Pēc vīra nāves Gunta «Niedrās» dzīvo viena, bet vientuļa viņa nejūtas, jo ciemos atbrauc bērni ar ģimenēm. Guntu visi sauc par vecomāti, un viņa par to neapvainojas. Kā pati saka, vārds «ome» viņai nemaz nepiestāvot, jo omes ir gaišas un apaļīgas, bet viņa tāda neesot. Vecāmāte arvien bijusi galvenā gatavotāja ģimenē, bet nebūt nesauc sevi par labāko virtuves meistari, jo ne visi viņas gatavotie ēdieni ģimenei gājuši pie sirds, toties viņas mamma Olga, ko mazbērni un mazmazbērni dēvē par mīļomāti, gatavojusi daudz un reti ko pirkusi gatavu, arī maizi cepusi pašu maizes krāsnī katru nedēļu.
Gatavot vecāmāte iemācījusies pati, jo, kad mamma ar tēti aizgājuši sienu pļaut, kaut kas bijis jānes viņiem pusdienās. Tā kā dzīvojuši kopā ar vecmāmiņu, reizēm padoms lūgts arī viņai, bet tie vienmēr bijuši viegli pagatavojami ēdieni. Arī šodien vecāmāte Gunta neko sarežģītu necenšas gatavot, tikai piebilst, ka senāk cilvēki pratuši zupu pat no «cirkādas» izvārīt, galvenais – lai būtu, ko ēst. Bērni bieži paši izdomāja dažādus našķus, piemēram, kad mājās nebija nekā garšīga, viņi uz baltmaizes uzbēra cukuru, kam uzpilināja nedaudz ūdens, lai cukurs pakūst, vai gabaliņos salauztu rupjmaizi iemaisīja rūgušpienā ar cukuru. Mazmeitai garšojusi gabaliņos salauzta baltmaize, ko pārlēja ar miltu mērci, un, kā pati saka, sanākusi pļockiņa, bet tik garšīga!
