Kas pašreiz ir jūsu aktualitātes?

Ģimene ir absolūti pirmajā vietā starp visu, ko daru. Tā ir mana prioritāte. Jo, manuprāt, laiks, kad bērniņš aug un attīstās, ir visfantastiskākais, ko var piedzīvot, tādēļ es to negribu laist garām.

Kam Artūrs ir līdzīgāks - jums vai tētim?

Man šķiet, viņš ir atsities abos. Jebkurā gadījumā puika raksturu izrāda jau kopš pirmās dienas, un tas nav nekāds brīnums ar tādiem vecākiem, kādi esam mēs ar Raiti. (Smejas.) Mērķtiecīgs viņš ir jau tagad, un ar interesi gaidu, kas būs tālāk... Pirms pāris dienām Artūriņš sāka patstāvīgi staigāt, līdz ar to man visu laiku jāskraida viņam pakaļ...

Neilgi pirms bērniņa piedzimšanas jūs ierakstījāt albumu "Šūpuļdziesmas".

Vispār tā bija mana dāvana bērniņam. Divas beidzamās dziesmas ierakstīju tajā pašā dienā, kad aizbraucu uz Dzemdību namu. Patiesību sakot, doma par šo albumu man ienāca prātā, kad jau biju gaidību septītajā mēnesī.

Sapratu, ka tādā stāvoklī sievietei piemīt kaut kāda īpaša enerģija,

un man ļoti sagribējās to kaut kā saglabāt. Šķita, ka tieši dziesmas ir labākais veids, kā to varētu izdarīt.

Marijas dēliņam Artūram ļoti patīkot mammas iedziedātās šūpuļdziesmas, kas dzirdamas arī pagājušogad izdotajā albumā "Šūpuļdziesmas". Foto: TVNET

Albumā ierakstītas dziesmas deviņās dažādās valodās: grieķu, gruzīnu, spāņu, portugāļu, latviešu, krievu... un, protams, franču. Tostarp arī Marata Samauska un Nika Matvejeva šūpuļdziesma, ko dziedāšu šovakar (saruna ar Mariju notika svētdien šovā "Mūsu zelta dziesma" - red.)

Vai no šīm dziesmām kāda ir vismīļākā arī jūsu dēliņam, ko dziedat, liekot viņu gulēt?

Kad uzlieku šo albumu, Artūrs parasti aizmieg jau pie ceturtās dziesmas un pārējās nemaz nedzird. (Smaida.) Šad tad šūpuļdziesmas dziedu arī pati, jo zinu, ka dēliņam tās dziesmiņas ļoti patīk - gan tā, ko dziedāšu šovakar, gan viena ļoti skaista šūpuļdziesmiņa krievu valodā. Patiesībā tā pat nebija dziesma, bet gan dzejolis, taču tik skaists, ka nevarēju to neierakstīt. Tie, kas klausījušies albumu, zina, par kuru dziesmu es runāju.

Artūrs jums prasa, lai nodziedat kādu konkrētu dziesmiņu - piemēram, "Velc, pelīte, saldu miegu"?

Vēl neprasa. (Smaida.) Bet abi ar vīru esam ievērojuši, ka dēliņš ir ļoti muzikāls - viņš visu laiku prasa, lai uzlieku paklausīties mūziku. Kad viņš spēlējas, pārsvarā fonā skan klasiskā mūzika; viņam patīk arī džezs un "world music". Nu, tādas ritmiskas lietas. Popdziesmas gan viņš vēl nav dzirdējis, jo tādas mēs mājās neklausāmies.

Teicāt, ka Artūrs ir muzikāls. Vai jūs gribētu, lai arī viņš savu dzīvi saista ar mūziku?

Man gribētos, lai viņš ir laimīgs. Un nav svarīgi, vai viņš būs mūziķis, ekonomists vai jebkādas citas profesijas pārstāvis. Ja cilvēks ir laimīgs, tad ir laimīgs. Bet tas, ka viņš spēlēs kādu mūzikas instrumentu un ka mūzikai viņa dzīvē būs atvēlēta vieta, gan ir skaidrs. Jo, kā jau teicu, Artūriņš ir ļoti muzikāls - viņš dejo, dzied un gandrīz precīzi atkārto dzirdēto melodiju. Redzēsim, kas būs.

Jūs atkal dodaties uz Parīzi. Vai bērnam tur augt ir labāk nekā Latvijā?

Viņam labi ir visur, jo, paldies Dievam, viņš ir ļoti dzīvespriecīgs. Galvenais - lai vecāki būtu blakus un lai mājās viss būtu kārtībā. Manuprāt, tad bērni jūtas laimīgi un mīlēti neatkarīgi no tā, kur viņi tobrīd atrodas. (Domā.) To es tiešām no sirds novēlu ikvienai māmiņai - pavadīt kopā ar bērniņu vismaz viņa dzīves pirmo gadu. Vai - vēl labāk - tā, kā bija padomju laikos, kad kopā ar bērnu varēja pavadīt, šķiet, trīs gadus. Nezinu, kā būs tālāk, bet

pirmais gads, man šķiet, ir vissvarīgākais.

Tāpēc man ir žēl atstāt Artūru kāda cita uzraudzībā un darīt kaut ko citu. Protams, es eju un daru, bet vienmēr domāju par to, cik ļoti man gribas atpakaļ uz mājām, ka bērns gaida... Jo tas mazais cilvēciņš man visu laiku liek smaidīt un priecāties par dzīvi!

Esat nolēmuši Parīzē palikt pavisam vai tomēr kādā brīdī atgriezīsieties Latvijā?

Pagaidām dzīvosim Parīzē, pēc tam... Nu, tad jau redzēs, jo man negribas neko plānot un pateikt, ka būs tā un nekā citādi. Cilvēki jau mainās tik ātri: gribas daudz ko redzēt, daudz ko izdarīt un izmēģināt. Galvenais - lai nebūtu bail! Tad visa pasaule būs vaļā. Dzīve taču ir tik īsa un jādzīvo tagad, nevis kaut kad. Tāpēc tiešām nevar pateikt, kā būs.

Marija Naumova Fantīnas lomā mūzikla "Les Miserables" ("Nožēlojamie") iestudējumā Ķīpsalā pirms vairākiem gadiem. Foto: LETA

Ir lietas, kas man Parīzē patīk, un ir lietas, kas nepatīk - gluži tāpat kā Latvijā. Visvairāk, atkal ierodoties Latvijā, man acīs krīt tas, ka te ir aizvien mazāk cilvēku. Tā vien šķiet, ka tie, kas varējuši, devušies prom... Vai viņi atgriezīsies, nezinu. Bet nevaru jau nevienam neko pārmest, jo arī pati esmu prom no Latvijas. Vismaz uz laiku.

Artūra audzināšana aizņem daudz laika? Vai domājat par jauniem muzikāliem projektiem?

Protams, idejas man ir, taču nevaru pateikt, ka jau sēžu studijā un rakstu muzikālo materiālu. Kad zvaigznes saliksies un pienāks īstais brīdis, tad arī kaut kas būs. Taču aizvien vairāk jūtu, ka mani jau pamazām velk sākt darīt kaut ko citu... Tādēļ esmu iesaistījusies labdarībā, taču par to negribu runāt. Labāk lai runā mani darbi nekā tas, ko varu pateikt.

Foto: TVNET

Uz jums paskatoties, šķiet, ka pilnīgi starojat. Vai varat droši apgalvot, ka esat laimīga?

Jūtos ļoti, ļoti labi, un dzīve ir tik skaista, ka - jā, tā es varētu teikt. Laime jau sastāv no tādiem sīkumiem. Man prātā nāk dzejolis: "Simt stundu laimes. Vai tad tas ir maz? Es tās visas pa graudiņam esmu lasījusi visu mūžu..." Tā arī ir, un viss atkarīgs no tā, kā skaties uz dzīvi. Vienmēr būs lietas, ko var nosaukt par problēmu, bet - par problēmu var nosaukt itin visu. Tādēļ es jebkurā situācijā, vismaz 50 uz 50, mēģinu atrast to gaišo pusīti.