Aizbraucu uz patversmi un pavadu laiku kopā ar nelaimīgiem dzīvniekiem, viņi prot sagādāt prieku visai dienai un dod enerģiju.Tas man dod dzīvē daudz spēka ka spēju viņiem palīdzēt gan ar brīvprātīgo darbu, gan atrodot kādam jaunus saimniekus un materiāli.
Diez kāpēc nav atbildes varianta, ka pa mizu visvairāk dabuj kolēģi. Man tiiiiik bieži nākas dzirdēt kolēģu dusmu izvirdumus uz bērniem, vīriem, sievām un citiem kolēģiem, kad tiek nomesta klausule. Un tad to visu jānoklausās man.....cik visi apkārt ir stulbi un nejauki. Labi, ka spēju to uzņemt ar smaidu.
Visbiežāk aiz dusmām aizeju citā istabā un apraudos, bet mēdzu arī bezizejā izbļauties, bet reti!
Nekad dzīvē neesmu saplēsusi nevienu trauku aiz dusmām!...bet saprotu tos ,kas lielās dusmās var kādu nosist...
Parasti kad dusmojos vienkārši izejuno telpas. Kādu laiku vēlos pabūt viena un apdomāties. Bet, ja dusmas nepāriet, tad eju pie dusmu ierosinātāja jeb vaininieka un izrunājos (ja tas ir cilvēks).
Dzīvnieks vienkārši dabon bišķīt pa pēcpusi un pēc tam viss oky...