Viņām nav attaisnojuma par šādu rīcību! Viņas ir nošaujamas! Varētu teikt,ka viņas ir cūkas,bet tad es apvainotu cūkas,jo viņas savus bērniņus nepamet...
gribēju teikt, ka tā ir gļēvulība, reizēm pat nevis materiālu problēmu, bet gan tuvinieku tīšas vai netīšas neizpratnes rezultāts. Tomēr arī sākotnēja varonība jaunu un vientuļu māmiņu var novest izmisumā, jo patiesībā, nav jau arī nekāda reāla sabiedribas un valsts atbalsta. Reāli nav tai mammai, kur likties... un arī vientuļiem bērniem nav mūsu valstī, kur likties. Kaut mes katra meitas un dēla māte spētu palīdzēr saviem bērniem saglabāt un paturēt "gadījušos" mazuli.
parasti jau no viena dzimuma bērni nerodas..
bezatbildīgi ir izmest bērnu mēslainē..
ja sieviete nevēlas mazuli paturēt .. ir atrisinājums- atdot adopcijai..
un vienmēr ir iespēja- izsargāties..
Manu bernu uzaudzinaja radinieki. Ari pec divdesmit gadiem savu lemumu neesmu nozelojusi. Man nebija un ari neradas ne mazakas mates jutas. Milestibas vienkarsi nebija... Pildot pienakumu, palidzu finansiali, tas ari viss, tapec ne bridi neesmu jutusies slikta, kaut ari nosoditaju netruka. Berns piedzima lauliba, kura driz pec tam tika skirta, nekad neesmu planojusi vai velejusies vel kadu bernu. Esmu par abortiem, lai gan pasai nekad tas nav veikts. Secinajums-ir sievietes, kuram vienkarsi nevajag dzemdet bernus, vai ja berns ir piedzimis-atdot adopcijai.
Kad man bija 5 gadi, mamma vienmēr skaidroja man, ka pats svarīgākais dzīvē ir
būt laimīgai.
Kad es aizgāju uz skolu, man pavaicāja, par ko es gribu kļūt, kad izaugšu.
Es uzrakstīju "laimīga".
Man teica "tu neesi sapratusi uzdevumu", es tiem sacīju — "jūs neesat sapratuši dzīvi"
Nevar vienādi teikt par visām, ir tik daudz situāciju...dažai vienkārši nav kur palikt vai nav ko ēst pašai , kur nu vēl bērnam...Protams, pietiek arī dzegužu...