Šizofrēnija ir nopietna psihiska slimība, kurai raksturīgas psihisko funkciju izmaiņas un traucēta realitātes uztvere. Terminu «šizofrēnija» 20. gadsimta sākumā ieviesa Šveices psihiatrs E.Bleulers.

Šis jēdziens attiecas uz garīgu slimību un traucējumu grupu, kuras cēloņi vēl joprojām nav pilnībā izzināti un simptomi ietver vairākus kompleksus domāšanas, uztveres un uzvedības traucējumus.

Vārds «šizofrēnija» tulkojumā no grieķu valodas nozīmē «psihes sašķelšanās», kas pilnībā atspoguļo šīs slimības raksturīgo īpašību. Psihes sašķelšanās var izpausties divējādā orientācijā,

piemēram, slimnieks uzskata, ka viņš atrodas cietumā, un vienlaikus labi zina, ka tā ir slimnīca.

Ārstu viņš uzskata par savu radinieku, bet tajā pašā laikā izturas pret viņu kā pret ārstu. Vērtējot kādu notikumu, šizofrēnijas slimniekam vienlaikus var būt gan pozitīva, gan negatīva attieksme pret to.

Galvenie šizofrēnijas simptomi

• Halucinācijas – šizofrēnijas pacienti var redzēt, dzirdēt, sajust vai izgaršot ko tādu, kas realitātē neeksistē. Dažādu balsu dzirdēšana ir viens no izplatītākajiem šizofrēnijas simptomiem.

• Murgi – maldīgi uzskati, ko nav iespējams koriģēt ar loģiskiem skaidrojumiem. Šizofrēnijas pacientam var rasties uzskats, ka viņš ir, piemēram, populāra persona.

• Vajāšanas mānija - slimniekam var likties, ka kāds viņu vajā, izseko un kontrolē.

• Emocionāla vienaldzība – emocijas kļūst neatbilstošas situācijai, kļūst notrulinātas vai pakāpeniski izzūd.

• Apātija – izvairīšanās no cilvēkiem, vēlme palikt vienatnē ar sevi, vispārējs mērķtiecības zudums.

• Izteikšanās traucējumi – vārdu krājuma samazināšanās vai neloģiski izteikumi.

• Uzskatu traucējumi – slimniekam var likties, ka ģimenes locekļi viņu neizprot, kā rezultātā veidojas naidīga attieksme pret viņiem.

• Enerģijas zudums – neiesaistīšanās apkārt notiekošajos procesos.

  Cilvēks norobežojas savu iekšējo pārdzīvojumu pasaulē, viņš ir noslēgts un meklē vientulību.

Šizofrēnija cilvēkus skar dažādos veidos - tā var sākties pēkšņi, kad cilvēks sāk redzēt halucinācijas, dzirdēt balsis, justies slikti, kā arī var saslimt pakāpeniski. Novērots, ka šizofrēnijai raksturīgajām pazīmēm ir tendence ar laiku pastiprināties. Piemēram, emocionālie traucējumi, kas rodas slimības sākumā, ar laiku var pāriet emocionālā trulumā.

Cilvēki ar šizofrēniju daudz biežāk kļūst vardarbīgi pret sevi, nevis citiem: kā rāda statistika, apmēram 40% šizofrēnijas slimnieku vismaz vienreiz ir mēģinājuši izdarīt pašnāvību.

Kādi ir šizofrēnijas rašanās iemesli?

Ir veikti daudzi pētījumi, lai noskaidrotu šizofrēnijas rašanās iemeslus, tomēr joprojām nav atrasta galīgā atbilde uz jautājumu par šīs slimības izcelsmi. Pētījumi uzrāda gan bioloģisko faktoru, piemēram, iedzimtības, galvas smadzeņu ķīmiskās darbības izmaiņu, smadzeņu strukturālo izmaiņu ietekmi uz simptomu rašanos, gan psiholoģisko faktoru ietekmi, tādu kā nelabvēlīga attiecību pieredze, psiholoģiskas traumas utt.

Šizofrēnija var būt iedzimta, taču tas nenozīmē, ka tad, ja cilvēks sirgst ar šo slimību, to neizbēgami manto viņa pēcnācēji. Tomēr novērots, ka

šizofrēnijas pacientu pēcnācējiem pastāv 10 reizes lielāks risks saslimt ar šo slimību.

Neraugoties uz ģenētisko risku, iedzimtības faktori nav vienīgie, kas nosaka slimības attīstību.

Speciālisti uzskata, ka iespēju saslimt ar šizofrēniju ietekmē vairākas lietas. Pirmkārt, tā ir pārmantojamība, kāda noteikta gēnu kombinācija, kas nosaka galvas smadzeņu nepareizu funkcionēšanu. Otrkārt – tā ir apkārtējās vides ietekme. Taču speciālisti uzsver, ka

stress un sadzīves problēmas tikai veicina slimības izpausmi, nevis izraisa tās rašanos.

Šizofrēnijas izplatība

Šizofrēnija skar ap 24 miljoniem cilvēku visā pasaulē. Tiek lēsts, ka ar šizofrēniju slimo 1% iedzīvotāju neatkarīgi no valsts sociāli ekonomiskā stāvokļa, rases vai klimata. Lai gan saslimstība ir salīdzinoši zema, izplatības līmenis ir augsts, jo slimība ir hroniska.

Latvijā Ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistra uzskaitē pagājušajā gadā tika reģistrēti vairāk nekā 15 000 personu ar šizofrēniju.

Attiecībā uz šizofrēnijas, šizotipisko traucējumu un murgu pacientu skaitu uz 100 000 iedzīvotājiem vecuma grupās jāsecina, ka salīdzinoši augstāki rādītāji vērojami vecuma grupā 20 – 29 gadi, kas arī literatūrā aprakstīts kā biežākais pirmreizējās šizofrēnijas diagnozes noteikšanas vecums.

Šizofrēnijas ārstēšana

Šizofrēnija ir ārstējama slimība un vislielāko efektivitāti ārstēšana sniedz slimības sākuma stadijās. Panākumus šizofrēnijas pacientu aprūpē var sasniegt ar aktīvu pacienta ģimenes un sabiedrības iesaistīšanu – primārās veselības aprūpes darbinieku izglītošanu, nodrošināšanu ar slimības ārstēšanai nepieciešamajiem medikamentiem, ģimenes izglītošanu šizofrēnijas pacienta aprūpei mājās, atbalstu no garīgās veselības aprūpes profesionāļiem un sabiedrības izglītošanu par šizofrēniju, lai mazinātu aizspriedumus un diskrimināciju.

Šizofrēnijas ārstēšanas iespējas

• Hospitalizācija – cilvēkiem ar akūtiem šizofrēnijas simptomiem var būt nepieciešama intensīva terapija stingrā ārstu uzraudzībā, tai skaitā hospitalizācija.

• Medikamenti – šizofrēnijas ārstēšanai izmantojamie medikamenti tiek saukti par antipsihotiskiem medikamentiem, un tie regulē ķīmisko procesu nelīdzsvarotību smadzenēs, kas neļauj smadzeņu šūnām savstarpēji pārvadīt informāciju.

Ar šo slimību veiksmīgi var sadzīvot, ja pacients rūpīgi ievēro ārstu norādījumus un regulāri lieto zāles. Ļoti svarīga ir līdzestība, tas ir, pacienta līdzdarbošanās un atbildība par savu veselību, jo

neviens nevar piespiest slimnieku ilgstoši dzert zāles, ja viņš pats uzskata, ka to darīt nav jēgas.

Savukārt, nedzerot zāles, slimība saasinās, pacients var sākt apdraudēt sevi un citus, bet sabiedrībā veidojas priekšstats, ka visi šizofrēnijas slimnieki ir bīstami.

• Psihosociālā rehabilitācija – rehabilitācijas programmās tiek īstenota sociālā un profesionālā izglītošana, lai palīdzētu esošajiem un bijušajiem pacientiem risināt problēmas, labi justies sabiedrībā. Pētījumi liecina, ka vislabāk savu slimību kontrolē tie šizofrēnijas pacienti, kuri apmeklē psihosociālās rehabilitācijas programmas un turpina savu ārstēšanos.

• Individuālā psihoterapija – regulāras, plānotas sarunas starp pacientu un garīgās veselības speciālistu, piemēram, psihiatru, psihologu, sociālo darbinieku psihiatrijā vai medmāsu.

• Tuvinieku izglītošana – ģimenes locekļiem svarīgi zināt pēc iespējas vairāk par šizofrēniju un izprast grūtības un problēmas, kas ir saistītas ar šo slimību. Tāpat ir ļoti svarīgs pacienta ģimenes un draugu atbalsts, kas bieži veicina profesionālas palīdzības meklēšanu. Lai slimnieks justos labi, nepieciešamas fiziskas un radošas aktivitātes, saskarsme ar draugiem. Šizofrēnijas slimnieku radiniekiem iemācīties sadzīvot ar savu slimību var palīdzēt ne tikai ārsts, bet arī sabiedriskas organizācijas, kas rīko apmācību ģimenes locekļiem, viena no tādām ir biedrība «Gaismas stars».