Latvija un Krievija ir vienīgās valstis Eiropā, kurās 2003. gadā reģistrēti difterijas saslimšanas gadījumi. Latvijā - 26 difterijas slimnieki un 22 nēsātāji, bet šogad jau pirmajos trijos mēnešos reģistrēti divi saslimušie. Epidēmija, kas Latvijā sākās 1993. gadā, vēl joprojām turpinās. Vairāk nekā desmit gadi - tas ir ļoti daudz, ņemot vērā, ka šo infekciju iespējams apturēt ar vakcinācijas palīdzību. Turklāt Latvijā ir vissliktākie rādītāji pieaugušo iedzīvotāju vakcinācijas jomā.
Atkal jāvakcinējas pret difteriju
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Par situāciju mūsu novadā pastāstīja Vides veselības aģentūras Daugavpils filiāles ārste epidemioloģi Nonna Vološčuka. Viņa atzīmēja, ka šī slimība izplatās pilieninfekcijas ceļā, pārnēsātājs ir vienīgi cilvēks. Tas, ka slimība vēl līdz šim laikam nav pieveikta, ir ģimenes ārstu darba paviršība, jo vakcīnas un šļirču pietiek, vakcinācija iekļauta iedzīvotāju imunizācijas valsts programmā, t.i. - tā ir bezmaksas. Difterija - bīstama slimība Difterija ir bīstama slimība un daudzi daugavpilieši ir ar to saskārušies, jo no 1993. līdz 1998. gadam pilsētā difteriju izslimoja aptuveni 300 cilvēki un 12 no tās nomira. Pašlaik Latvijā mirstība šīs slimības rezultātā ir pat pieaugusi: 2003. gadā mirstība bija aptuveni 12% no saslimušo skaita (agrāk mirstība bija 3-4%), pēdējais nāves gadījums pagājušajā gadā reģistrēts 5. novembrī - Liepājā nomira 53 gadus veca sieviete (viņa nebija vakcinējusies), bet oktobrī Rīgā nomira nevakcinēts piecus gadus vecs bērns. "Nāves gadījumu nedrīkst būt," teica N. Vološčuka, "jo šo infekciju var pieveikt gada laikā, ja visus cilvēkus laikus vakcinē." Par laimi, ne Daugavpilī, ne Daugavpils rajonā, ne arī Krāslavā kopš 1999. gada nav konstatēts neviens difterijas gadījums. 1993.-1994. g. paveikts liels darbs: Daugavpilī vakcinēti vairāk nekā 30 tūkstoši cilvēku. Taču N. Vološčuka atzīmēja, ka pašlaik Daugavpilī un rajonā, tāpat kā Rīgā, ir viszemākais vakcinēto cilvēku skaits. Šogad Daugavpilī beiguši vakcinēties (saņēmuši visas trīs potes) 81, Daugavpils rajonā - 30, bet Krāslavā - 17 cilvēki. Pašlaik Daugavpilī nav potēti 14 692 pieaugušie, Daugavpils rajonā - 7754 cilvēki, Krāslavas rajonā - 3870 cilvēki, taču, kā atzīmēja N.Vološčuka, klāt var pieskaitīt arī tos cilvēkus, kuri potējušies 1993./94. gadā, t.i., tos, kuriem pienācis revakcinācijas laiks. Kas jāzina katram cilvēkam? Vakcinācija sastāv no vairākām potēm: intervāls starp pirmo un otro ir 1-1,5 mēneši, starp otro un trešo - 6-12 mēneši, ceturto reizi visus potē pēc pieciem gadiem, bet to ārsti aizmirst, tāpēc pie mums ir ļoti daudz cilvēku, kuri nav saņēmuši ceturto poti. Pēc tam vakcinācija tiek veikta līdz mūža beigām atkarībā no tā, kur cilvēks strādā: ja kontaktējas ar cilvēkiem, kā arī epidēmijas laikā - ik pēc pieciem gadiem, nestrādājošiem, kuru saskarsme ir ierobežota, piekto un nākamās potēšanas veic ik pēc desmit gadiem. Kā atzīmēja N. Vološčuka, pašlaik visiem jāvakcinējas, jāiet pie sava ģimenes ārsta. Bet kā rīkoties, ja laikus nav saņemta ceturtā pote? Ja pēc trešās potes nav pagājis vairāk par desmit gadiem, jāsaņem viena pote, ja vairāk - divas ar pusotra mēneša intervālu. Taču ārsts šo jautājumu ar katru cilvēku risina individuāli - turpināt vakcināciju vai sākt no jauna. Turklāt ir arī seroloģiskās izmeklēšanas metode, ar kuras palīdzību nosaka imunitātes uzņēmību pret difteriju un stingumkrampjiem. Par šo izmeklēšanu nav jāmaksā ne pacientam, ne ģimenes ārstam. Analīzes visu uzrāda un ārsts izlemj, cik potes vajadzīgas cilvēkam. Ģimenes ārsti ir noslogoti, turklāt viņiem nav precīzas informācijas par to, kā vakcinēti viņu pacienti. N. Vološčuka uzskata, ka, lai šīs ziņas savāktu, ģimenes ārstam un viņa medmāsai vienkārši jāpieliek pūles. "Piemēram, doktorātā "IVI-DOK" pie šī jautājuma strādāja veselu gadu un dati tika savākti, lieliski strādājusi Ilūkstes ārste Tatjana Titova, - kura visu paveica, negaidot pavēles. Tas atkarīgs no paša ģimenes ārsta: kurš interesējās, tas arī savāca datus, bet pie tā, kurš nav painteresējies, precīzu datu nav. Tāpēc katram cilvēkam pašam jāapzinās, ka viņam šī vakcinācija ir vajadzīga un ka par to jāatgādina savam ģimenes ārstam," teica N. Vološčuka.