Ievas balss ir kā izcila delikatese, kā labs konjaks, ko vērts izbaudīt līdz pēdējai garšas niansei. "Tikai mūzikā es jūtos brīva," saka Ieva. Viņai mūzika ir dvēselē.

Kā tev tagad ziemā klājas?

Ziemā? Man vēl ziema nav pienākusi. Mēģinājumi Koru kariem sākās jau vasarā. Kā mēs iesākām skriet, tā to darām vēl joprojām. Pašlaik visas domas un viss mans laiks paiet tur. Nē, vēl tomēr es esmu arī Igo Latvijas koncerttūrē.

Runājot par šoviem - mēs tevi redzējām kādā citā TV pasākumā, bet gan bekvokālistes lomā. Vai pašai bija tāda vēlme piedalīties arī "pirmajā rindā"?

Jau toreiz es, sēžot malā, redzēju, kur kam varētu palīdzēt, un zināju, ka patiešām varu to izdarīt. Šķita, ka varbūt vajadzētu labāk tā vai šitā. Īpaši gan nekad neesmu piedomājusi un tiekusies pēc šādiem šoviem, bet, kad man piedāvāja piedalīties Koru karos, nebija nekāda iemesla atteikt.

Tas taču principā ir skolotāja darbs. Tev tas iet pie sirds?

Tas ir milzīgs skolotāja darbs. Pa lielam man nepatīk (smejas). Tāpēc es arī neņemu mājās privātskolniekus. Man ir divi trīs - bet patiešām labi dziedātāji, kuriem nav jāskaidro elementāras lietas. Bet šovā man šķita ļoti interesanti tas, ka būs iespēja izpildīt dažādu stilu mūziku - parādīt korim, cilvēkiem, kā var dziedāt, piemēram, džezu. Var gan tā, gan tā, gan vēl kaut kā, iepazīstināt ar vokālās tehnikas knifiem, jo šie cilvēki ir pieraduši dziedāt korī un par daudzām lietām pat nenojauš. Un esmu pilnīgi pārliecināta, ka vismaz dažiem saviem koristiem esmu palīdzējusi atbrīvoties no kaut kādiem iekšējiem kompleksiem. Jo tu nevari būt neinteresants. Televīzija pieprasa, lai skatītājs taptu izklaidēts, viņam patīk skatīties uz dzīviem cilvēkiem, nevis stabiņiem. Bet latviešu dziedātājs diemžēl ir stabs. Kora mūzika to pieprasa - smuki stāvēt, skaisti dziedāt, nelekt ārā.

Kā tev pašai ar kompleksiem - esi brīva no tiem?

Šajā ziņā - viss kārtībā, man tie ir. Bet ir tāda dīvaina lieta - mūzika ir vieta, kur es jūtos visdrošāk. Kas jau attiecas uz tādām ārišķīgām lietām - izskatiņu, figūriņu, ģērbšanos, tur jau mēs varam parakņāties dziļāk. Televīzija gan pieprasa arī visas šīs vizuālās lietas, un ir tāds paradokss, ka īstenībā tam visam nemaz nav laika. Peldēšana, pilates un sporta zāles apmeklējums pie šāda režīma nav iespējams. Labi, ka vēl paspēju aizskriet līdz masierei, kura pati, cilvēks, piezvana un saka:" Ieviņ, esmu brīva, vai tev ir laiks?" Bet šeit arī parādās tas, vai tu sevi pieņem, kāds esi, vai nepieņem. Es neesmu uz diētām sēdētāja, es to nedarīšu. Esmu plēsējs, man vajag gaļu. Dažreiz pat acu priekšā redzu steiku, un tad gandrīz vai parādās nadziņi. Es varbūt varētu padomāt par tādu vai šādu produktu sabalansēšanu, bet citādi nē. Neko sev neaizliegšu, man tas neder. Nenoliedzami, ārējais veidols ir svarīgs, ja atrodies uz skatuves, bet pēdējā laikā es arvien vairāk noticu, ka iekšējo var redzēt arī uz āru, tas vienkārši spraucas laukā. Tas, kā tu jūties sevī iekšā, galvā, apziņā, tas nāk uz āru, bet tas nav nekāds žurnāla vāciņš, kad tev ir gatava bilde. Tā ir kaut kāda enerģija, fluīds, es pat nemāku paskaidrot. Biju aizgājusi uz filmu "Surogāti". Cilvēki veido savu virtuālo dzīvi, radot savus perfektos tēlus citā vidē - virtuālajā. Paši gadiem sēžot krēslā pie datora, viņi vada šo savu tēlu dzīvi. Visi ir ideāli, perfekti. Uz to skatoties, mani pārņēma šausmas.

Latvijā ir arī uzskatāmi piemēri tam, kā šovbiznesā tiek veidots šis perfektais tēls. Neko tādu ar sevi nepieļautu? Piemēram, uzlabot fotogrāfijas.

Jā, šī ārienes kulta nozīme pie mums ir pārspīlēta. Ne tikai pie mums. Protams, es arī vēlos sevi redzēt labāku nekā es izskatos, tas ir normāli, bet tad es vienmēr iedomājos par Barbaru Streizandi. Viņas klupšanas akmens ir deguns, visu mūžu viņa ar to ir cīnījusies un tas ir bijis viņas milzīgais komplekss. Bet ja viņai šī deguna nebūtu? Tā vairs nav viņa. Negribētos, lai tas, ko es daru, kļūtu klonisks. Tāpēc es dažbrīd pat jūtu tādu kā protestu, dumpinieciskumu - pašam svarīgākajam ir jābūt tam, ko tu dari, nevis tam, kā tu izskaties. To otro vienmēr varēs kaut kā pievilkt, bet pirmo diemžēl ne. Jā, manī agrāk ir bijis tāds kā aizvainojums, ka daros, strādāju, ņemos, bet atnāk viens cilvēks un ir vienkārši skaists. Un viņš ar to savu skaistumu, kas uzlikts par primāro, ir uzvarētājs. Varbūt viņš pat īsti neko neprot, bet tas nekas - viņu apsveic un godina par to, ka viņš ir skaists. Agrāk man šķita - nu kā tad tā? Bet atliek vienkārši to pieņemt un samierināties vai arī mazliet mēģināt iegūt kaut kādu balansu. Bet vienalga, kad tieku klāt mēģinājuma procesam, sāku dziedāt, es to aizmirstu. Un arī šajā procesā - aktieris vai mūziķis bieži vien nemaz nav tik skaists. Nu, man dziedot ir jāšķobās! Un, ja es tā daru, tas ir organiski. Tāpat kā vijolnieks, spēlējot savu vijoli, nekad neuztrauksies par matu šķipsnu, kas izpūrusi plandās pa gaisu. Man ir bijis gadījums, kad atnāk cilvēks un saka - es gribu dziedāt, es gribu būt zvaigzne. Tad es jautāju, vai viņš maz saprot, ko tas nozīmē. Es sāku stāstīt viņam par visām mazajām lietām, par visu to virtuvi līdz tam brīdim, kad tev kaut kas sāk skanēt un tu sāc par kaut ko kļūt. Un parasti tiek uzskatīts, ka, šādi to pasniedzot, es noteikti neesmu laba skolotāja. Jāiet pie kāda cita.

Šķiet, esi diezgan prasīga pret sevi.

Jā, esmu gan. Un man ir raksturīgi, ka tik, cik es prasu no sevis, prasu arī no citiem. Tas, protams, citos ne vienmēr izraisa pozitīvas emocijas, un ne visiem šāda strādāšanas metode der. Es esmu ļoti ātra - man vajag tagad un tūlīt. Ja nevari tagad, nesaproti, paldies - nākamais. Dažreiz pat pati netieku līdzi savām domām - tās skrien un mute netiek līdzi, dažreiz pat vārdos samainās burti vietām. Man patīk domu ātrums, man patīk arī cilvēku tiešums - ka tiek pateikts viss, kā ir, pēc iespējas mazāk lieka materiāla, liekas ņemšanās. Man ir izteikta taisnīguma izjūta, dažreiz pat par daudz, jo tam tiešumam cauri izspraucas arī skarbums. Un tad parādās viedoklis - Kerēvica augstprātīga, iedomīga, lecīga, jo visi tādu tiešumu nespēj pieņemt. To es, starp citu, sapratu tikai nesen. Man draugs reiz teica: "Es nevaru tik ātri kā tu. Man ir vajadzīgs laiks padomāt."

Pilnu interviju ar Ievu Kerēvicu lasi portālā - espati.lv.