Vasarās katru rītu cēlos četros- tad līdz kādiem vienpadsmitiem šiverēju pa dārzu. Pusdienas karstumā apdarīju darbus istabā. Reizi nedēļa devos uz veikalu-8 km turp, 8 km atpakaļ. Pagājušajā vasarā bija pamatīgs sausums- katru vakaru pēc desmitiem vajadzēja ap 300 l ūdeņa pa spainītim vien iznēsāt. Un tad man tiešām tā gribējās vingrot, ka biju gatava skriet uz Rīgu, samaksāt naudu un 4-5 stundas padarboties trenažieru zālē.
Sportoju katru dienu un kā vēl! Darbā cauru dienu skrienot ar kājām uz 6.stāvu un tapakaļ, jo liftu var gaidīt 10 minūtes un nesagaidīt. Mājās ik vakaru šrubījot grīdas un rukājot dārzā. Man sporta pietiek. Ielaid kačuku dārzā, jau vakarā čikst, ka sāp visas maliņas.
nesportoju vispar, riebumu pret visam sportosanam iedzina izcili pretiga fizkulturas skolotaja, riebjas joprojam. Skatos, ka 20 gadus pec krievu pedagogijas brinimiem nekas nav mainijies- berniem nevis iemaca ka vingrot un turet savu kermeni forma, bet dzen uz konkretiem standarta rezultatiem- aizlekt, aizskriet, aizmest pec tadam un tadam normam. Manuprat tas ir viens no celoniem bernu loti mazkustigajam dzivesveidam, jo tads sprts ko uzspiez skola ir neinteresants, normas visi uzrez nevar izpildit, utt.
tieši sports ir tas, kur galīgi neseko nelādām programmām. iedod bumbu un driblē stundu no stundas, vai rotaļājies ar tautas bumba spēli. Vai tad tas ir sports? Apsmiekls! Labi, ka ir tomēr atsevišķas skolas, kur bērniem iemāca, kas ir sports.
Piekrītu 100%, man arī skolā iedzina pamatīgu riebumu, jo viss vienmēr tikai uz rezultātu, uz sacensību, bet tā arī napamācīja, kā, piemēram, pareizi jāelpo skrienot, un nekad neko nedarīja veselības, pareizas stājas utml. dēļ.
Es katru vakaru ar suni eju ārā 2 stundas staigāt pa mežu, brīvdienās ilgāk un biežāk, jo darba dienās pa dienu jāstrādā! Un nav ne vainas, gan svaigā gaisā, gan tāpat paskrienu, jo sunītis grib paskraidīt. Tā kā es par velti un vēl svaigā gaisā!