Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (V) nav tikai politiķe. Ārpus darba viņa ir arī mamma desmitgadīgajiem dvīņiem Annai un Artūram. Āboltiņa intervijā portālam TVNET atklāj savu vēlmi pēc lielāka bērnu un mazbērnu pulciņa.
Āboltiņa apgalvoja, ka savā ģimenē vēlas vēl bērnus, taču viņas veselības stāvokļa dēļ tas diez vai esot iespējams.
Viņai vēl pirms dvīņiem izoperēja audzēju, un ārsti toreiz pateikuši, lai no domas par bērniem atsakās. Taču viņa nav padevusies un šodien audzina desmit gadus vecos dvīņus.
“Ar lielu prieku skatos uz ģimenēm, kurās ir bērni. Bērni nedzimst tikai ģimenēs, kurās ir daudz naudas vai maz naudas. Bērni ir to cilvēku iekšējā pārliecība. Bērnos mēs turpināmies.”
Vēlas arī mazbērnus
Nākotnē Āboltiņa vēlas daudz mazbērnu. “Gribētu cerēt, ka mani bērni vismaz īstenos programmu [par daudzbērnu ģimeni] un katram varētu būt vismaz trīs bērni. Tātad seši mazbērni būtu minimums, ko es varētu gribēt.”
Patlaban desmitgadīgie dvīņi gan vairāk runājot par to, cik suņu un kaķu viņi gribētu,
taču Āboltiņa cer, ka pieaugot viņos radīsies interese arī par savām atvasēm.Bērnībā gribējusi māsu un brāli
Saeimas spīkere ir vienīgais bērns ģimenē, un bērnībā viņai gribējās māsu un brāli. “Katrs bērniņš grib māsu vai brāli. Kaut kādā brīdī – jaunāku, kaut kādā – vecāku, bet grib.”
Arī mani bērni mēdz paprasīt, ka gribētu vēl kādu māsu vai brāli.
Brīžos, kad viņi viens otru apkaro, dēls gribētu brāli, meita – māsu.
Izbaudījusi vienīgā ģimenes bērna trūkumus un priekšrocības, Āboltiņa priecājas, ka viņai ir divi bērni: “Tā ir tāda drošības un komandas sajūta!”
Lai gan ikdienā bērni dažkārt strīdas, taču, ja viens kaut kur aizbrauc un otrs paliek mājās, viņiem pietrūkst vienam otra.
Kā rodas bērni?
Uz šo jautājumu Āboltiņas ģimenē bērniem palīdz atbildēt dažādas tematiskās grāmatas, kurās saprotamā veidā, tostarp ar zīmējumiem, izskaidroti dabīgie procesi. “To, ko viņi paši nezināja, atnāca un pajautāja.”
Mums nav stāstu ne par stārķiem, ne kāpostiem.
Arī pašai Āboltiņai bērnībā nestāstīja šādas pasakas: “Mani vecāki mani nemānīja par stārķiem vai kāpostiem. Viņi teica, ka vecāki viens otru mīl un piedzimst bērniņš. Droši vien fiziskās niansēs es netiku ievadīta.”
Viņas ģimenē šie jautājumi nebija tabu. “Man veicās, ka man nebija jāaug tādā atmosfērā, kur šie jautājumi jānoskaidro sētā, nejauši uzzinot, kā rodas bērni.” Āboltiņas bērnība pagāja Rīgā.
