Stāsts, kā Nelija Ozoliņa nonākusi līdz mālu terapijai un savam Mālu salonam Rīgā, aizvijas viņas bērnībā. Pati atzīst, ka tas noticis vecvecmammas un vecāsmammas ietekmē. "Mālu lieta manā dzimtā ir jau vairāk nekā 100 gadu. Vecvecmamma ir no Balvu apriņķa, ar māliem darbojās jau tur. Pēc tam viņa nonāca Sibīrijā. Mana vecāmamma bija ar farmaceites izglītību. Kara laikā viņa mālus lietoja, brūces dziedinot – kad nebija pārsienamo materiālu, pieliekot mālu, neradās ne gangrēna, ne asins saindēšanās. Mālus pieliek pie brūces un tur, kamēr tie sažūst un nokrīt. Pēc tam neko nemazgā, bet liek jaunu porciju klāt, kamēr brūce sadzīst."
Lai zinātniskā līmenī rakstītu par mālu terapiju, tā ir jāizlaiž caur sevi. Pretējā gadījumā saraksta tādas muļķības, ka, piemēram, ar mālu var dziedināt vēzi. Tas ir sodāms izteikums! Cilvēks izlasa, notic un atmet tradicionālo ārstēšanu. Jā, var mālu terapiju lietot paralēli, bet ne kā vienīgo ārstēšanās līdzekli. Piemēram,
atveseļošanās periodā, pēc tam, kad ir saņemts daudz visādas ķīmijas, var lietot mālu, lai izvadītu visu slikto,
dotu mikroelementus organismam, attīrītu to. Ir tādas diagnozes, kur ar netradicionālo medicīnu vairs neko neiesāksi – ja esi līdz tādai nonācis, netradicionālo var lietot kā blakus līdzekli organisma stiprināšanai, attīrīšanai, brūču sadziedēšanai, uz rētām, ādas uzlabošanai, poru attīrīšanai un tā tālāk. Man ļoti nepatīk, ka raksta visziņi, kas paši nav ne lietojuši, ne strādājuši ar mālu.Kā nonācāt līdz mālam?
Man bija četri gadi, kad abi ar brāli zaudējām vecākus. Mani uzaudzināja vecvecmamma un vecāmamma, ar viņām augu netradicionālās medicīnas ietekmē. Septiņu gadu vecumā saslimu ar plaušu tuberkulozi. Toreiz bērniem faktiski šo kaiti neārstēja, bija lemts aiziet. Vecāsmammas farmaceites zināšanas savienojot ar netradicionālo ārstēšanu, tomēr izdzīvoju. Ārstēšanās bija ļoti ilga – desmit gadu. Netradicionālā ārstē lēni, bet pamatīgi. Kopš bērnības mālus lietoju arī iekšķīgi, bet uzticos tikai saviem māliem, kurus pati saroku. Iekšķīgi lietojamie māli jārok no dziļumiem, kur civilizācija nav iejaukusies. Nedrīkst, ieraugot grāvī kaut ko pelēku, ņemt un dzert tik iekšā. Augšējie slāņi, kādi 5 – 6 metri, kur gruntsūdeņi staigā, dziedniecībā nav izmantojami, jo aramzeme tiek apstrādāta ar dažādām ķīmiskām vielām. Latvijas māls Eiropā noteikti ir labākais pēc minerālu sastāva, bet ne mana subjektīvā viedokļa dēļ. Šobrīd savus mālus ne tikai pati tirgoju, bet dodu arī zaļo preču saloniņam. Ļoti ilgi man bija uzstādījums nevienam savus mālus nedot, jo, līdzko dod tālāk, produkts sadārdzinās, bet neko darīt – tāda ir dzīve, ka viens pats tomēr nevari izdzīvot.
Jūs pieminējāt, ka lietojat mālus iekšķīgi – kā tas notiek?
Māls man ir tādos nelielos gabaliņos. Stikla traukā ieleju ūdeni, iemetu vienu gabaliņu, paskalinu un to duļķīti dzeru. Māls ir smags – pirmajās mutēs duļķis tiek, pēc tam tas nosēžas, tāpēc jāsaskalina.
Dzeru haotiski – kad sagribas, jo organisms pats zina, kad tam kaut kas vajadzīgs.
Kādu mālu jūs lietojat?
Tikai tā saucamo zilo. Ieliekot ūdenī, tas kļūst zilgans, bet māls vispār ir visās varavīksnes krāsās. Negribu no jauna sākt strādāt ar citu, jo pie šī esmu pieradusi un zinu visas tā īpašības. Droši vien pie vainas arī tas, ka pēc dabas esmu konservatīva.
1999. gadā biju Lielbritānijā (Latvijā tajā laikā vēl kautrējos par māliem runāt), iznāca klaiņot apkārt, un gadījās, ka nokļuvu vienā aptiekā. Opā! Skatos – māla pulveris! Pēc tam patentu bibliotēkā pasēdēju, arī Olafs Stengrēvics, ķīmijas zinātņu doktors, mani iedrošināja, un sāku beidzot runāt par Latvijas zilajiem māliem. Kā vien mani neapsaukāja! Zilo mālu Marta, piemēram. Mālu terapiju pieņēma pamazām, kad parādījās vairāk sakarīgu rakstu un cilvēki bija paspējuši izmēģināt, kas tas īsti ir. Ar laiku man salonā apauga apkārt visādi netradicionāli domājoši cilvēki.
Kā jūs iegūstat mālus, ko lietojat?
Roku gan pati, gan arī daži palīgi apmācīti. Tā kā māli ir dažādi, tos nevar uzticēt rakt jebkuram. Ieguve ir kā kuru reizi – vai nu kāds man uztaisa dziļurbumu, vai arī Cēsu pusē ir tādi krasti un karjeri. Ir smilšu māls, māls ar kaļķa piejaukumu un vienkārši zeme – tas viss ir vienā krāsā. Mālu var atšķirt pēc garšas, un tam nav smaržas. Tie, kuriem ir liels smilts piemaisījums, dziedniecībā neder. Mālam ir jābūt tādam, ka, aplejot to ar ūdeni, iespējams veidot (nodarboties ar veidošanu, keramiku – aut.). Turpretī, ja plīst, tas ir nederīgs.
Ja, piemēram, ir kāds bumbulis uz ķermeņa, ko grib ar māla procedūrām iznīdēt, mālu nekad nevajag sildīt. Uzliekot istabas temperatūrā, tas cenšas sasilt, velkot no ķermeņa ārā siltumu – tas ir process, kas šādā gadījumā ir vajadzīgs. Bet ķermenis jau arī nav dumjš – tas savelk porās no māla visus labos elementus. Kad mālu drupina nost no ādas, tas darbojas kā skrubis, bet pora vēl ir pilna ar mālu, tad es sasildu eļļu (sezama, vīnogu kauliņu vai olīvu eļļu), medu un Riņķa ziedi. Sakausēju visus trīs kopā līdz tādai temperatūrai, ka knapi var paciest karstumu, un ieziežu ķermeni. Jāskatās, kādos nolūkos cilvēks nāk uz procedūru – relaksācijas, profilakses, kosmētiskos vai ārstnieciskos nolūkos. Ja nāk ar locītavu, asinsrites vai citām problēmām, cenšos lietot skujeņus – priežu, eikaliptu un līdzīgas eļļas. Eļļas lietoju tikai tās, kuras izgājušas medicīnisko pārbaudi vai kurām norādīts, ka var lietot iekšķīgi.
Visas parfimērijas eļļas ir tīra ķīmija, nekā laba tur nav. Māls attīra poru, tā kļūst sausa, ir jāsaeļļo.
Jācenšas likt virsū viss dabiskais, kur nav konservanta. Manās procedūrās nekādas smaržas nav. Izņēmumus pieļauju tad, ja cilvēkam pēc procedūras jāiet atpakaļ uz darbu – tad piepilinu kaut ko klāt smaržai. Pēc procedūras ar māliem porās un saeļļotu sūtu pirtī. Man ir iebūvēta infrasauna, jo viss labums, kas salikts virsū, ir jāiesilda cilvēkam iekšā. Pirtiņu uzlieku uz 50 grādiem. Ir cilvēki, kuriem pirtis nepatīk, tiem saku, lai sēž kaut vai pie pirtiņas durvīm, ka tikai viņš ir kaut cik siltumā.Man pašai vislabāk patīk vasarā nozieķēties ar mālu putru un vienkārši padzīvoties pa lauku. Man ir pazīstams arhitekts, kurš tāds pastaigājas pa jūrmalu – varu iedomāties, kā tie cilvēki uz viņu skatās (smejas). Labi šajā procesā ir arī tas, ka māli ļauj uzņemt saules enerģiju lielos daudzumos, bet nelaiž cauri ultravioletos starus un netiek apdedzināta āda. Tātad ļoti ilgi var uzturēties saulē, uzņemt tās enerģiju, nenodarot sev kaitējumu. Ja šādā procedūrā mālus smērē garos matos, jāizmanto celofāna cepure un masai jāpiesit klāt ola – būs vieglāk matus pēc tam izskalot.
Kā var zināt, tieši kuri māli der konkrēti man?
Lai to zinātu, mums visi ir jāliek pētniecībā, jāatver kaut kāda laboratorija. Kā jau minēju, esmu konservatīva un strādāju tikai ar zilajiem māliem, jo to labās īpašības jau ir pierādītas senču praksē. Zilie māli ir velkošāki, dziednieciskāki.
Mālu īpašības būtībā neatšķiras. Ja ir sausa āda, bumbulis izveidojies vai pēc kādas operācijas vajag mālus, jāsaprot, ka āda pēc procedūras jāsatauko. Nav tādu mālu, kuri būtu domāti tikai sausai vai tikai taukainai ādai. Citreiz palasu kosmētisko mālu anotācijas un nosmīnu par muļķībām, kas tur sarakstītas.
