Viņa spiego! Mata Hari... (7)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: www.mata-hari.com

Vai spējat iedomāties Džeimsu Bondu pilnīgi kailu, tikai augstpapēžu kurpēs stāvam pie seifa, no kura viņš gatavojas nozagt dokumentus, un tādējādi novērst no sevis aizdomas? Kas nav pa spēkam superāgentam, tas ir pa spēkam sievietei spiedzei. Viņa var būt jebkas – kaislīga dejotāja, klusa sekretāre vai mīlīga vecmāmiņa, kas vāra ievārījumu. Uzmanieties, Bonda kungs, – dāma spiego!

Šī sieviete kļuva par mītu jau savas dzīves laikā, un līdz pat šai dienai tieši viņa tiek uzskatīta par sievietes spiedzes etalonu. Taču joprojām palicis nenoskaidrots jautājums, kas īsti bija Mata Hari [1876–1917] – talantīga dejotāja, skandaloza kurtizāne, ciniska spiedze vai politisku spēļu nevainīgs upuris?

Mata Hari kā dejotāja debitēja 1905. gadā Parīzē. Viņas slava pieauga ne dienām, bet stundām, un drīz vien eksotisko būtni aicināja uzstāties Madridē, Vīnē, Montekarlo, Milānā, Berlīnē un citur. Pasaulē vislabāk apmaksātās dejotājas tituls piesaistīja viņai avīžnieku uzmanību – pārsvarā viņi rakstīja par Matas Hari romāniem ar diplomātiem un aristokrātiem, un reiz šajā sarakstā parādījās pat vācu kroņprinča Vilhelma vārds. Mata Hari stāstīja, ka piedzimusi gandrīz neiespējamā laulībā – viņas vecāki bijuši holandiešu kolonists un nabadzīga Javas skaistule. Pēc Matas tēva nāves viņa bagātā ģimene neesot atzinusi nabaga sievieti un viņas meitu par mantiniecēm, tāpēc māte bijusi spiesta atdot meiteni audzināšanā tempļa dejotājām. Kad šis stāsts Matai Hari pēkšņi vairs nešķita tik interesants, viņa mēdz sevi uzdot par Anglijas karaļa un kādas indiešu aristokrātes ārlaulības atvasi vai arī augstdzimušas eiropietes un reliģisku iemeslu dēļ vajāta indusa meitu. Savu vārdu atkarībā no garastāvokļa Mata Hari tulkoja vai nu kā Dienas Aci, vai Rītausmas Gaismu.

Foto: www.mata-hari.com

Tikai vēlāk atklājās, ka Mata Hari patiesībā dzimusi nelielā Holandes pilsētiņā amatnieka Ādama Zelles ģimenē un viņas īstais vārds ir Margarita Ģertrūde Zelle. Pēc mātes nāves meitene tika aizsūtīta pie radiniekiem uz citu pilsētu. Jaunai meitenei vienīgā iespēja izrauties no provinces tolaik bija laulības, un Margarita arī darīja, ko spēja, – sasniegusi 20 gadu vecumu, viņa apprecējās ar divreiz par sevi vecāko kapteini Rūdolfu Makleodu, ar kuru bija iepazinusies pēc laulību sludinājuma avīzē. Jaunlaulātie drīz vien devās uz Indonēziju, kur toreiz bija Holandes kolonijas. Makleods tur ieņēma garnizona komandiera vietu.

Meli, mīlestība un miljons

Margaritai viens pēc otra piedzima divi bērni, no kuriem viens nomira jau agrā bērnībā. Laulība ar kapteini bija neveiksmīga, un 1902. gadā pēc atgriešanās Holandē pāris izšķīrās. Meita palika pie tēva, kurš apsūdzēja Margaritu nepiedienīgā uzvedībā un laulības pārkāpšanā. Vēlāk, jau kļuvusi par Matu Hari, dejotāja neslēpa, ka viņai reiz bijuši bērni, taču izdomāja stāstu, ka viņus noindējusi ļauna kalpone, kuru Mata Hari pēc tam nožņaugusi pati savām rokām... Dejojot Matas Hari krūtis vienmēr sedza daudzas rotaslietas – viņa stāstīja, ka tas nepieciešams, jo briesmonis vīrs viņu savulaik izkropļojis. Laikā, kad Mata Hari uzstājās Berlīnē, sākās Pirmais pasaules karš. Viņa atgriezās Holandē. Nīderlandes neitrālais statuss kara laikā neradīja Matai Hari šķēršļus ceļojot, un 1915. gadā viņa nonāca Madridē, kur iepazinās ar Vācijas vēstniecībā strādājošo Vilhelmu Kanarisu, kurš bija vācu izlūkdienesta virsnieks. Mata Hari pirmoreiz mūžā iemīlējās, taču šķiet, ka jūtas nebija abpusējas, un Kanariss viņu izmantoja. Līdz šim Mata Hari bija ne viena vien bagāta un ietekmīga vīrieša mīļākā un radusi pie greznas dzīves, tāpēc paniski baidījās no nabadzības. Iespējams, tieši tādēļ viņa piekrita kļūt par vācu izlūkdienesta aģenti. 1916. gadā dejotāja ieradās Parīzē, kur uzstājās visprestižākajās zālēs. Lai arī kādas bija Matas Hari jūtas pret Kanarisu, tas netraucēja viņai Francijas galvaspilsētā tikties ar jauniem mīļākajiem, kuru vidū bija arī dažas militārpersonas. Tālākais ir vien pieņēmumi. Gultā virsnieki atraisījās, un dejotājai esot izdevies no viņiem izvilināt svarīgu informāciju, kas nekavējoties tikusi nodota Kanarisam. Interesantākais, ka drīz vien Matai Hari izteikts piedāvājums strādāt franču izlūkdienesta labā, un viņa pieņēmusi arī šo priekšlikumu, kļūstot par dubultaģenti. Par darbu Francijas labā Mata Hari esot pieprasījusi ne vairāk, ne mazāk kā miljonu franku.

Upuris uz baiļu altāra

Matas Hari darbošanās ieinteresējusi angļu izlūkdienestu MI-5, un tas sācis dejotāju uzmanīt. Drīz vien piefiksēts, ka eksotiskā skaistule bieži tiekas ar vācu aģentiem. Šo informāciju angļi neslēpa, bet nodeva to francūžiem, un sākās drāmas pēdējais cēliens. Kanariss licis Matai Hari sarīkot viesizrādes Londonā, taču dejotāja ik reizi saņēmusi atteikumu, turklāt bez jebkādiem paskaidrojumiem. Pēc kārtēja atteikuma Kanariss sapratis, ka viņa aģente ir atmaskota, un nolēmis dejotāju izdot Francijai. 1917. gadā Mata Hari ieradās Parīzē, kur viņu nekavējoties arestēja. Izmeklēšana ilga vairākus mēnešus, taču bija par maz pierādījumu. Vienīgais, ko izmeklēšanai izdevās uzzināt, – Mata Hari bija saņēmusi naudu gan no vāciešiem, gan frančiem, taču... nebija izdarījusi neko ne viena, ne otra izlūkdienesta labā. Viņa pati apgalvoja, ka naudu saņēmusi no draugiem un mīļākajiem kā atbalstu. Taču tas, ka nebija īstu pierādījumu Matas Hari kā dubultaģentes darbībai, nedeva viņai nekādu labumu – iespējams, dejotājas liktenis bija izlemts jau pirms izmeklēšanas sākuma. Pasaules karš bija lielisks fons, lai plauktu paniskas bailes no jebkāda veida spiegošanas, un Mata Hari izrādījās labs upurjērs uz šo baiļu altāra, turklāt patīkams veids, kā novērst sabiedrības uzmanību no Francijas neveiksmēm frontē. Tika paziņots, ka Matas Hari nodotās informācijas dēļ gājuši bojā 50 tūkstoši kareivju un vairāki tūkstoši mierīgo iedzīvotāju – viņi atradušies uz kuģiem, ko nogremdējušas vācu zemūdenes Vidusjūrā. Francijas prezidents noraidīja lūgumu par apžēlošanu. Mata Hari tika nošauta 15. oktobrī, pirms tam atsakoties nāvessoda izpildes laikā aizsiet acis. Kopš šīs dienas vai ik gadu parādās viņu attaisnojoši un apsūdzoši pētījumi, taču līdz patiesībai neviens vēl nav nonācis.

Foto: www.mata-hari.com

“Gribu spiegot karalienei!”

Par Matas Hari spiegošanu joprojām pastāv šaubas, turpretī par dāmu, vārdā Emija Elizabete Torpa [1910–1963], bez minstināšanās var teikt, ka viņa bija superspiedze, kuru mēdz dēvēt par Otrā pasaules kara Matu Hari. Angļu meitene pusaudzes vecumā nonāca Vašingtonā, Amerikā, uz kurieni Torpu ģimene pārcēlās Emijas tēva dēļ – viņš, pametis karadienestu, vēlējās turpināt jurisprudences studijas. Emija izauga par ļoti skaistu, gaišmatainu un zaļacainu jaunu dāmu, kas lauza vīriešu sirdis, kur vien parādījās. No pielūdzēju bara Emija par vīru izvēlējās 19 gadus par sevi vecāko Arturu Peku, Lielbritānijas vēstniecības ASV otro sekretāru. Pēc laulībām Emija ieguva otru pavalstniecību. Piecus mēnešus pēc laulībām Emijai piedzima dēls, bet dažādu iemeslu dēļ zēns tikai nodots audzināšanā citiem cilvēkiem. Spānijas pilsoņu kara priekšvakarā Arturu Peku pārcēla uz Madridi. 1936. gadā sākoties karam, Emija nesēdēja, rokas klēpī salikusi, bet gribēja piedalīties – viņa palīdzēja nokļūt drošībā nacionālistu kaujiniekiem, strādāja Sarkanajā Krustā, koordinēja Lielbritānijas vēstniecības evakuāciju un izrādīja lielu interesi par diplomātiskā dienesta aizkulisēm. 1937. gada rudenī Emija devās uz Parīzi, lai, pēc pašas vārdiem, kļūtu par “Viņas Majestātes slepenā izlūkdienesta aģenti”. Artūrs Peks īsi pēc sievas došanās uz Franciju paziņoja viņai, ka ir iemīlējies citā sievietē, bet neilgi pēc tam piedzīvoja insultu un nokļuva kādā Anglijas dziednīcā. Neuzticīgā vīra sasirgšana Emiju, šķiet, neuztrauca. Viņai bija mērķis, un viņa savu panāca, saņemot pirmo uzdevumu no britu izlūkdienesta. Saistībā ar šo uzdevumu vakariņās Amerikas vēstniecībā Emija satika kādu poli, Polijas ārlietu ministra Jozefa Beka adjutantu. Kaut gan šis vīrs bija precējies, viņš nespēja pretoties daiļās anglietes valdzinājumam un nākamajā rītā nosūtīja viņai klēpi sārtu rožu. No jaunā mīļākā Emija uzzināja, ka Polijas eksperti strādā, lai novērstu potenciālos draudus, ko varētu radīt vācu šifrēšanas mašīna Enigma. Cik liela patiesībā bija Emijas nozīme un vai viņas palīdzībai angļiem bija kāda jēga, joprojām ir atklāts jautājums, taču jebkurā gadījumā šis pirmais uzdevums tika paveikts pietiekami labi, lai Eimijas pakalpojumi joprojām interesētu britu izlūkdienestu. Darbojoties Prāgā, Emija ieguva pārliecinošus pierādījumus, ka Hitlers grasās sadalīt Čehoslovākiju. Tā bija ārkārtīgi vērtīga informācija, taču neskaidru iemeslu dēļ 1938. gadā britu vēstnieks Čehoslovākijā lika spiedzei atstāt šo valsti.

Skaistule un admirālis

Tā paša gada aprīlī, iestājoties pamieram, atlabušais Arturs Peks tika nosūtīts uz Dienvidameriku, un Emija devās vīram līdzi. Kamēr Peki dzīvoja Čīlē, sākās Otrais pasaules karš, un Emija vēlreiz piedāvāja savus pakalpojumus britu izlūkdienestam. Lielbritānija tolaik apvienoja savus spēkus, un 1940. gada pavasarī tika radīta Britu drošības koordinācijas padome, ko uzdeva vadīt kanādietim Vilamam Stīvensonam. Emija nonāca šīs padomes paspārnē un drīz vien, pametusi vīru, devās uz Ņujorku, kur viņai piešķīra segvārdu Sintija un deva uzdevumu, maskējoties par žurnālisti, sākt darbu Vašingtonā. Eimijas jeb Sintijas pirmais lielais uzdevums bija iegūt Itālijas jūras spēku kriptosistēmas. Viņa devās pie sava veca paziņas no agras jaunības laikiem Vašingtonā – jūras lietu atašeja Itālijas vēstniecībā ASV, admirāļa Alberto Leisa. 60 gadu vecais vīrs, kurš atcerējās Eimiju kā glītu pusaudzi, bija viņas uzplaukušā daiļuma pārņemts, un viņa bez lielām pūlēm no admirāļa ieguva Itālijas jūras spēku kodus un šifrus, kā arī plānus, kā padarīt nelietojamus ASV ostās iesprūdušos Itālijas kuģus. Ne viens vien pētnieks vēlākos gados secinājis, ka Sintijas mīlestības pinekļi būtībā bijuši par iemeslu Lielbritānijas daudzajām uzvarām Vidusjūrā...

Īsta spiedze māk zagt

Taču izlūkošanas slavas zālē Sintija nonāca pēc nākamā uzdevuma paveikšanas. Pēc 1940. gada Francijā nodibinātā Višī valdība bija noskaņota pret Lielbritāniju. 1941. gadā Sintija, stādoties priekšā kā amerikāņu žurnāliste, iepazinās ar Francijas vēstniecības Lielbritānijā preses atašeju Šarlu Brusē. 49 gadus vecais atašejs jau pirmajā iepazīšanās mirklī neglābjami iemīlējās valdzinošajā žurnālistē, un Sintijas gadījumā tas nozīmēja, ka puse uzdevuma paveikta. Pēc kāda laika Sintija mīļākajam atzinās, ka strādā Amerikas izlūkdienesta labā, un no mīlestības gluži vai apstulbušais francūzis sāka piegādāt britu spiedzei vēstniecības telegrammas, vēstules, dokumentu mapes un ziņojumus par vēstniecības darbu un personālu. Kad situācija radīja aizdomas amerikāņu izlūkdienestā, Sintija, lai izvairītos no liekas uzmanības, ievācās viesnīcā, kur dzīvoja Brusē kopā ar savu laulāto draudzeni, kurai, šķiet, atšķirībā no amerikāņiem nebija nekādu aizdomu. Kad Lielbritānija izteica vēlmi iegūt Višī valdības jūras spēku kodus, Brusē, izdzirdis šo savas amerikāņu žurnālistes vēlmi, rokas vien noplātīja – iegūt šos datus nebija preses atašeja spēkos. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem Sintija beidzot ķērās pie visvienkāršākā dokumentu iegūšanas veida – zādzības, taču arī tā nebija tik vienkārši īstenojama. Protams, tika iesaistīts arī Brusē, kurš pateica vēstniecības naktssargam, ka viņam ir nepieciešama klusa vieta slepenām tikšanās reizēm ar mīļāko un tādēļ viņš dažas naktis būšot vēstniecībā, lai sargs neuztraucoties. Naktī, kad vajadzēja notikt zādzībai, pārītis plānoja iedot sargam sazāļotu šampanieti. Pēc tam viņi ielaistu ēkā šifru uzlauzēju, tas nodotu dokumentus vēl vienam līdzdalībniekam, kurš gaidītu ārā. Pēc nokopēšanas dokumentiem bija jāatgriežas seifā. Sākotnēji viss notika, kā paredzēts. Sargu bija iemidzinājis sazāļotais dzēriens, šifru uzlauzējs jau iekļuvis ēkā, taču pietrūka laika, lai nokopētu dokumentus un pēc tam tos noliktu atpakaļ seifā.

Kaila par ideju!

Nākamajā reizē dokumentu kopijas bija jāiegūst – dažādu apstākļu dēļ to vairs nevarēja atlikt. Brusē un Sintija gatavojās atkal uzlauzt seifu, taču viņa intuitīvi juta, ka kaut kas nav kārtībā. Viņa pēkšņi nometa drēbes, palikdama vien augstpapēžu kurpēs. Brusē bija pamatīgi samulsis, taču klausīja mīļāko un arī ātri izģērbās. Pēc neilga brīža pavērās durvis – sargam bija radušās aizdomas. Viņa lukturīša mestais gaismas stars atdūrās pret kailo Sintijas augumu, samulsušais sargs, pārliecinājies, ka nekas aizdomīgs nenotiek, klusi atvainojās un aizvēra durvis. Ir zināms, ka Višī šifri tiešām nonāca sabiedroto rokās, un tiem bija liela nozīme 1942. gadā, kad sabiedrotie izkāpa Ziemeļāfrikas krastos. Vai tos patiešām ieguva Sintija, nav zināms – viņa dalījās atmiņās par spiedzes statusā pavadīto laiku, bet šāda veida informāciju neizpauda nekad. Turklāt, lai gan ir pieejamas laikabiedru atmiņas par Sintijas stāstīto, viņa, būdama izlūkdienesta uzticama darbiniece, šķiet, nav vēlējusies atklāt, kāda īsti izskatījās leģendārā spiedze, – viņas foto mums neizdevās atrast. Sintija sevi uzskatīja par patrioti. “Vai man nav kauns par lietām, ko darīju? Nekad. Mani darba devēji ir teikuši, ka esmu izglābusi tūkstošiem britu un amerikāņu dzīvību. Jā, tas radīja situācijas, no kurām respektabla sieviete izvairītos. Taču kari netiek uzvarēti ar respektējamām metodēm,” reiz teikusi Sintija. Sintijas dzīve pēc izlūkdienesta bija samērā vienmuļa. Arturs Peks 1945. gadā izdarīja pašnāvību. Sintija galu galā apprecējās ar Brusē, kurš nu jau zināja par savas sievas īstajiem darba devējiem, taču bijušo Francijas preses atašeju tas neuztrauca. Viņi apmetās kādā pilī Francijā. 1963. gadā Eimija Torpa Brusē, izlūkdienestam pazīstama kā Sintija, nomira no mutes vēža, bet viņas vīru pēc desmit gadiem nogalināja strāva, ko viņš saņēma no elektriski apsildāmas segas. Viņu pils vēlāk daļēji nodega.

Foto: www.mata-hari.com

Spiedze vāra ievārījumu

Daudz mierīgāk savas dienas Londonā vadīja un garu mūžu nodzīvoja kāda kundze, latvieša un anglietes savienībā dzimusī Melita Zirnis, pēc laulībām – Norvuda [1912–2005]. Līdz pat 1999. gada septembrim neviens kaimiņš nenojauta, ka jaukajai lēdijai, kas labprāt vārīja ievārījumus un bija patīkama vietējās sabiedrības locekle, ir arī otra seja. Kādreiz Melita Norvuda bija strādājusi par sekretāri Krāsaino metālu pētniecības asociācijā Londonā. Kad viņa jau bija devusies pensijā, gaismā nāca šokējošs fakts – jaukā kaimiņiene un vecmāmiņa, izrādās, 40 gadus bija spiegojusi Valsts drošības komitejas labā, turklāt bijusi viena no svarīgākajām šīs varenās padomju organizācijas aģentēm. Padomju drošības iestādēm bija daudz kvalificētāki un augstākos amatos esoši aģenti, taču Norvudai bija iespēja piekļūt tehniskajai informācijai par britu kodolplāniem, un tas pēckara situācijā padomju varai bija ļoti būtiski, jo tolaik Padomju Savienība pati centās radīt atombumbu. Krāsaino metālu pētniecības asociācijā viņa sāka strādāt 1932. gadā 20 gadu vecumā. 1935. gadā britu komunistiskās partijas vadītājs Endrjū Rotšteins ieteica Melitu Zirnis darbam Tautas iekšlietu komisariātā, ko vairāk pazīst pēc krieviskās abreviatūras NKVD. Pēc diviem gadiem viņa kļuva par pilntiesīgu aģenti. Turpmāko 40 gadu laikā viņai bija dažādi segvārdi, taču visilgāk viņa darbojās ar Holas vārdu. Norvuda nodeva saviem kuratoriem PSRS slepenus materiālus, kas sekmēja padomju kodolprogrammas izstrādi pēc Otrā pasaules kara. Spriežot pēc Norvudas rīcības un arī stāstīja pēc tam, kad tika atklāta, viņa darbojusies ideoloģisku mērķu vārdā. Melita ticēja padomju valsts idejai – tam, ka šī iekārta radīta strādnieku un zemnieku aizstāvībai. Viņu vadīja doma par to, ka pasaulē jābūt kaut kam labākam par kapitālismu.

Tik svarīgā Hola

Kad pasauli pāršalca vēsts par padomju spiedzes atklāšanu, viņa jau bija kļuvusi par aukstā kara reliktu. Daudzi britu komunisti sen bija atvadījušies no domas par reāli darbojošos sociālistisko iekārtu, taču tas neattiecās uz Melitu Norvudu. 87 gadu vecumā viņa britu laikrakstam The Times paziņoja, ka nenožēlo nevienu savas dzīves mirkli. Starp citu, Melitas Norvudas spiedzes karjera gandrīz aprāvās pašā tās sākumā. Viņa bija saistīta ar spiegu tīklu rūpnīcā Vulidžas arsenāls, kur 1938. gadā tika apcietināti trīs šīs grupas biedri. Taču britu drošības dienests MI5 nespēja noskaidrot viņas personību, lai gan viena aizturētā piezīmju grāmatiņā tika atrastas atsauces uz Melitu. Dažus mēnešus pēc šā notikuma Norvudas darbība tika iesaldēta. Neraugoties uz pieticīgo sekretāres amatu, Norvuda mācēja piekļūt svarīgai zinātniski tehniskajai informācijai un mācēja to nodot pareizajās rokās. Viņa darbojās nevainojami, un NKVD pagarināja līgumu ar Norvudu gadu no gada. Sākoties Otrajam pasaules karam, Norvudas darba devēji uzskatīja, ka viņa ir svarīgāka izlūkdienesta darbiniece nekā slavenais Kims Filbijs. Dažādas padomju drošības struktūras pat esot sacentušās, kura dos superspiedzei nākamo uzdevumu. No 1945. gada Norvuda piegādāja NKVD informāciju par superslepenu kodolprojektu, kurā līdzdarbojās Krāsaino metālu pētniecības asociācija. Viņa ieguva dokumentus no priekšnieka seifa, fotografēja tos ar minikameru un nodeva savai kontaktpersonai – vismaz tā spiedzes darbību apraksta The Times. Norvudas darbības dēļ Staļins esot zinājis par britu kodolprojektiem vairāk nekā Lielbritānijas ministri – toreizējais Lielbritānijas premjerministrs Klements Etlijs aizliedza apspriest slepeno projektu valdības sēdēs, sakot, ka ne visiem ministriem var uzticēties. Neraugoties uz britu premjerministra piesardzību, PSRS radīja atombumbu trīs gadus agrāk nekā Lielbritānija – 1949. gadā.

Atmaskota 89 gadu vecumā

Melitas Norvudas darbība neaprobežojās tikai ar dokumentu nodošanu pareizajās rokas – viņas darbalauks bija arī vervēšana. Viens no viņas protežē bija ierēdnis ar segvārdu Hants, kuru savervēja 1967. gadā un kurš 14 gadus piegādāja PSRS informāciju par Lielbritānijas ieroču tirdzniecību. Par saviem nopelniem Norvuda 1958. gadā saņēma Sarkanā Karoga ordeni, bet vēl pēc diviem gadiem viņai piešķīra pensiju – nieka 20 mārciņas mēnesī. Padomju Savienību, kuras labā Norvuda strādāja gandrīz visu mūžu, viņa realitātē bija redzējusi tikai divreiz – pēdējais komunistiskās valsts apmeklējums notika 1979. gadā. Norvudas sakaru ar NKVD atklāja Kembridžas universitātes profesors Kristofers Endrjū, strādājot pie grāmatas Mitrohina arhīvi. Vasilijs Mitrohins bija VDK virsnieks, kurš no Krievijas slepenajiem arhīviem nelegāli bija izvedis tūkstošiem dokumentu. Endrjū rīcībā nonākušajos dokumentos atklājās kāda persona ar segvārdu Hola. Bija teikts, ka Holas piegādātā informācija izrādījusies ļoti noderīga padomju rūpniecībai. Soli pa solim šķetinot šo lietu, Endrjū nonāca līdz Melitai Norvudai. Daži politiķi pieprasīja ierosināt pret Norvudu krimināllietu par 40 gadus ilgušu nodevību pret valsti, taču Lielbritānijas iekšlietu ministrs Džeks Stro atteica lietas ierosināšanu, uzskatot, ka specdienesti nedrīkst uzsākt tik cienījama vecuma kundzes vajāšanu – 1999. gadā Norvudai bija jau 89 gadi. Pati Melita Norvuda toreiz paziņoja, ka “ap šo lietu ir sacelts pārāk daudz trokšņa”. Vienīgais, par ko viņa pauda nožēlu, – aģentei, pat tik cienījamā vecumā un pensijā, nebija pieļaujams, ka viņu atklāj. Melita Norvuda atstāja šo pasauli 2005. gadā. Patiesību par to, kas īstenībā slēpjas aiz gādīgās ģimenes mātes maskas, zināja tikai Melitas vīrs Hilarijs, kurš nomira jau 1986. gadā.

Foto: www.mata-hari.com
Komentāri (7)CopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu