz mani novērtēja tāpat kā Eiropas dziedātājas.» Jaunajā tūkstošgadē Anna ienāca kā brīvi konvertējama zvaigzne, kļūdama par neatņemamu starptautiskā vokālā tirgus sastāvdaļu. Un tad jau sekoja pasaules slava. Fotosesijas, intervijas, preses konferences, nemitīga lidošana no vienas pilsētas uz citu un koncerti uz pašām prestižākajām skatuvēm. Šodien viņas dzīve burtiski pa minūtei saplānota gadu uz priekšu.

Borščs Merkeles kundzei

Pēc kādas izrādes Londonas Koventgārdena operā Ņetrebko uzrunāja Velsas princis Čārlzs: «Jūs pēdējā laikā esat tik ļoti progresējusi!» Anna jutās pārsteigta – vai tiešām viņš seko manai daiļradei? Bet reiz viņai piezvanīja Vācijas kanclere Merkeles kundze: «Labdien, es rīt apmeklēšu jūsu izrādi. Vai varu jūs uzaicināt vakariņās?» Pie vakariņu galda Anna nejauši ieminējās, ka prot vārīt boršču. Merkeles kundze ārkārtīgi ieinteresējās un, pieaicinājusi savu palīgu, savā plānotājā sāka meklēt brīvu laiku, lai varētu pie operas dīvas apmeklēt kulinārijas meistarklasi. Pēc pāris dienām

Anna kopā ar draudzeni atbrauca pie Merkeles kundzes un sāka smalcināt bietes, sīpolus un kāpostus. Lai nekristu kaunā, tam visam klāt vēl piecepa pankūku kalnu.

Dienesta romāns

Ņetrebko personību visu laiku apvij dažādas runas, cita par citu fantastiskāka: tiek mēļots par fantastiskiem miljonu vērtiem līgumiem, te melš par romānu ar Vladimiru Putinu, runā par iespējamo grūtniecību no Valērija Gergijeva, kaut gan Anna ne no viena neslēpj savu personīgo dzīvi. Līdz 22 gadu vecumam puiši viņu vispār neesot interesējuši, pat neraugoties uz to, ka slaidā tumšacainā skaistule ieguva otro vietu konkursā «Mis Kubaņa». Pirmās nopietnās jūtas Annai radušās pret cilvēku, ar kuru viņa kopā mācījās. Viņš bija vecāks un jau precējies. Attiecības bija mokošas un turpinājās divus gadus.

Ilgu laiku viņas sirdsdraugs bija slavenais operas bass Simone Albergīni. Viņi iepazinās Vašingtonā, kad kopā iestudēja «Rigoleto». Simone tik ilgi un nopietni sprieda par to, kā viņa varonim jāpārgriež kakls operas varonei, līdz Anna iemīlējās šajā amizantajā itālietī. Albergīni nolika viņai pie kājām visu Itāliju, darīja visu, lai Anna iemīlētos itāļu virtuvē, un atradināja no nejaukā ieraduma virsū zivij bērt Parmas sieru. Un tad jau arī bildināja – ļoti romantiski, tā, kā to dara kino. Anna, daudz nedomājot, teica: «Jā!» Tomēr šī laulība nebija ilga, viss kaut kā ātri pajuka.

Tagad Anna ir saderinājusies ar Urugvajas tenoru Ervinu Šrotu, ar kuru kopā viņa uzstāsies arī Rīgā. Viņu dienesta romāns uzliesmoja Koventgārdenā, strādājot pie izrādes «Dons Žuans». Pirms diviem gadiem viņiem piedzima dēls Tjago Arua jeb Tiška, kā viņu dēvē Krievijas radinieki. Anna un Ervins ne reizi vien paziņojuši par savu lēmumu precēties, taču blīvā darba grafika dēļ tā arī nav paspējuši to izdarīt. Viņu mājasvieta ir Vīnē (pirms vairākiem gadiem Annai par īpašiem nopelniem tika piešķirta Austrijas pilsonība). Viņiem ir dzīvoklis arī Ņujorkā, Manhetenā.

Stila evolūcija

Kopš tā laika, kad Anna juka vai prātā pēc operetes tērpiem ar spīguļiem, viņas gaume ir mainījusies. Par lūzuma punktu kļuva darbs ar leģendāro fotogrāfi Annu Leibovicu – sievieti, kurai ir neticami smalka stila izjūta. Ņetrebko sāka izvēlēties piegulošus siluetus un klasiskas krāsas, tāpat sāka cienīt luksusa zīmolus (Louis Vuitton, Chanel, Hermes, Dolce & Gabbana), kā arī iemācījās valkāt elegantās Escada koncertkleitas. Un vēl – Anna ir kļuvusi par juvelieru nama Chopard seju. «Man patīk visā savā spožumā priecēt ne tikai manu cienītāju ausis, bet arī acis,» stāsta dziedātāja. «Sievietei vienmēr jābūt sievišķīgai un skaistai, un absolūti nav nekādas nozīmes tam, ko viņa dara dzīvē.» Operdiedātāja dievina iepirkšanos (viņas vājība ir oriģināli apavi un somiņas) un tērēt naudu arī savu Krasnodaras draudzeņu pirkumiem. Kad viņa atbrauc uz Krieviju, atved milzu čemodānus, pilnus ar vakartērpiem. Interesanti gan, uz kurieni viņas tajos dodas?»