Lai gan audzināšana liek sakost zobus un paciesties, ar sāpēm tomēr nav jāsadzīvo. Ja to cēloņus nenovērš, no mokām var iestāties īsts dzīves apnikums.
Sāpes prom, lai prieks dzīvot! (4)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Konsultējusi ‘Veselības centra 4” neiroloģe, Dr. med. Inese Blumberga
Sāpes ir nepieciešamas, jo ir kā brīdinājuma signāls, ka organismā kaut kas nav kārtībā, taču nav jātēlo varonis un sāpes jācieš – ir jāmeklē un jānovērš cēloņi. Neatkarīgi no vietas, kur sāp, laikus neārstētas akūtas sāpes var pārvērsties hroniskā, visu organismu aptverošā sāpju slimībā, kas cilvēku padara nespējīgu baudīt pat sīkus dzīves priekus, strādāt, koncentrēties un domāt.
Tikai personīgi un subjektīvi
Sāpju izjūta ir individuāla, tajā nav nekā objektīva. Viens var nemitīgi sūroties par niecīgākajām sāpēm, jo tās patiešām sagādā ciešanas, cits turpretī var veselu dienu nostaigāt ar lauztu potīti, jo subjektīvi šīs sāpes nenovērtē kā nopietnas. Tas, kā cilvēks izjūt sāpes, atkarīgs no katras personas nervu sistēmas tipa, kā arī no tā dēvētā sāpju sliekšņa (kairinājuma līmenis, kuru sasniedzot to sāk saukt par sāpēm). To, ka sāpju izjūta atšķiras, parādījuši eksperimenti. Piemēram, vairāki cilvēki tiek savienoti ar elektriskās strāvas avotu, pakāpeniski pastiprinot spriegumu. Vispirms tiek izdarīta atzīme, kad cilvēks strāvu vispār sāk sajust, otra atzīme – kad izjūtas sāk raksturot kā sāpes. Savukārt, kad sāpes kļuvušas neciešamas, strāvas padevi katrs pats var pārtraukt, nospiežot slēdzi. Daži – cilvēki ar spēcīgu nervu sistēmu – spēj izturēt ļoti lielas sāpes, kad citi strāvu jau sen izslēguši.
Sāpes liek piebremzēt
Ja sāpes ir akūtas (pēkšņas), tās organismam ir pat noderīgas, jo ziņo, ka ķermenī kaut kas nav kārtībā vai arī ir kāda kaitīga iedarbība no ārienes. Tās mobilizē organismu cīnīties pret nelabvēlīgajiem faktoriem: visas orgānu sistēmas un mehānismi sasparojas, lai kairinājumu uzveiktu. Piemēram, sāpes vēderā var signalizēt, ka iekaisis apendikss – aklās zarnas piedēklis. Tāpēc censties sāpes nekavējoties nomākt ar pretsāpju zālēm ne vienmēr ir vēlams – ja var precīzi saprast, kurā vietā sāpes rodas, tas atvieglo diagnozes noteikšanu. Savukārt, ja bijusi, piemēram, mugurkaula diska trūce un to izdodas izārstēt tik tālu, ka cilvēks kādu laiku ir juties pavisam labi un nekas nesāp, var piemirsties ārsta ieteiktie ierobežojumi vai arī šķiet, ka ar tiem samierināties vairs nav nepieciešams. Pacients no jaunas ķeras pie kāda smagāka fiziska darba, ko nevajadzētu darīt. Drīz vien atkal klāt ir sāpes, kas atgādina – neaizmirsti, ka patoloģija mugurkaulā tomēr ir! Pietiekami daudz esi darījis pāri savai mugurai. Cieni to, respektē, jo, līdzko to vairs nedarīsi, tā par sevi atgādinās ar sāpēm, bet tas tev noteikti nepatiks.
Akūtas sāpes, kaut arī var būt lielākas intensitātes, mēdz būt vieglāk paciešamas nekā hroniskas.
Visa organisma slimība
Ilgas, stipras, neatlaidīgas sāpes vai tādas, kas nav stipras, bet bieži atkārtojas neatkarīgi no vietas, kur sāp, uzskata par hroniskām – tādām, kas vairs nav tieši saistītas ar traumu vai slimību, bet gan ar izmaiņām sāpju uztveres mehānismā. Hroniskas sāpes var būt saistītas, piemēram, ar onkoloģisku slimību, sirds slimībām, tā var būt migrēna, muguras sāpes.
Pasaulē hronisko sāpju mehānismi tiek daudz pētīti un analizēti. Viena no jaunākajām atziņām – hroniskas sāpes jāvērtē nevis kā simptoms, bet gan kā visa organisma slimība, jo tās aptver visu ķermeni: no nervu šķiedrām un šūnām līdz pat orgāniem un to sistēmām, ieskaitot galvas smadzenes, kas savukārt izraisa veģetatīvus nervu sistēmas traucējumus, piemēram, sirdsklauves vai elpas trūkumu. Šādas visaptverošas sāpes cilvēku padara par invalīdu. Šādu pacientu ārstēšana ir dārga, bet tas ir ļoti no svara valstīs, kas rūpīgi rēķina katru nopelnīto un izdoto santīmu un cenšas izmaksas samazināt. Ko darīt, lai līdz lielajiem izdevumiem nenonāktu? Sāpes jāārstē jau tad, kad tās ir tikai simptoms (kad tās ir akūtas), nevis jāgaida, kad tās pāriet hroniskā fāzē un kļūst par invalidizējošu slimību.
Neļauties bezspēcībai
Sāpju pētnieki dažādu līmeņu kongresos pat ierosinājuši papildināt starptautiskos dokumentus par cilvēktiesībām ar jaunu punktu, ka cilvēkam ir tiesības dzīvot bez sāpēm, savukārt ārsta pienākums ir gādāt, lai cilvēkam nesāp. Tas gan šķiet pašsaprotami arī pašlaik, bet praksē gadās tā, ka ārsts noplāta rokas – neko darīt, ar sāpēm nāksies sadzīvot! Sāpes nav jācieš, jo ar tām tomēr ir iespējams cīnīties un uzveikt, kaut arī jāiegulda ne mazums pūļu. Pretējā gadījumā pacientam, kurš dzīvo pastāvīgās mokās, perspektīva par sāpēm atlikušā mūža garumā var likt ķerties pie galējiem līdzekļiem: neizārstētas sāpes ir viens no pašnāvību iemesliem.
Ja ģimenes ārsts atzīst bezspēcību sāpju priekšā, pacients var doties pie sāpju speciālista – algologa.
Ilgstoša sadzīvošana ar sāpēm daudziem pacientiem saistās arī ar pastāvīgu un nereti pārmērīgu pretsāpju zāļu lietošanu. Vajag arvien spēcīgākas un spēcīgākas, taču iedarbīgākajiem pretsāpju medikamentiem mēdz būt arī nopietnas blaknes, piemēram, nevēlama iedarbība uz gremošanas orgānu sistēmu. Kaut arī sāpes visbiežāk tiek ārstētas ar zālēm, ir arī nemedikamentozie terapijas veidi, piemēram, fizioterapija, hipnoze, elektroterapija vai osteorefleksoterapija. Dažādus paņēmienus var kombinēt. To, kas ir piemērotākais konkrētajam pacientam, nosaka ārsts, nevis kaimiņiene, kurai sāpēja tur un tur, bet, kad iedzēra šīs zālītes vai uzsmērēja to ziedīti, viss lieliski pārgāja.
Roku rokā ar depresiju
Depresīvi cilvēki sāpes izjūt stiprāk. Un otrādi – ap 70% pacientu, kas cieš hroniskas sāpes, ir arī depresija. Tas izskaidrojams ar jau pieminēto hronisko sāpju visaptverošo dabu. tās skar ne vien ķermeni, bet arī sadzīvi: cilvēks vairs nespēj pildīt savus darba pienākumus, nonāk finansiālās grūtībās, kļūst atkarīgs no tuviniekiem. Tas savukārt izraisa vēlmi noslēgties četrās sienās un nedoties sabiedrībā, jo arī par dažādiem notikumiem un aktivitātēm vairs nav nekādas intereses. Kā lai bauda dzīvi, ja sāp! Fizioloģiskās un garīgās problēmas turklāt apvienojas ar zāļu iedarbību un nomāc arvien vairāk. Klāt depresija, kas nav gluži vienkārši slikta oma vai labas gribas trūkums, bet nopietna slimība. Par to liecina palēnināta domāšana, bremzētas kustības, pazemināts garastāvoklis. Nekādi neizdodas “saņemt sevi rokās”: organismā notiek sarežģīti bioķīmiski procesi, kas iepriekš rosīgu un aktīvu cilvēku pārvērš līdz nepazīšanai. Taču, kā uzver ārsti un kā liecina mūsu žurnālā iepriekš publicētie pacientu stāsti par depresijas uzveikšanu, lai gan problēmas ir smagas, ar tām ir iespējams cīnīties un uzvarēt.
Kas notiek pasaulē un Latvijā?
Lai pievērstu sabiedrības uzmanību sāpēm kā problēmai, kas pastāvīgi apgrūtina dzīvi daudziem tās locekļiem, Starptautiskā sāpju izpētes asociācija (IASP) ik gadu aktualizē noteiktu sāpju veidu, pulcina sāpju izpētes speciālistus, meklē risinājumus ārstēšanai un apkopo jaunākos atklājumus šajā jomā. Laikposmu no 2009. gada oktobra līdz šī gada oktobrim IASP izsludinājusi par Starptautisko muskuloskeletālo sāpju gadu. Vairākas tematiskas aktivitātes jau notikušas un vēl notiks arī Latvijā, piemēram, rudenī Rīgā plānota reģionāla līmeņa konference “Sāpes Baltijā”.