Jums nepārtraukti ir koncerti un uzstāšanās. Kā izturat šo slodzi un kā sevi uzturat formā?

Neko īpašu nedaru –

man nav īpašu vingrojumu, arī ar vitamīnu dzeršanu neaizraujos.

Galvenais ir, lai kurā pasaules malā es arī atrastos, pēc iespējas vairāk iet pastaigāties svaigā gaisā. It sevišķi to ievēroju tad, kad jāpierod pie laika joslu maiņas. Tad tiešām izstaigāju pilsētu un cenšos izvēdināt galvu. Arī pēc iespējas izgulēties.

Protams, šad tad mēdzu aizstaigāt uz fitnesa studiju, taču to daru tādēļ, ka tas nāk par labu veselībai. Tiešām esmu secinājusi, ka jāievēro režīms.

Vai vijolniekiem tāpat kā baletdejotājiem jāievēro kāda īpaša diēta?

Absolūti nē, un mums ēdiens nav tik svarīgs kā baletdejotājiem. (Smejas.)

Uzturs neietekmē ne domāšanu, ne spēlēšanu.

Galvenais ir neko nepārspīlēt un kaut ko neapēst par maz vai par daudz.

Dziedātājs Andrea Bočelli reiz izteica domu, ka likteni neveidojam mēs paši, bet cilvēki mums apkārt. Jūs tam piekrītat?

Noteikti. Jo cilvēks jau nekur nevarētu tikt, ja viņam blakus nebūtu kāds, kas tieši tajā brīdī tavu dzīvi kaut kur ievada. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no vecākiem, no vides, kur atrodies.

Tā kā nāku no muzikālas ģimenes, mans liktenis, protams, ir veidojies diezgan likumsakarīgi. Taču nekad nav bijis tā, ka mums kaut kas būtu bijis jādara obligāti. Protams, vecākiem šad tad nācās aizrādīt, ka man un māsām Laumai un Lindai jāpaspēlē ilgāk – īpaši tad, kad vairs neko negribējās darīt. Tādēļ tagad nu nekādi nevaru iedomāties, ka par mani teiktu "Baiba Skride, ārste" vai "Baiba Skride, skolotāja". (Smaida.)

Foto: Publicitātes foto / Marco Borggreve

Daudzām māksliniecēm ir sava kosmētiķe, friziere, šuvēja...

Tas jau būtu skaisti! (Smejas.) Nē, nē, ar šīm lietām tieku galā viena pati. Mana labākā draudzene ir friziere, tāpēc tad, kad esmu mājās Vācijā, viņa reizi pāris mēnešos saved kārtībā manus matus. Pirms koncertiem ar frizūru jātiek galā man pašai.

Savukārt savas koncertkleitas parasti pērku lidostās – tur ir pietiekami laba izvēle, un es zinu, kas man vislabāk ir piemērots. Starp citu,

esmu pamanījusi, ka Vācijā nopirkt skaistu kleitu nemaz nav tik vienkārši –

šeit cilvēki nepucējas tik ļoti kā, piemēram, Anglijā vai Amerikā.

Kā sadalāt laiku starp mēģinājumiem, uzstāšanos un mājas darbiem?

Ja man kaut kur jākoncertē, tad dienas pirmajā pusē ir mēģinājums. Pēcpusdiena ir brīva, pēc tam otrā rītā atkal notiek mēģinājums, un vakarā – koncerts.

Kad esmu mājās, Hamburgā, no rīta dēliņu Emilianu aizvedu uz bērnudārzu, tad vai nu mājās paspēlēju vijoli, vai padaru kādus mājas darbus. Teiksim tā:

mūziķis galu galā ir tāds pats cilvēks, kā visi pārējie.

Protams, man ir jāsaudzē rokas, taču neko pārāk traku, kas varētu kaitēt rokām, nedaru. Neaizraujos ar bīstamiem vai jocīgiem sporta veidiem; arī virtuvē rīkoties ar asiem nažiem man pārāk nepatīk. (Smejas.)

Mājas darbus ar vīru Kristianu esat sadalījuši kristīgi?

Būtībā jau ir tā, ka viņš mājās dara stipri vairāk nekā es. Katrā ziņā ēst taisīšana ir tikai viņa ziņā – tā ir viņa kaislība!

Mūsu mājās cieņā ir dienvidvācu un itāļu virtuve,

un Kristians šajā ziņā tiešām ir liels meistars.

Jūs viņu un Emilianu mēdzat kādreiz palutināt ar kādu latviešu ēdienu?

Nu, ja kādreiz es drīkstu ieiet virtuvē un kaut ko padarīt pie plīts, tad

labprāt pagatavoju kartupeļu biezputru, gurķus ar krējumu vai kaut ko tamlīdzīgu.

Taču Kristianam īpaši nepatīk skābais krējums – atšķirībā no manis vai Emiliana, kuram garšo gandrīz viss, taču nekad nevar paredzēt, kāda fāze šajā ziņā atkal būs iestājusies. (Smaida.)

Ar dēliņu Emilianu. Foto: Baibas Skrides personiskais arhīvs

Vai Emilians joprojām ir greizsirdīgs uz jūsu vijoli?

Tas bija agrāk. Tagad, kad dēliņš ir paaudzies, viņš vairs tik ļoti neskumst redzot, ka es dodos prom – viņš jau prot izskaitīt, cik ilgi būšu prom un cik naktis viņam būs jāiet gulēt, kamēr atgriezīšos. Turklāt viņam te, Hamburgā, tagad pietiek ar ko nodarboties gan bērnudārzā, gan mājās. Taču, protams, redzot, ka ņemu rokā vijoli, Emilians zina – mammai atkal jāstrādā.

Viņam tagad ir tikpat gadu, cik jums, kad pirmoreiz paņēmāt rokā vijoli...

Nemaz nevaru iedomāties, kā tas ir iespējams, jo Emilians nav spējīgs uz kaut koncentrēties pat vienu minūti! (Smejas.) Viņam šausmīgi patīk dejot un, cik esmu dzirdējusi, bērnudārzā tieši viņš esot lielākais dejotājs. Dziedāt arī Emilianam patīk, lai gan viņš nav labākais dziedātājs un melodiju īsti nevar noturēt. (Domā.) Droši vien ar laiku meklēsim kādu mūzikas skoliņu, jo izglītība jau ir nepieciešama, tikai jāskatās, ko tā viņam dos. Šobrīd abi ar Kristianu redzam, ka tas ir mazliet par agru.

Skatos uz dēliņu un atceros, kāda pati biju tajā vecumā, taču to absolūti nevar salīdzināt. Pat nevaru iedomāties, kā toreiz jutās mani vecāki... Vienkārši

redzu un jūtu, kā attīstās mans bērns,

un mēģinu tam attiecīgi būt gatava.

Ik pa brīdim pieminat savu dzīvesbiedru Kristianu. Vai varat atklāt savu iepazīšanās stāstu?

Iepazināmies kādā festivālā, kurā spēlēja Kristiana labākais draugs – pianists, un Kristians bija viņa personiskais asistents. Tas bija no tiem festivāliem, kur visi mūziķi dzīvo vienā un tajā pašā viesnīcā, un tur mēs arī satikāmies. Pat vairs nezinu, kurš kuru pirmais pamanīja... (Smaida.) Divas trīs dienas redzējāmies, turpinājām kontaktēties arī pēc festivāla, un aizvien biežāk arī saredzējāmies. Tiešām, nekas īpaši romantisks tas nebija.

Vai kādreiz varējāt iedomāties, ka jūsu dzīvesbiedrs nebūs latvietis, vai nebijāt par to vispār domājusi?

Droši vien pat nevarēju iedomāties, ka mans dzīvesbiedrs varētu būt latvietis, jo kopš pusaudzes gadiem gandrīz visu laiku esmu bijusi Vācijā. Mans pirmais draugs bija latvietis, bet ar to tas arī beidzās. (Aizdomājas.) Tā kā jau biju iedzīvojusies šeit, pat nevarēju iedomāties – kā tas varētu būt, ka esmu kopā ar latvieti... Tā kā lielāko daļu savas pieaugušā cilvēka dzīves esmu pavadījusi Vācijā, esmu pielāgojusies šim dzīvesstilam. Droši vien tas noteicis arī mana partnera izvēli.

Jums Latvijas pietrūkst?

Protams, pietrūkst! Turklāt nekad neaizmirsīšu, kas es esmu un no kurienes nāku. Vienmēr, kad braucu uz Rīgu, saku - braucu uz mājām! Bet manas faktiskās mājas ir šeit, Hamburgā. Man ļoti patīk te dzīvot – jauka, skaista pilsēta. Esmu te iedzīvojusies un beidzot zinu – man ir vieta, kur varu atgriezties mājās, kur ir mana ģimene.

Taču tik un tā arī Rīga vēl joprojām ir manas mājas. Latvija ir mana dzimtene, un tur neko nevar mainīt. Un paldies Dievam, ka nevar.

Brīvo brīžu jums droši vien nav pārāk daudz. Vai paliek laika arīdzan kādām romantiskām lietām?

Tas mazliet atkarīgs no gadalaika. Pavasarī katru brīvo brīdi mēģinu palasīt kādu labu grāmatu. Ja Emilians ir mājās, ejam uz parku staigāt vai sarīkojam pikniku.

Ziemā Hamburgā ir tik nejauks laiks, ka negribas ārā iet; tad ar Emilianu paliekam mājās un vai nu spēlējamies, vai cepam kūkas – ja mani palaiž pie plīts. Man patīk šad tad uzcept kūkas, taču parasti to daru tādēļ, lai Emilians redzētu, ka mamma arī kaut ko dara virtuvē. (Smejas.) Man liekas,

viņš to uztver kā īpašu notikumu, ja mammu redz pie plīts...

Vakaros kopā ar Kristianu labprāt iedzeram labu sarkanvīnu. Protams, ne pārspīlēti, bet ir tik jauki, ja var uztaisīt tādas īpašas, ilgākas vakariņas, iedzert glāzi laba vīna, pasēdēt un parunāties. Tas ir vienkārši fantastiski! Bērns astoņos tiek nolikts gulēt, deviņos varam sākt ēst vakariņas, pļāpāt un visu vakaru klausīties labu mūziku.

Kādai mūzikai šādos vakaros dodat priekšroku?

Kamēr ēdam, klausāmies kaut ko vieglu – latinos vai džezu vai kaut ko tamlīdzīgu. Ja vakars ir nopietnāks, tad uznāk vēlēšanās paklausīties Baha kantātes vai Bēthovena sonātes – tādus nopietnus, klasiskus darbus.

Šad un tad pa dienu gan paklausos kaut ko vieglāku no popmūzikas repertuāra, citādi, visu dienu klausoties klasisko mūziku, jau sāku pievērst uzmanību tam, kas un kā spēlē, vērtējot tīri profesionāli, un tas brīžiem šķiet ļoti apgrūtinoši.

Iznāk mazliet pasekot arī tam, kas Latvijā notiek mūzikas jomā?

Šad un tad palasu ziņas internetā, taču, neesot klāt, es daudzus mūziķus vairs nepazīstu. Protams, katru reizi, kad esmu Latvijā, apjautājos, kas notiek mūzikā, un palasu arī ziņas, bet pārāk tajā visā neiedziļinos.

Bet ziņas internetā gan palasu, lai uzzinātu, vai atkal nav kāda jauna valdība vai kas cits noticis.

Divas no trim māsām Skridēm - Baiba un Lauma. Māsas cer vēl kādreiz sarīkot kopīgu koncertu Latvijā. Foto: Publicitātes foto / Marco Borggreve

Arī jūsu māsas Lauma un Linda ir mūziķes. Vai iespējams, ka trīs māsas Skrides atkal reiz muzicēs kopā?

Ļoti ceru, lai gan pagaidām neko konkrētu neesam runājušas. Taču noteikti gribam kaut ko sarīkot – kādu koncertu tēva (Arnolda Skrides – red.) piemiņai. Idejas ir bijušas, taču jāķeras pie darba un konkrēti jānoorganizē. Tas noteikti notiks Latvijā. Vēl visas četras – mēs trīs un arī mamma – plānojam piedalīties vienā festivālā tepat Vācijā, netālu no Hannoveres.

Esat kādreiz domājusi, ka jums ir svarīgāks – darbs vai tomēr ģimene?

Ģimene – pavisam noteikti! Protams, arī bez darba es nevarētu, taču,

ja man kādreiz nāktos izvēlēties starp bērnu un ļoti svarīgu koncertu, es laikam tomēr izvēlētos bērnu.

(Aizdomājas.) Man visu mūžu ir bijusi vijole, un arī bez tās es nevarētu izdzīvot, jo man vajag vijoli un man vajag skatuvi, lai gan zinu, ka tas droši vien kādreiz beigsies. Taču ģimene paliks visu laiku.