Maijas Tabakas teātra aizkulises (9)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: no personiskā arhīva

Lepna, eleganta, noslēpumaina sava ceļa gājēja Maija Tabaka bijusi visu mūžu. Mākslas zinātāji teikuši, ka ar savu rokrakstu un glezniecības manieri viņa ir unikāla pasaules mērogā.

Maijas Tabakas māksla un viņas tēls rada sajūtu, ka gleznotājas dzīvē viss nācis viegli un eleganti. Gleznas pielietas ar brīnišķīgām gaismām, košām krāsām – viss Tabakas mākslas teātrī kļūst aizraujošs un skaists. “Tā varbūt liekas, bet dzīve man bijusi vienkārši traģiska, briesmīga,” saka pati māksliniece. Pāragra nāve panākusi viņai tuvus cilvēkus, un daudzas gleznas pazudušas, tomēr Maija turpina radīt vitālus darbus. Par prieku viņas glezniecības apjūsmotājiem un kaitinot tās apšaubītājus. Arī tādu nav mazums. “Savā mūžā esmu neskaitāmas reizes lamāta un nīcināta par savām gleznām. Caur presi esmu saņēmusi tādas lamas – tās nekas neesot, nulle! Pļaukas esmu saņēmusi pat par to, kas pašai šķitis kolosāli vai diezgan interesanti sanācis. Man piedēvēts salonisms, vieglprātība, naturālisms, krievu mākslas ietekme un vēl nezin kas. Ja es intensīvi lasītu šos spriedumus un tiem klausītu, sen jau būtu atvērusi restorānu un tirgotos! Bet es spītīgi turējos pretī.” Reizumis Maijas Tabakas glezniecība vedina domāt par kino [īpaši nāk prāta Fellīni Džuljeta un gari], taču viņas dzīves scenārijs iztēlē rada dzīvās bildes.

Bērnība paraugģimenē

“Pats dzīves sākums, bērnība man bija brīnišķīga, ārkārtīgi gaiša. Mani vecāki viens otru ļoti mīlēja un apprecējās tāpēc, ka gribēja veidot ģimeni, audzināt bērnus. Varētu pat sacīt, ka viņi veidoja paraugģimeni. Visu laiku jutu siltumu un gādību. Par mums interesējās gan mamma, gan tētis, kurš mūs ar māsu veda slēpot, mani – arī uz zīmēšanas nodarbībām. Man šajā priekšmetā bija trijnieks, tāpēc tēvs gāja ar mani uz jūru, sēdēja blakus un lika zīmēt. Kurš cits to būtu darījis? Tēvam vispār patika bērni, taču viņš varēja būt arī nikns un negants, uztiept otram savu domu un spriedumus. Tēvs bija temperamentīgs, šad tad paburkšķēja, bija arī durvju dauzīšana. Tomēr abi ar mammu visus gadus čubinājās. Viņš pirms kara bija sabiedrībā populārs cilvēks, tāds rozā – ne īsti sarkanais, tomēr kaut kādā mērā sociālistisks, lasījis Marksu un Ļeņinu. Tas droši viena nāca no Krievijas – tēvs būvinženieriju bija studējis Maskavā, bet Latvijā viņa diplomu neatzina un eksāmenus nācās kārtot vēl vienu reizi. Mamma bija ārkārtīgi jauka un skaista, bet tēvs, bagāts cilvēks, apprecēja viņu, būdams divdesmit gadus vecāks. Tiesa, viņš ilgi izskatījās par saviem gadiem jaunāks. Labi saglabājies, vitāls. Vingroja un sportoja. Mammai patika skaistas lietas, un dzīvē viņa skatījās mirdzošām acīm – blakus bagāts vīrs, nodrošinot daudz iespēju. Pirms kara vecākiem nekā netrūka. Mamma izbaudīja laimi: nākusi no nabadzīgas ģimenes, viņa iekļuva bagātajos. Visu mūžu viņā šis mirdzums saglabājās. Arī ārēji mammai vajadzēja visu tīru, baltu, skaistu. Abas ar māsu tā tikām audzinātas. Mums vienmēr mugurā bija skaistas drēbītes, izšūtas samta kleitiņas, bijām buržuju bērniņi. Pēc kara uz mums rādīja ar pirkstiem un dusmojās, ka tā var. Bet mamma tiešām prata uzburt no nekā, viņai uz to bija talants.”

Foto: www.liepajniekiem.lv

Čadīgie latvieši

Maija dzimusi Jelgavā, kur tēvam un viņa mātei piederējis īres kvartāls ar nelielu bodīti toreizējā Vidvuda ielā, taču kara laikā viss nodedzis. Arī dokumentu arhīvi pazuduši. “Paldies dievam! Citādi mēs būtu Sibīrijā,” saka māksliniece. Kara laikā ģimene pametusi Jelgavu un devusies bēgļu gaitās. “Mūs mētāja riņķī. Bauskā tēvs dabūja darbu – interesanti, ka pat kara apstākļos latviešu zemnieki ņēmās būvēties! Tēvam par projektēšanu viņi nesa zosis un sivēnus. Latvieši visu laiku bijuši čadīgi. Taisni brīnos, ka tagad tik ļoti vaimanā... Vēlāk nokļuvām Kurzemes katlā, bet mamma tur ar Singer šujmašīnu uz kluča apkārtējām sievietēm šuva drēbes. Iedomājieties, kara laikā no saglabātajām mežģīnēm un zīda gabaliņiem tapa kleitas! Par šo darbu mammai nesa zirņus, kartupeļus, speķa gabaliņus. Singer mašīna vēl tagad saglabājusies.” Starp citu, gleznotājas vīrs Atis ar to šad tad labojot džinsus. Lai gan vecāku darbs pat Kurzemes katlā nodrošināja ģimenei iztiku, bija arī kāds ļoti traģisks notikums. Maija atceras: “Kara laikā mamma zaudēja bērniņu – viņai piedzima dēliņš Uldis, kurš nomira ar dizentēriju. Otrs mans brālītis nomira gada vecumā, tūlīt pēc kara, līdzko ienācām Rīgas dzīvoklī. Laikam penicilīna tolaik nebija...” Māksliniece te pieminējusi nelielu divistabu dzīvoklīti, kurā Tabaku ģimene mitinājās līdz 1956. gadam. “Tēvs pēc kara strādāja par būvinženieri, viņš piedalījās ūdensvada vilkšanā pāri Daugavai – tā tika uzskatīta par īpaši svarīgu lietu. Mamma bija profesionāla šuvēja, viņa Jelgavā beigusi Laukirbes kursus un būtu gribējusi strādāt savā profesijā, bet tolaik arteļos lika šūt smagus apģērbus, piemēram, vīriešu mēteļus. Fiziski grūti un par mazu algu. Tad mamma aizgāja strādāt par administratori viesnīcā Majori.” 1956. gadā Maijas tēvs Jānis caur tiesu atguva savu 1935. gadā celto Lielupes mājiņu. Kara gados tajā ienākuši krievi, vienā istabā ierīkojuši pirti, citā – autoriepu darbnīcu. Skats bijis visai traģisks, taču Tabaku ģimene visu skaisti sakopusi. Vēlāk te viesojās ļoti interesanti vasarnieki. “Mans kursabiedrs Mākslas akadēmijā bija Aleksandrs Dembo, nu jau nelaiķis. Viņš bija attālos rados ar bijušās Staļina valdības ārlietu ministra Ļitvinova ģimeni – sievu, meitu un divām mazmeitām. Ar Dembo starpniecību viņas pie mums Lielupē nodzīvoja vienu vasaru. Bijusī ministra sieva Aivija Ļitvinova un viņas meita Taņa bija disidentiski noskaņotas. Ar viņu starpniecību te ieradās arī diplomātes Kolontajas sekretāre Emija Lorensone. Kolontaja jau bija mirusi, bet Emija joprojām komunicēja ar šo sabiedrību – viņa bija dvēseliska sieviete, ļoti komunikabla. Man tieši tolaik bija nepatikšanas – biju izmesta no Mākslas akadēmijas, bet Emija sadraudzējās ar maniem vecākiem un paņēma mani līdzi uz Maskavu. Esmu viņai ļoti pateicīga, jo Emija man iemācīja uzvesties labā sabiedrībā, smalkos ļaudīs, kas grozījušies pa pasauli un ir dziļi inteliģenti. Tolaik man bija divdesmit viens gads.”

b>Dzīve ar Stenliju

Mākslas akadēmijā Maija Tabaka iestājusies divas reizes, jo pirmajā studiju piegājienā tika izslēgta par nesekmību – jaunās gleznotājas mākslinieciskie uzskati pasniedzējiem nebija pieņemami, savukārt viņa negrasījās no tiem atteikties. Izslēgšana neliedza Maijai turpināt tolaik Rīgā slavenās brīvdomātāju un bitņiku kafejnīcas Kaza apmeklējumus, kur bieži laiku kavēja tā dēvētā franču grupa – kopā ar citiem gleznotājiem tur bija Maija pati un viņas draugs, šīs grupas līderis Bruno Vasiļevskis. Kazas sabiedrībai ir diezgan liela loma gleznotājas tālākajā dzīvē, jo tieši no šīs vides nāca viņas nākamais vīrs Staņislavs, draugu vidū saukts par Stenliju. Viņus vienoja ne tikai daži kopā pavadītie gadi, bet arī dēls Aleksandrs, ģimenē saukts par Aleksi. Viņa liktenis bija skarbs – Aleksi pievārēja multiplā skleroze. Kā Maija, būdama kārtīga, labi audzināta un visnotaļ stabila meitene, sāka draudzēties ar krievu disidentu, kurš Latvijā ieradies kā bēglis? “Pat nezinu, kā tas varēja notikt. Mani draugi, Bruno Vasiļevskis un visa tā dēvētā franču grupa, par to bija ļoti dusmīgi. Akadēmijā tobrīd vairs nemācījos, un mākslinieks Uģis Mežavilks bija atļāvis man strādāt viņa darbnīcā Mičurina, tagadējā Vesetas, ielā 4. Tur uzgleznoju savas pirmās klusās dabas, ar kurām grasījos stāties Mākslinieku savienībā. Pēkšņi skatos, ka deķītis un vēl daži apģērba gabali darbnīcā kļūst nosmulēti. Nevarēju saprast, kā tas var notikt, ja reiz tos nelietoju, arī Uģis tur nenāk. Izrādījās, kazinieki bija Stenlijam izstāstījuši, ka pa kluso, kamēr darbnīcā neesmu, viņš tur drīkst nakšņot. Kad beidzot viņu ieraudzīju, prasīju: “Ko jūs te darāt?!” Stenlijs izstāstīja, ka viņam nav kur nakšņot, ļoti atvainojās. Viņš faktiski bija smalks cilvēks, bet politisko uzskatu dēļ spiests bēgt no Krievijas un dzīvot te pa pusei slepeni. Viņš klaiņoja, bet mugurā viņam vienmēr bija balts krekls. Stenlijs bija intelektuālis, bet kā jau krievs – ar atšķirīgu mentalitāti un vērtību izjūtu. Sadraudzējāmies vēlāk, kad peļņas nolūkos divas trīs nedēļas staigājām pa Jūrmalu un piedāvājām privātīpašniekiem plāksnītes ar māju numuriem. Būtībā bijām nelegālā rūpala starpnieki, padomju laikā teiktu – spekulējām. Starp citu, esmu strādājusi ne tikai par spekulanti, kas pārdod māju numurus, bet arī bijusi racēja arheoloģiskajos izrakumos un administratore viesnīcā Majori. Ar Stenliju oficiāli apprecējāmies, jo Kazā bija tā: ja kāds pāris sadraudzējās, uzreiz visiem šķita, ka jāprecas. Tas šķita pašsaprotami.” Kopdzīve ar Stenliju ilga četrus gadus un beidzās, kā Maija saka, Ata dēļ – māksliniece ar tagadējo vīru arhitektu Ati Kļaviņu iepazinās toreizējā planetārija kafejnīcā Dieva auss. “Patiesībā mans tēvs Stenliju ēda no mājas ārā. Tāpēc, ka krievs. Viņš bija darbīgs, mācēja arī koka darbus, bet tēvs neko neļāva darīt. Tūlīt pēc Alekša piedzimšanas Stenlijs ar dēlu daudz nodarbojās. Mana draudzība ar Ati viņam bija liels trieciens. Tā bija. Nezinu, kā Stenlijam tagad klājas, jo nekontaktējamies nemaz. Kad dēls saslima, viņš vairs nenāca. Zināja, kas noticis, bet reaģēja ļoti nejauki – vienreiz ieradās slimnīcā, bet nervi laikam neturēja. Tā arī pazuda.”

Aleksis. Traģēdija

“Dēla slimība manā mūžā bija pārbaudījuma laiks,” nu jau gandrīz bez aizlūstošas balss saka Maija. Kopš dēla nāves pagājuši deviņi gadi, bet slimība sākās, kad viņam bija astoņpadsmit. Aleksis paspēja iestāties ekonomistos un studēt divus kursus, līdz kustību traucējumu dēļ tas vairs nebija fiziski pa spēkam. Domāšanu multiplā skleroze netraucē. “Visām īstām māksliniecēm, un es sevi pie tādām pieskaitu, lielā mīlestība vienmēr bijusi un ir viņu bērni. It kā viss apkārt dzīvē bija skaisti, bet mana lielā mīlestība bija dēls, un par viņu es sešpadsmit gadu cīnījos neiedomājami. Tas sākās pēkšņi: aizbraucu uz Maskavu 1984. gadā, kad man tur atklāja izstādi, atgriezos mājās, un dēls paziņoja, ka nevarot piecelties, jo reibstot galva. Aizvedu viņu uz slimnīcu, pēc tam Aleksis strauji kļuva akls, bet to vēlāk ar prednizolonu noņēma. Ilgus gadus ar zālēm tika panākti uzlabojumi, bet tad atkal nāca kritieni... Divreiz braucām uz Ameriku – 1989. gada pavasarī un 1990. gadā. Diemžēl arī tur neviens nevarēja palīdzēt. Bijām Kanādā, dzīvojām tur ilgāku laiku – Sīpoliņa kungs, latviešu miljonārs, mūs abus ar Aleksi ielaida tukšā dzīvoklī. Caur turienes latviešiem sameklējām arī ārstu. Atlīdzībai gleznoju. Aleksis skatījās televīziju un priecājās par francūzietēm – cik viņa brīnišķīgas! Toreiz profesors Nelsons mums teica: “Jūsu dzīve nav komfortabla.” Aleksis atbildēja: “Jā, bet tā ir mana dzīve.” Un es šai dzīvei pielāgojos.” Maija zināja, ka dēls cīņā ar slimību zaudēs. “Katru dienu slimnīcā redzēju, kā citi cilvēki mocījās un kas ar viņiem notiek. Es visu sapratu. Pieņēmu to fatāli, biju tajā visā iekšā un ar to dzīvoju. Kad dēls bija slimnīcā, skrēju turp, bet pēc tam atpakaļ uz darbnīcu; kad viņš bija mājās, vienmēr atrados blakus. Sākumā slimība bija viltīga: ar dēlu gājām pastaigāties, ik pa laikam ārsti spēja palīdzēt, tad bija veselības uzlabojumi un mēs jutāmies ļoti laimīgi. Visu laiku cerējām, ka atradīs kaut kādas jaunas zāles. Dēls līdz pēdējam brīdim cerēja. Cerēja... Tā pagāja sešpadsmit gadu.” Pirmajā mirklī šķiet, ka traģēdija nekad nav parādījusies Maijas Tabakas mākslā. “Tajā laikā uzgleznoju Imantu Kokaru un kori Ave Sol. Vai tur kaut ko nevarēja manīt? Bija daži traģiski darbi, piemēram, Čigāna nāve, bet tie aizgāja zudībā, jo tos uz Ameriku paņēma viens menedžeris – Nahamkins. Viņš beigās pazuda. Nahamkins astoņdesmitajos gados iepirka gleznas un pārdeva ārzemēs, tolaik to sauktu par spekulāciju. Man tā aizgājuši daudzi darbi – esmu tos atdevusi pārdošanai, bet beigās palikusi tukšā: ne darbu, ne naudas. Nahamkins arī it kā esot izputējis.” Taču viņš nav vienīgais šāda veida darbonis, bijusi arī “šakāliene Lora” no Toronto, kā saka pati māksliniece. Krieviski runājoša ebrejiete no Kanādas, atbraukusi te pēc Maijas izstādes 1992. gadā. Paņēmusi lielas gleznas par smieklīgu naudu un pazudusi.

Atis vienmēr blakus

Visus gadus kopā ar Aleksi un tagad jau divatā ar mākslinieci ir viņas otrais vīrs. “Mūs ar Ati kopā saveda Regīnas Razumas pirmais vīrs grafiķis Uldis Razums,” atmiņās dalās Maija. “Viņš noorganizēja braucienu ar Regīnu, Ati un mani uz Traķiem.” Tad sarunā iejaucas Atis: “Par manu draugu Razumu varētu grāmatu sarakstīt! Vienreiz kombinātā Māksla uztaisījām apjomīgu, maz darba paģērošu, bet ļoti labi apmaksātu pasūtījumu. Sēžam Dieva ausī, Uldis saka: “Tā reti gadās, aizbrauksim atzīmēt – pie leišiem papriecāties! Es ņemšu līdzi Regīnu [viņi tolaik vēl nebija precējušies], bet tu vari ņemt, ko gribi!” Pa durvīm nāk iekšā Maija, viņš iesaucas: “Paņem viņu līdzi!” Par brīnumu, Maija piedāvājumam piekrita. Tā tas sākās.” Šodien gleznotāja atzīstas, ka nevar pateikt, kāpēc piekritusi. “Laikam jau mājās īsti labi vairs nebija,” viņa saka. “Bet Traķu brauciens bija unikāls! Pateicoties Razumam, jo viņam piemita apbrīnojams humorista talants.” Atis pārtver stāstījuma pavedienu: “Paņēmām no Rīgas taksi uz trim dienām. Kauņā tolaik bija tikko atvērts slavenais restorāns Trīs māsiņas. Modes kliedziens uz turieni dzina arī latviešus, mūs ieskaitot. Lai tiktu pie galdiņa, Uldis nokrita zemē, sāka tirināt kājas, smieties un rādīt uz lietuvietēm ar pirkstu, it kā dulls būtu. Kas tas bija par efektu! Visiem momentāni bija skaidrs, ka mūsu kompānijai galdiņš jāierāda pēc iespējas ātrāk. Beigās mums no turienes nācās mukt, jo Razums bija apkampis galda kāju kopā ar kādas dāmas kājiņu. Viņas kompanjons, kāds lietuvietis, gāja uz kamīnu pēc pagales, bet es, iepriekš to paredzēdams, jau biju garderobē paņēmis mēteļus un ielicis tos mašīnā. Kad laidāmies lapās, no restorāna tiešām izskrēja seši cilvēki ar pagalēm rokās. Tā bija letiņu kaunpilna bēgšana. Bet Lietuvā bija arī citi podi. Pa dienu Uldis ākstīdamies aizķērās aiz koka saknes un pārplēsa bikses no ceļgala līdz pat dibenam. Jāiet uz restorānu, bet veikals jau slēgts. Iekšā darbojas meitenītes, taču uz klauvējieniem neatbild. Tad Uldis pagriezās pret skatlogu un parādīja, kā izskatās dibens. Pārdevējas sāka smieties un ielaida Uldi veikalā.” Ierašanās Trīs māsiņās bijusi grandioza. Maija atceras: “Biju komisijas veikalā nopirkusi vecu komisāra mēteli līdz zemei, bet virsū uzlikusi vilkādas krāgu. Regīnai savukārt kažoks līdz zemei. Pirms Trīs māsiņām bijām Traķu pilī. Razums teica, ka pāri ezeriem un baltiem sniegiem jābrauc ar iespējami sūdaināku zirgu! Tad viņš vienam zemnieciņam iedeva pusstopu un tādu dabūja.” Atis atzīst: “Zirgs tiešām bija kā sūdu čupa.” Interesanti iztēloties, kā šī nožēlojamā būtne ragavās vilka eleganto kompāniju. Atim galvā bijis pat katliņš! Pie Traķu pils tilta piesējuši zirgu, gājuši pastaigāties. Lietuvieši bijuši šausmās – briesmīgas žmogas! “Drausmīgi nopietniem ģīmjiem iznācām no pils, atsējām zirgu un braucām atpakaļ. Zemnieku vīrelītis mūs priecīgs gaidīja jau pamatīgā žvicē. Polšu bija izdzēris,” Atis smejas. Maija ar Ati Lietuvā pavadīja trīs dienas, taču tas vēl nebija nopietnu attiecību sākums. “Pagāja laiks, līdz mēs atkal sakūlāmies kopā,” saka Maija. “Atim arī bija sarežģīta dzīve, saistīta ar dāmām. Atceros, viņš bija pasūtījis mēteli, tādu deviņpadsmitā gadsimta redingotam... Vēl tagad Atim atgādinu – atminies, kā tu stāvēji savā redingotā ar baltu šalli līdz zemei kā tāds gārnis uz Doma laukuma!”

Mākslas maģija

Sarežģīta bijusi ne tikai gleznotājas privātā, bet arī profesionālā dzīve. Pat Mākslas akadēmiju Maija pabeidza tikai otrajā piegājienā, jo toreizējais rektors Indulis Zariņš viņu pierunājis vēlreiz stāties augstskolā. “Nav ko talantīgam cilvēkam pa ielām vazāties,” viņš teicis. No sākuma Maija uzņemta trešajā kursā pedagogos, bet pēc tam pārcelta uz gleznotājiem. “Šoreiz man vairs nebija nekādu problēmu, biju teicamniece,” gleznotāja stāsta. “Saņēmu visaugstāko stipendiju un akadēmiju pabeidzu ar augstāko atzīmi. Akadēmijā bija mainījies pasniedzēju sastāvs, tāpēc arī attieksme cita. Viss tomēr atkarīgs no cilvēkiem.” Ar Maiju Tabaku padomju laikā mākslas vērtētāji šad tad apgājās kā ar karstu kartupeli – profesionāli izcila, bet pavisam ne padomju māksliniece. Sociālistisko reālismu gleznotāja ignorēja. Sākumā mākslas zinātnieks Herberts Dubins viņu ļoti kritizējis – Maijas Tabakas glezniecības pasaulē redzams teātris, kurā neesot nekā no padomju realitātes. Šis pārmetums māksliniecei pat iepaticies, jo pret teātri viņai nav nekādu iebildumu. “Biju cilvēkus pietiekami daudz redzējusi un pētījusi, tāpēc mani tēli nāca no dzīves. Atklāju, ka man patīk cilvēku psiholoģija, kustības, turklāt padodas to uzgleznot. Daži mokās ar cilvēku gleznošanu, bet man tas nāk ārkārtīgi viegli, bez kaut kādas piepūles.” Atis saka: “Ar simtprocentīgu pārliecību varu teikt – Maija kā burve ielaužas gleznotā cilvēka psihē un portretā parāda viņa būtību. Daži tāpēc izteikušies, ka viņiem no Maijas bail.” – “Jā, viņi teikuši, ka manos portretos esot kaut kas pilnīgi mistisks,” gleznotāja pati atzīstas. Par dažiem Maijas Tabakas darbiem, piemēram, 1975. gadā gleznoto Notikumu, pat radušās leģendas. Tajā priekšplānā redzams mākslinieks Imants Reinholds ar asiņojošu roku, kurš pēc šā darba pabeigšanas kādu dienu tiešām ticis piekauts, un viņam, lūk, šķitis, ka pie tā vainīga iekļūšana iespaidīgajā gleznā.

Foto: no personiskā arhīva

Čigāni, Razuma un Repše

Gadiem ejot, Maijas Tabakas teātrī pabijuši daudzi modeļi, daži no viņiem tur ik pa laikam atgriezušies, savukārt citi uzkavējušies pietiekami ilgi, lai pazustu aizkulisēs pavisam. Vairākās Maijas gleznās redzami čigāni no ansambļa Ame Roma, kas astoņdesmitajos gados Rīgā bija ļoti populārs. “Vijolniece Ņina gribēja, lai viņu uzglezno kopā ar vīru. Biju satriekta, cik šī sieviete ir neiedomājami skaista! Nebiju nekad tādu redzējusi. Atceros arī skaistuli Sando... Andris Freibergs, kurš mūs iepazīstināja, ierosināja, lai pastrādāju ar visu kolektīvu. Viņi sanāca toreizējā Dzelzceļnieku kultūras pilī, spēlēja, dziedāja un dejoja ilgas stundas. Skraidīju apkārt ar fotoaparātu, ķēru kadrus, cik vien varēju. Pēc tam nāca klāt mana fantāzija, viss ar to apauga. Palūdzu Ņinai čigānu leģendas, tās atraisīja iztēli. Es viņiem ļoti uzticējos, un viņi – man. Ame Roma visi bija smalki cilvēki un īsti mākslinieki, no kuriem liela daļa vēlāk aizbrauca uz Ameriku. Tad viss beidzās.” Savukārt aktrisi Regīnu Razumu, tolaik valsts deju ansambļa Daile dejotāju, Maija Tabaka pirmo reizi gleznoja septiņdesmitajos gados. Vēlāk tapa arī brīnišķīgais portrets, ko nozaga Zviedrijā izstādes laikā un tā arī neatrada. “Mēs ar Regīnu esam uzticīgas draudzenes,” saka Maija. “Vēlāk šo portretu mēģināju uzgleznot vēlreiz, atkārtojām to vairākas reizes, bet pirmais bija vislabākais.

Vienkāršais prieks

Maija apgalvo, ka viņas mūžu caurvijusi fatālisma stīga. Tā sastiegrojusi mākslinieci gan profesionālajā, gan privātajā dzīvē. Turklāt tas nav pārdabiskajā sakņots fatālisms. Lai gan traģiski miruši gan Maijas brālīši, gan viņas pašas dēls un sirds nepietiekamības dēļ arī māsas dēls, ne par kādām mistiskām sakritībām māksliniece nedomā. “Neesmu iracionāli noskaņota, šajā nozīmē esmu ļoti praktiska un piezemēta tāpat kā mana mamma. Neesam grimušas mistikā. Esmu uz daudz ko dzīvē reaģējusi pasīvi, it kā lai sevi no kaut kā aizsargātu. No notikumiem, no ārējās ietekmes esmu centusies norobežoties. Tad sanācis tā – ar nolaistiem pleciem, lai izlīstu pa atslēgas caurumu. Tā ir mana teorija. Neesmu centusies pēc tiem grabuļiem un ordeņiem, varbūt pat reizēm esmu bijusi pārāk pasīva.”

Visu rakstu lasi žurnāla LEĢENDAS aprīļa numurā!

VIZĪTKARTE Maija Nora Tabaka [1939] NODARBOŠANĀS: gleznotāja VECĀKI: būvinženieris Jānis Eduards Tabaks un šuvēja Eleonora Tabaka VĪRI: Staņislavs Aksjonovs [1938], arhitekts Atis Kļaviņš [1938] DĒLS: Aleksandrs Aksjonovs [1966 – 2000] POPULĀRĀKĀS GLEZNAS: Kāzas Rundālē [1974], Volfs Fostels ar ģimeni [1978], Regīnas Razumas portrets [1980], Pašportrets [1981], Baltās čigānietes [1991]. APBALVOJUMI: LPSRS Tautas mākslinieces goda nosaukums [1989], LĻKJS prēmija [1980], Triju Zvaigžņu ordenis [2000]

Komentāri (9)CopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu