Par dubļiem Vecītim nav ko satraukties

Ir gadījies arī, ka Vecītis pagūst pat atbildes vēstuli atrakstīt. Tam par iemeslu esot tas, ka izvēlētā dāvana vai nu ir ārkārtīgi dārga, vai arī, visbiežāk, Vecītim vairs nav laika to sagatavot, jo lūgums pa pastu pienācis pārāk vēlu.

Tā kā salavecītis pārvietojas, lidojot gar Ineses mājām, tad satraukumam, ka šogad nav īsti sniega braukšanai kamanās, nav pamata. Savas veltes Salavecītis parasti atstāj uz balkona, pēc tam dodot kādu zīmi, ka dāvanas beidzot ir klāt, - tad visiem ir lieli prieki. Dažas dāvanas, kam neesot maisā vietas, Vecītis arī atstāj pie vecmāmiņas.

Patikšana nākusi ar laiku

Kā atklāja Inese, savulaik bijusi kā Grinčs, kam Ziemassvētki izraisa pat neizskaidrojamu nepatiku. Taču, kopš ģimenē ienācis mazais, domas pakāpeniski mainījušās. Viss Ziemassvētku gatavošanās laiks kļuvis īpašs. Ir Adventes vainags, ir svecītes, tiek pārrunāti svētku plāni, kalendārā atzīmēts, cik vēl laika palicis.

Bērnam tas ir dāvanu gaidīšanas laiks, bet Inesei pašai tas ir laiks ģimenei. Sanākšana kopā un kaut vai nedarīt neko - bet būt kopā visiem, skatīties kaut vai televizoru. Galvenais ir sajust kopību, to, ka ir mājas, ka esi siltumā, ka ir ko uz galda likt. Īpaši būtiski tas ir šajos laikos, kad cilvēki spiesti braukt prom, tas ir svarīgi. Iztrakoties var Jaunajā gadā, bet Ziemassvētkos Inese grib būt pie mammas, ierausties blakus un sajusties labi.

Ir bijis, ka atbrauc vēl kādi radiņi, bet parasti svētku vakarā (kā tad citādi!) esam tikai mēs pašas - māsa, mamma, vecāmamma, es un bērniņš. Nākamās brīvās dienas mēs nekur parasti nebraucam, mierīgi pavadām laiku; šis laiks ir fantastiska atpūta no darba, no Rīgas.

Lai laiki vai kādi - bez zirņiem nevar

Supju ģimenes Ziemassvētku galdā vienmēr ir bijuši zirņi, bez tiem nu nekādi. Vienalga, kā ir ar iztikšanu bijis, galdā vienmēr ir mammas gatavotie štovētie kāposti, kartupeļi, kotletes un ķarbonādes, kas mēdz pazust, vēl pirms pienācis laiks sēsties pie galda. Laukos cilvēkiem dažbrīd ir vieglāk, jo daudz kas tiek audzēts pašu dārzā.

Ikri, laši - par tiem uz šiem svētkiem neviens neiespringst, maltīte ir vienkārša kā pie parastiem, pieticīgiem latviešu cilvēkiem. Ir kāds našķis, kārums, tā Inese.

"Eglīti mājās mums nesa mamma"

"No savas bērnības atceros lielās skolas "egles". Atceros - viengad skatos uz Vecīti un man ir briesmīgi bail, taču jūtu, ka ir kaut kas arī pazīstams," smaida Inese.

"Par eglīti mūsmājās parasti domāja mamma. Bērniem tas bija pārsteigums un tika rotāšanas un pušķošanas prieks. Bija laiks, kad man nepatika tās tradicionālās, apaļās bumbas, tad mēs ar māsu centāmies taisīt kaut ko savu eglē karināmu," tā Inese. Viņas māsai esot ķēriens uz dažādām skaistām lietām, tad nu tapuši puzuri un citas dabīgas lietas.

Vislabākās gan esot eglītes podiņos, jo pēc tam eglīte nenokalst un to var izstādīt kaut kur laukā. Nevis kā daudzviet pēc tam pie atkritumu kastēm ir nesmukas, plikas egļu ribiņas.

Savukārt pie vecmāmiņas lieliski var iztikt ar izgreznotu egļu zaru. Ja katru gadu katrs Latvijas iedzīvotājs cirtīs pa eglei - kas tad tur pāri vispār drīzumā paliks, retoriski vaicā Inese.

Svētkos arī Degpunkts nedaudz atpūšas

Lai arī visādas bēdas notiek arī šajās dienās, Degpunktam ir brīvdienas. Inese uzskata, ka šajā laikā ir jārunā par labo, par kļūdām, kuras var novērst, piemēram, par svecēm un Adventes vainagu vai virtenēm eglēs - par to ir jārunā pirms tam, un Inese cer, ka cilvēki ieklausās un svētki izdodas jauki. Tas arī ir mans vēlējums - lai šis laiks paiet mierīgi starp savējiem.