Aprīļa sākumā Lesteres (Anglija) latvieši varēja iepazīties ar fotomākslinieces Ineses Kalniņas personālizstādi «Vīriešu akti. Brīvās robežas.» Biju ļoti ieintriģēta, kad Inese piekrita izstādes ceļošanai uz Lesteri. Ineses Kalniņas darbi liecina par mēģinājumu klasiskā žanra robežās parādīt, cik skaisti un dažādi mēdz būt cilvēku ķermeņi, harmoniski savā vienkāršībā.
Cilvēka preparēšana mākslā notikusi jau gadsimtiem ilgi, kaila vīrieša ķermenis tēlniecībā un glezniecībā ir atveidots krietni sen, bet fotogrāfija ir salīdzinoši jauns medijs. Tai piemītošā dokumentalitāte, iespējams, ir kavējusi fotogrāfu pievēršanos vīriešu aktiem, tomēr pasaulē tie vairs nav reta parādība. Tas liecina par pakāpenisku uzskatu maiņu pašā sabiedrībā - šobrīd arī vīrietis var atkailināties un nokļūt fotogrāfu uzmanības centrā.
Lai arī Inese fotogrāfē mākslas fotogrāfijas kategorijā, tomēr žanru ir izmantojusi tā, lai pati, aizrautīga būdama, paskatītos uz citiem no neierasta skata punkta. Un apmeklētāji caur fotogrāfiju iepazītu Inesi un viņas variācijas par vīrieti. Tā kā ar vizuālu baudījumu vien nebija gana, devos pēc izstādes Inesi izjautāt par viņas darbiem, vīriešiem modeļiem un mākslu fotogrāfijā.
Kaut kas manī noprotestēja. Skatoties zināmu fotogrāfu darbus, redzam tikai jaunas, kailas sievietes.
Ja viņi fotografē kailas sievietes, kāpēc es to nevarētu darīt ar vīriešiem?
Ja sieviešu aktos atkailinātības un ekspluatācijas robežas nepastāv, kāpēc ar vīriešiem vajadzētu būt savādāk? Jebkurā gadījumā izstādes mērķis ir vairāk parādīt vīriešu un sieviešu aktu fotogrāfiju vienlīdzību, ne atšķirību. Lai arī es uzskatu, ka mērķauditorija izstādei pamatā tomēr ir sievietes.
Vai atceries savu pirmo modeli?
(Inese vēršas pie saviem darbiem. Nevarot izšķirties, kurš tieši ir bijis pirmais modelis. - red.) Iespējams, ka pirmais modelis bija kolēģis Matīss Markovskis, kurš ir profesionāls fotogrāfs, un pavisam nesen Rīgā varēja aplūkot Matīsa sieviešu aktu izstādi.
Kā tu izvēlējies modeļus savām iecerēm?
Modeļus pārsvarā izvēlos no savu draugu, paziņu loka: tie ir cilvēki, kuriem ir līdzīga dzīves un mākslas uztvere.
Ir svarīgi, lai fotogrāfiju tapšanas brīdī mēs varam viens otram uzticēties.
Ir atsevišķi darbi, kas tapuši modeļa savādā dzīves posmā un ataino viņa dvēseles stāvokli. Fotosesija bieži kļūst par sava veida psihoterapijas seansu, kurā uz dzīves metafizikas jautājumiem rodam atbildes.
Kāda ir vides nozīme tavā daiļradē?
Manas iecienītākās vietas patiesībā ir jebkas, kas mani spēj uzrunāt: tā ir daba, pamestas mājas un modelim pieejamas vietas. Vide ir tas, kas mūs raksturo, tas, kas mēs esam. Tie ir arī simboli, kādos es runāju ar skatītāju.
Pēdējā laikā ir sanācis filozofēt par cilvēku kā dabas daļu, kurš ērtību meklējumos ir atrāvies no tās.
Vai tā nav sava veida patiesības noliegšana, noklusēšana, kad redzam fotogrāfijās kailus ķermeņus un tomēr ne līdz galam?
Tas ir vairāk saistīts ar modeļa izvēli, bet, kā redzat, ir arī fotogrāfijas, kurās kailums ir redzams vairāk nekā citās. Es fotografēju mākslas foto, un
ķermenis kalpo kādai konkrētai iecerei, kur nav sakara ar medicīniskiem pētījumiem;
ne vienmēr visam ir jābūt redzamam, cilvēka prāts redz un jūt intuitīvi.
Vai ir kāds interesants stāsts par kādu foto tapšanu?
Pieminēšanas vērta ir reize, kad fotografēju visparastākajā kāpņu telpā Liepājas centrā. Man ļoti iepatikās tur esošās vītņkāpnes, sapratu: būtu ideāli tur fotografēt vīrieša aktu. Pēc pāris nedēļām satiku fotogrāfu, kurš piekrita šai avantūrai, un mēs realizējām ideju.
Kamēr viņš tur kails gulēja, ik pa laikam kāds paklabināja pie durvīm, kāds paklaiņoja pirmajā stāvā,
bet galu galā radās skaists un dinamisks darbs.
Kāds ir tavs galvenais dzinulis fotografēt atkal un atkal?
Tas ir prieks par cilvēka daudzveidības dokumentēšanu un ieskatīšanās nezināmajā. Māksla fotogrāfijā - tā ir mana meditācija un pašrealizācija. Profesionālajā darbībā tas ir apgūt jaunas iespējas, iepazīties ar personībām.
Ja, aplūkojot izstādi, kļūst nedaudz skaidrāks par tevi, tavu attieksmi pret dzīvi, mākslu, tad ko tu vari teikt par aktu izstādes apmeklētājiem?
Man negribētos dalīt cilvēkus grupās, bet pamatā izstādes apmeklētāji ir mākslas un fotogrāfijas mīļotāji un tādi, kuri kādam atnākuši līdzi. Jebkurā gadījumā es ceru, ka ikviens apmeklētājs varēs saskatīt un iegūt sev ko vērtīgu.
P.S. Foto izstādes laikā bija iespēja baudīt ne tikai vienas mākslinieces veikumu, bet arī Anglijā dzīvojošas rotu mākslinieces Sandijas Gurinas darbus. Gan man kā šīs izstādes kuratorei, gan Inesei kā foto māksliniecei šī izstāde izvērtās negaidīti daudzsološa. Izstādes apmeklētāju vidū Inesi atrada jauni fotografēties gribētāji, kuri uz Lesteri bija mērojuši gan īsākus, gan neticami garus ceļus. Un man ir jauni plāni jaunai izstādei, jo arī mani atrada divas jaunas latvietes, Lesterē dzīvojošas fotomākslas studentes. Bet par visiem negaidīti laimīgajiem gadījumiem visvairāk es ceru, ka izstādes apmeklētāji tika iedvesmoti interesēties par mūsdienu fotomākslu un baudīt ne tikai Lesteres latviešu kultūras jaunumus, bet apmeklēt izstādes Lesteres galerijās.