Akcijas laikā lieti noderēja trenera Andžeja Reitera teiktais, kā arī „Unā” un „Veselībā” rakstītie ieteikumi. Teikšu kā ir – nav tā, ka akcijas laikā es būtu uzzinājusi ko pilnīgi jaunu un līdz šim nezināmu. Taču viens gan taisnība – šī bija iespēja gūt apstiprinājumu daudzām atziņām, kā arī izprast savas stiprās un vājās puses.

Tad nu tā – pievērsīšos nedaudz savām veiksmēm un neveiksmēm akcijas laikā. Sākšu ar divām galvenajām neveiksmēm vai drīzāk – grūtībām:

Man pieklibo laika plānošana tā, lai starp darāmajiem darbiem, studijām es spētu atrast gana daudz laika fiziskajām aktivitātēm.

Apņemšanās ir laba lieta, bet, ņemot vērā, ka esmu no tiem cilvēkiem, kuriem ēšana ir viena no baudām, nevis tikai nepieciešamība, tad nereti nespēju atteikties no gardiem ēdieniem. Un visi taču zinām, ka bieži vien gardākie ēdieni, nebūt nav tie diētiskākie un vieglākie.

Taču prieks ir par to, ka patiesībā veiksmes ir daudz vairāk nekā neveiksmes:

Ja visi iecerētie kilogrami nav zuduši, tad paradumu maiņa gan ir notikusi un, lai gan līdz pilnībai vēl tālu, ceļš uz veselīgāku dzīves veidu ir uzsākts.

Esmu sākusi uzturā daudz vairāk lietot dārzeņus, zaļumus un augļus. Ja iepriekš dārzeņi un zaļumi nebūt nebija iecienītākā ēdienreizes sastāvdaļa, tad tagad tos labprāt lieku uz šķīvja.

Ūdens dzeršana vienmēr bijusi mana ikdienas sastāvdaļa, bet tagad pie tā piedomāju vēl vairāk.

Vakariņas vienmēr bijušas mana galvenā un mīļākā ēdienreize. Tagad cenšos, lai noteikti, noteikti paēdu arī pusdienas un noteikti, noteikti arī brokastis. Vakariņas nereti aizvien tomēr ir mierīgākā un sātīgākā ēdienreize, taču noteikti ņemu vērā to, lai trīs stundas pēc ēšanas noteikti vēl būtu augšā – lai nedodos pie miera ar pilnu vēderu. Taču saistībā ar vakariņām, cenšos, lai tās būtu pēc iespējas vieglākas – ar dārzeņiem, zaļumiem, augļiem. Kā jau teicu – ne vienmēr tas izdodas, bet uz to tiecos.

Man ļoti iepatikusies ir kontrastdušas un norīvēšanās ar dvieli. Kontrastdušā neeju vien tad, ja esmu apslimusi.

Pēc iespējas vairāk kustos. Ja ne savādāk, tad cenšos pastaigāties. Akcijas sākumā bija tiešām traki mirklī, kad konstatēju – esmu pilnībā atrofējusies. Nespēju izpildīt vienkāršus vingrojumus, ātri radās aizdusa, pat pa kāpnēm jau vairs bez aizdusas nevarēju uzkāpt. Tagad tas tā vairs nav. Nav jau arī ideāli, bet vismaz esmu kļuvusi vingrāka un kustīgāka.

Akcijas laikā esmu atklājusi sev piemērotu atslodzes nedēļas variantu – kāpostu zupas diētu (pamatā šai diētai ir zupa, kas vārīta no tomātiem, sīpoliem, selerijas, paprikas un kāposta). Pēc šīs atslodzes nedēļas daudz mazāk uzturā vēlos lietot gaļu.

Dažādu veselības problēmu dēļ nācās uz laiku atteikties no deju aerobikas – strip dance. Taču ceru, ka noteikti, noteikti to atsākšu, jo akcijas laikā atklāju, ka šis aerobikas veids man patiešām patīk. Afro dance manam pašreizējam fiziskās sagatavotības līmenim ir par strauju un intensīvu, turklāt nav man arī ieteicams ceļgalu problēmu dēļ. Taču citiem noteikti iesaku arī šo aerobikas veidu, jo tas sniedz lielisku enerģijas devu un ļauj atbrīvoties no drūmām domām un stresa.

Vēl par uzturu runājot – esmu samazinājusi sāls patēriņu, turklāt dažādu ēdienu pagatavošanā daudz vairāk tagad lietoju sinepes, dažādas garšvielas. Cukuru arī līdz šim lietoju minimāli, arī kūkas un dažādi saldumi nekad nav bijusi mana apsēstība, tā kā šīs lietas man akcijas laikā nenācās apzināti izskaust.

Esmu gan vēl izziņas procesā, taču esmu sapratusi, ka ēst veselīgi un netrekni nebūt nenozīmē ēst negaršīgi. Ir daudz garšīgu recepšu, tikai viens gan – lai pagatavotu garšīgus, veselīgs un netreknus ēdienus, nepieciešams laiks, izdoma un zināšanas. Tāpat, ja piedomā, svētkos var mieloties nepārēdoties, jo vienmēr taču var izvēlēties - ko ēst, bet ko nē.

Noslēgumā varu teikt, ka galvenais ir apņēmība un mērķtiecība. Ja pārmaiņas ikdienā ir uzsāktas, tas jau vien ir liels solis uz priekšu. Tālāk svarīgi nezaudēt ticību un nepadoties vājuma mirkļiem, kas neizbēgami uznāk. Tāpat svarīgi ir uzticēties pašam sev. Vienmēr atradīsies kāds, kurš apšaubīs un teiks – kam tas vajadzīgs, kas tā par māžošanos, tāpat jau neko nevarēsi izmainīt. Taču, ja jau vēlies ko sevī mainīt, tātad tev tas ir vajadzīgs un tā nu ir tikai un vienīgi tava darīšana. Pašam sev ir jātic un jādara viss iespējamais, lai jūties labi. Justies labi ir ļoti svarīgi. Un man jau šķiet, ka sevis mocīšana gan nav tas labākais veids ceļā uz pārmaiņām. Jebkas, kas šķiet nepatīkams, mazina apņemšanos, tādēļ ceļā uz pārmaiņām jāiet ar pozitīvām domām un it visā jārod kas tāds, kas ļoti patīk. Piemēram, ja vakarā ļoti, ļoti gribas ēst, tad vajag ēst, tikai jāskatās ko un cik daudz. Var taču apēst ananāsu vai kādu citu augli, vai apēst zaļos salātus. Esmu pārliecinājusies pati – ar skarbiem aizliegumiem un striktu sevis ierobežošanu, kas rada nepatiku, agrāk vai vēlāk pienāks mirklis, kad „norausies”. Tad ir vēl grūtāk, jo moka pārmetumi, turklāt atgriešanās pareizajā ritmā tad var šķist neiespējama, nevajadzīga un sarežģīta.

Man šķiet, noteikti nevajag krist galējībās, nevajag sevi mocīt ar diētām, kuras var nodarīt kaitējumu veselībai. Visam ir savas robežas. Labāk, lai svars samazinās pakāpeniski, taču nenodarot sev pāri. Jo pats būtiskākais ir veselīgs dzīvesveids. Zaļumi, dārzeņi, ūdens, svaigs gaiss, svaiga, kvalitatīva pārtika, daudz kustību un pozitīva dzīves uztvere – tas viss palīdz organismam, tas viss palīdz būt veselam un justies labi.

Paldies akcijai un tās organizatoriem par iespēju izzināt sevi!

Lai mums visiem izdodas!

Māra