Vēstures dati liecina, ka Ķīnā kanēlis ēdiena gatavošanā izmantots jau pirms sešiem tūkstošiem gadu, tāpēc uzskatāms par vienu no vecākajām garšvielām pasaulē. Arābu un feniķiešu tirgotāji kanēļkoka mizas piegādājuši Ēģiptes faraoniem, bet Romas imperators Nerons Romas ielās sakūris kanēļkoka mizu sārtu savas sievas piemiņai.
Pateicoties portugāļu jūrasbraucējam Vasko da Gamam, kas 1502. gadā atveda no Ceilonas (mūsdienu Šrilankas) šīs garšvielas paraugu, Portugālei ilgus gadus piederēja kanēļa monopols Eiropā. Vēlāk to pārņēma Holande, bet 18. un 19. gadsimta mijā – Anglija. Līdz pat 18.gadsimtam kanēlis bija arī viena no dārgākajām garšvielām Eiropā, īpašas pārticības un bagātības apliecinātājs.
Par īsto kanēli tiek uzskatīts Ceilonas kanēļkoks, kas ir maigs, aromātisks, gaiši brūns un tiek audzēts galvenokārt Šrilankā un Dienvidindijā, arī Seišeļu salās un Madagaskarā. Ķīnas kanēlis ir tumšāks un stiprāks, ar viegli savelkošu garšu augstāka miecvielu satura dēļ. To galvenokārt audzē Dienvidķīnā, Vjetnamā, Javā un Japānā. Savukārt, Padangas kanēļkoka dzimtene ir Indonēzija, arī tam piemīt tipiskā kanēļa smarža, bet pēc garšas Padangas kanēlis ir nedaudz piparots.
Ik pēc 2 gadiem ātraudzīgā Ceilonas kanēļkoka jaunos dzinumus apgriež un novelk tiem mizu, nokasa ārējo korķa kārtu, bet atlikušo maigo 0,3 līdz 1 mm plāno iekšējās mizas slāni saliek sešās līdz desmit kārtās, sarullē un žāvē – vispirms ēnā, tad saulē, līdz mizas standziņas iegūst tipisko silti kanēļbrūno nokrāsu. Izkaltētās standziņas tradicionāli sagriež apmēram 10 cm garumā.
Kanēli izmanto karsto dzērienu un alkoholisko dzērienu aromatizēšanai un konditorejā, kompotiem un dažādiem desertiem, kā arī pievieno gaļas ēdieniem. Kanēļa aromāts un garša labi harmonē arī ķirbju un ābolu ēdieniem, pīles gaļu un sutinātu zivi.
