«Lielākais brīnums ir tas, ka mēs vispār atrodam laiku, lai ģimene vispār varētu sanākt kopā. Tagad, kad bērni ir izauguši, tas man tiešām ir lielākais brīnums - kad es viņus nevis aicinu, bet viņi paši prasa: mammu, mēs gribam svinēt Ziemassvētkus, un neiedomājies, ka būs citādāk,» smej Aina, kurai arī pašai mājas sajūta Ziemassvētkos esot ļoti būtiska.

Viņas domas, kas saistās ar šiem svētkiem, esot ļoti tradicionālas: kā savējos pārsteigt, kādas dāvaniņas sarūpēt; atcerēties, kādas vēlmes katrs gada laikā paudis. «Tad tiešām jūtamies kā bērni! Dažkārt, saņemot dāvanas, skaitām dzejolīšus, citreiz lasām fragmentus no stāstiem. Un tad tik čaukstinām un čaukstinām papīrus...»

Aina Poiša arī rūpējas par to, lai viņas ģimene šajos svētkos kārtīgi pamielotos: «Parasti krāsnī uz oglēm cepam cepeti, kam izmantojam tirgū pirktu gaļu. Tad nu katru gadu eksperimentējam, izmantojot dažādas marinādes;

vienu gadu pildām ar plūmēm, citu gadu - ar āboliem;

lietā liekam rozmarīnu un citas garšvielas - ko vien sirds vēlas.»

Sagatavoto gaļu Aina tin folijā un liek cepties: «Mums ir tā privilēģija, ka mājā ir krāsns apkure, līdz ar to, kad cepetis ielikts krāsnī, var mierīgi rosīties un darīt kaut ko citu: rotāt eglīti, taisīt karstvīnu vai darīt kaut ko citu, kamēr cepetis savā nodabā mierīgi cepas. Kad pienāk brīdis to ņemt ārā, māja ir pilna ar smaržām! Un kur nu vēl piparkūkas...» priecājas psiholoģe.

Viņa arī uzsver - šajos svētkos allaž bijušas svarīgas pārbaudītas vērtības, un nekādas novitātes. «Man šķiet, novitātes attiecas uz citiem svētkiem. Ziemassvētkos drusku jāpiezemējas: vajag mieru, daudz prieka, kopābūšanu, lai neviens nav steidzīgs... Un,

ja vēl, esot ģimenes lokā, Ziemassvētku vakarā visiem izdodas izslēgt mobilos telefonus, tas ir īpaši izdevies pasākums!

Varam pārrunāt visu, kas šajā gadā noticis, un visu slikto sadedzināt kamīnā. Varbūt var uzrakstīt uz lapiņas savas vēlmes un glabāt aploksnē līdz nākamajiem Ziemassvētkiem. Un, ja kādam prātā ienāk radošas idejas, jāskatās, lai kaut kā nav par daudz un lai svētki neizskatītos organizēti.»