Inese nav pārcilvēks, bet... (19)

Dārza dziļumā dobji ierejas suns, vārtiem spriganā gaitā tuvojas tāds kā pusaugu puika – kombinezonā un praktisku naģenīti galvā. "Tā esmu es," enerģiski sauc Inese, ver vārtus un atplaukst platā smaidā. Sarunas laikā Inese Ziņģīte pārsteidz vairākkārt, viņas dzīves uztverē un principos ir vēl daudz vairāk neparastā, nekā vēsta vietējo stāsti. Kad sāku prašņāt par daudz cildināto vingrošanu, Inese tikai īsi pamāj un ķeras pie kombinezona lencēm. Garbikses nost, džemperīti iemet dīvāna stūrī un acumirklī no stūraina sievišķa pārtop mākslas vingrotājā – sarkanais triko pieteic valkātājas vingro ķermeni bez vārdiem. Uzjautāta viņa precizē: "Man ir 64 gadi." Kā censties dzīvot "Cilvēki nav aizdomājušies, ka viņiem no Dieva dots rūpēties par sevi. Skatās, kā putniņš spalviņas kasa, kā govs laizās un ar asti sevi noplītē, kā suns cītīgi izkņudinās. Bet pašam līdz galvai nenonāk, ka arī varētu tā – sevi padarīt veselu. Lai to apjēgtu, jāiekrīt grāvī un no turienes jāizrāpjas. Kā tas bija man. Es gribēju dzīvot. Negribēju palikt krēsliņā vai guloša, es biju pārāk jauna, lai atdotu savu dzīvi traumas dēļ," saka Inese Ziņģīte. Viņas dzīvesstāsts ir skarbuma pilns, sākot jau no bērnības. Pilnīgi viss sabruka 20 gadu vecumā, kad viņa salauza mugurkaula skriemeļus. "Es ļoti vēlējos būt akrobāte, cirka māksliniece. Biju tik lokana, ka varēju atliekties un izlīst sev caur kājām. Neizdevās iestāties cirka skolā Maskavā, nekas, turpināju trenēties studijā. Nelaime notika mēģinājumā, vingrojums bija tāds – es ieskrienos, atsperos, partneris mani no mugurpuses uztver un tur gaisā. Neveiksmīgi gadījās, viņš mani pārmeta pāri... Man bija 20 gadu, tikko biju precējusies. Gulēju paralizēta, visu pamesta, nevienam nevajadzīga. Šķiršanās apliecību saņēmu ātri vien," sāpīgos notikumus strupi uzskaita Inese. Daudz emocionālāk viņa stāsta par pašas izstrādāto metodi – visa ķermeņa secīgu norīvēšanu ar dvieli. Inese lokās un plivinās triko tērpā, plikiem stilbiem un rokām. Jūtu, ka pavēsajā istabā kājas zābakos sāk tā kā salt... Uzjautāju saimniecei, vai nav vēsi, bet viņa enerģiski uzmutuļo – "pilnīgi karsti, gluži vai tvaiki nāk". Kā izvilkt sevi Inese stāsta par pirmo reizi, kad pamanījusi norīvēšanās jēgu. "Gulēju paralizēta, domas pilnīgi bezcerīgas. Atmosties, kustēties nevari, jāgaida māsiņa. Viņa atnes ūdens bļodu, šā tā noslauka. Es to dvieli dusmās iebāzu bļodā un tik brauku, un tik berzēju. Viss bija mēms, pelēka miesa. Un ko jūs domājat, ar laiku siltāka palika. Vēlāk izgudroju viltību – nokāru roku zemē un izkritu no gultas," atceras Inese, uzreiz guļas uz tahtiņas un krīt zemē – bladauks! Satrūkstamies, taču viņa mierīgi turpina stāstu. Izvelšanās iecerēta, lai trenētu nekustīgās kājas. Pirms tam izprasījusi, lai piesien pie kāju pirkstiem aukliņas. "Ar rokām vilku augumu augšup. Liku rokas pa kārtai uz priekšu un vilku savas kājas... Kad es tā pusgadu biju darījusies, ārsti brīnījās, cik kustīga esmu kļuvusi. Pirms tam viņi teica, ka nestaigāšu nekad, varbūt vienīgi sēdēšu." Pēc Stradiņiem pārvesta uz pansionātu. "Tur mani iesauca par Pigiņu, es visiem laikam šķitu ļoti interesants eksemplārs, ar saviem striķiem. Vēlāk es ar striķiem jau tīri droši rāpoju. Ar rāpošanu daudz var ķermenim palīdzēt. Un, protams, cītīgi rīvējos ar dvieli. Katru rītu. Ja es to visu nebūtu sākusi, tad jau sen būtu mirusi," viņa piebilst gluži lietišķi. Kā izsvērt spītu Kur tāds spēks radās, lai diendienā gadu gadiem ar milzu neatlaidību par spīti sāpēm celtu sevi laukā no nelaimes? Inese saka – tas bijis spīts. Mazotnē kara laikā viņa pamatīgi saaukstēta, tāpēc slapinājusi bikšelēs. "Mani saukāja par gultā mīžu, allaž dzirdēju nievas no visām pusēm, mana guļvieta bija zem galda līdzās sunim... Spīts rūga – biju visu nicināma un neizārstējama, aiz tā radās dusmas pret attīstītajiem, veselajiem." Tagad viņa prāto, ka tikusi ar bērnības kaiti galā, jo ļoti daudz fiziski kustējusies, iesaistījusies visādos sportos. Sadomājusi, ka grib slēpot. Mātes augstpapēžu botās, tolaik bija tādas, ielikusi koka klucīšus, piesējusi botas pie vecām slēpēm, vēl skrūves ieskrūvējusi, lai neslīd. Uz slēpēm virsū un no mājām prom, vismaz desmit kilometrus prom. Iespējams, tieši bērnības spīts jaunajai sievietei pēc paralīzes deva spēku uzcelties un sākt staigāt. Pēc pansionāta apmetusies Ogrē pie veca onkulīša. "Mēs bijām vienādi – es biju kropla, viņš vecs. Pie manis neviens nebrauca, es adresi nevienam nesūtīju, negribēju rādīties, kamēr neesmu pa īstam uz kājām. Staigāju ar ķeblīti. Izlasīju, ka norūdīšanās palīdz tam, kas grib tapt vingrs. Uzdzinu sevi ar aukstu ūdeni tik tālu, ka sāku iet uz upi. Onkulītis mani pavadīja, gājām pa centrālo ielu – kluber, klaber – ar ķebli. Ogres puikas man izsita āliņģi. Uztrenējos tik tālu, ka varēju ierasties kultūras namā un lepni paziņot, ka esmu estrādes vingrotāja, gribu uzstāties. Tas bija septiņus gadus pēc nelaimīgā kritiena," ātri sarēķina Inese. Kā izmantot dvieli Tomēr traumas sekas likušas sevi manīt arī pēc tam. 30 gadu vecumā otrreiz apprecējusies – ar operas kora solistu Ernestu Ziņģīti. Ārsti Inesei aizliedza dzemdēt, tomēr viņa neklausīja. Piedzima Aija. Kad pēc sešiem gadiem dzima Juris, veselība galīgi sašķobījās. No operācijas viņa atteicās, jo nebija gatava riskēt ar turpmāko mūžu; Inesei piešķīra pirmo invaliditātes grupu. Ar neatlaidīgo kustēšanos mācējusi tikt uz pekām tā, ka visi ārsti brīnījušies. "Es atkal un atkal turpināju to pašu. Dzelžaini. Kā uzceļos, rāpus uz vannu prom, grīdas mazgāju rāpus, visu rāpus. Arī tagad es katru rītu desmit minūtes rāpoju, šitente ap galdu, aptinu ceļiem vecas šalles, un uz priekšu," saka pensionāre, sparīgi metas rāpus un ducina ap galdu. Pēc visām paralīzēm viņa 15 gadus nostrādājusi E. Dārziņa mūzikas skolā, bijusi nošu bibliotēkas vadītāja, arī zēnu kora mamma. Dēls Juris korī dziedāja. (Tagad – operas kora solists. Savukārt meita Aija ir ērģelniece, mūzikas pedagoģe. – G. T.) Inese ar lepnumu atminas, kā mācējusi ar kora puikām galā tikt. "Ja kas notika, bija tikai viens sauciens no Ērenštreita puses – Jura mamma..." Vaicāju par norīvēšanos, kāda tai jēga? Inese citē savulaik lasīto – nervs kliedz pēc asinsapgādes. Loģiski izprātojusi, ka jādzen asins plūsma uz sirdi, tātad jādara kaut kas ar ādu. Rīvēšanos ar dvieli pilnveidojusi līdz sīkumam – ar ko sākt, kā izdarīt ātri un pareizi. Viņa uzsver, ka šajā procesā ir vairāki elementi kopā – masāža, rūdīšanās un vingrošana, un pēc visa tā organismā rodas simtprocentīga asinsrite. Vispirms vajag aplieties ar siltu ūdeni. "Ja ar aukstu, tad visi asinsvadi sarausies, tāpat kā telefona vadi salā." Tad ar dvieli sāk rīvēties, vispirms galvas pamatni, kaklu, muguru, tad vidukli – "pārņem sajūta, ka tu būtu eņģeļa kārtā iecelts". Tad rokas, seju, plecus, krūtis, vēderu, kājas. Nu jau tvaiki nāk... Noslēgumā ar dvieli rīvē pēdas, līdz jūt, ka paliek karsts. "Rodas tāda enerģija, it kā būtu desmit kilometrus nogājusi! Pazūd slimības, grumbas, celulīti." Viņa lepni un vingri izstiepj kāju: "Paskatieties, kāda āda! Skuķiem tādas nav!" "Pēc norīvēšanās uzvelc veļu un jūties kā princeses kleitā ietērpusies," acis sajūsmā staro. Kā dāvāt cerību "Es neesmu pārcilvēks. Es saku tā – nav brīnumu uz zemes, ir tikai asinsrite. Es tam ticu svēti. Tāpēc neatsaku, ja lūdz par manu metodi pastāstīt. Ne tā – maksā desmit latus, es iemācīšu, bet it kā no miesas uz miesu. Un rādu sevi, lai rastos veselīga skaudība," smej Inese un izgrozās kā modele. Tā bijis arī ar Ernestu, vīru. Priecājies, ka sieva tik vingra, bet pats nav neko darījis. Viss mainījies, kad smagi saslimis. Ļaundabīgs audzējs. "Palika arvien sliktāk. Es centos neizrādīt, ko jūtu, vien kurbulēju kustēties. Norīvējos un tāda pati plika grozos, tā es viņu izaicināju." Pirms diviem gadiem arī Ernests ņēmis rokās dvieli. Tagad dakteri brīnoties – kā tas iespējams?! Inese skaidro vienkārši: "Kad par sevi rūpējies, nelaimes aiziet, nenāk virsū. Un pilnīgi kā no gaisa nokrīt palīdzība. Kādu dienu no pagastmājas atnāk ziņa, ka rīko projektu, gribot zināt, kā neslimot. Tagad Nītaurē netrūkst sievu un meitu, kas, mani ieraugot, smaida." Ziņģīši Nītaurē dzīvo četrus gadus. Pārcēlušies no Rīgas – nomocījis komunālā dzīvokļa nemiers, gribējies brīvību pašiem un abiem suņiem. Izlēmuši ņemt ģimenes kredītu, pirkt mājiņu laukos. Inese teikusi dēla ģimenei – jūs galvosiet, mēs maksāsim. Nav viegli, ka tik garus gadus naudas slogs kaklā, tomēr prieks, ka tikuši pie dabas. Arī dzīve lētāka. Savi kartupeļi, ievārījumi, baravikas. Upītē, kas tek gar māju, Inese foreles noķērusi. Agrāk makšķeri nav rokā turējusi, bet Jāņos iebridusi straumē un jutusi – šaudās gar kājām. Nu ko, jāpamēģina... Kā dabūt dāvanas "Reizēm domāju – kāpēc es tāda veca un tāda ļoti jauna?! Es varu stopēt mašīnas, tikai seja jāaizklāj (smejas). Vajadzēja tikt uz Cēsīm, man tak tās naudas nav, es par māju maksāju. Čaļi aptur. Saloku lietussargu… šie ierauga seju un sit pa pedāli. Vot, velni! Man visu mūžu šī doma bijusi – lai arī tev seja Dieva dota, nu nesmuka, ir cits skaistums – staltums, stāja, gaita." Taču dzīve tik grūta – kur ņemt spēku? Inese stāsta secīgi: "No rīta atveru acis un domāju: vai, atkal naudas nav... Labi – nomazgāšos, norīvēšos, parāpošu, izdomāšu. Pēc ierastā ritma uzreiz rodas enerģija, saģērbjos – vai, cik esmu smuka. Es nezinu, vai vēl kāds tā priecājas par savu ķermeni, bet es to daru. Priecājos, ka tik vesels, tik atjaunots." Viņa uzsver, ka šāds dzīvesveids maina domāšanu. Nevis uztraucas, bet uzreiz meklē ideju. "Tagad iešu pēc ūdens, tad skaldīšu malku, tad taciņas taisīšu. Un viss sanāk. Visu rudeni ar fuksīti griezu krūmus, katru dienu nelielu pleķīti, četrrāpus, bet līdz ziemai pabeidzu. Mans dzīves princips ir kustēšanās pa visām malām. Kad tu šitentā darbojies, tu neredzi grūtuma. Ir melna diena, tik šausmīgi slikts laiks, bet es – gumijniekus kājās, vējjaku mugurā, cepurīti galvā un uz Nītauri prom. Eju kā viens jautrais ešelons..." Pagasta veikalā pārdevējas sarunājas – vai tad tu nezini Silupes, tur vasarā to ceļu laista... Izrādās, Inese nevarējusi noskatīties, kā putekļu mākoņi veļas, mājiņas logi ir tikai četrus metrus no lielā ceļa. Sākusi laistīt. "Katru rītu piecos augšā. Septiņdesmit līdz simt spaiņu – fuit! – uz ceļa. Smeļu un nesu, kamēr nolaistu no tās egles līdz lejai, kādus simt metrus. Pirmais autobuss sešos iet jau pa nolaistītu ceļu. Jā, neviens tā nedara, bet ja jūs redzētu garāmbraucēju apmierinātās sejas! Un Jāņos man par to dāvanas nāk – garām braukdami visi dzied dziesmas un konfektes sviež," pasmaida saimniece. Kā nenonīkt Pirms kāda laika bijusi uz konferenci Drustos, stāstījusi par savu pieredzi – "pamatoju dzīves jēgu". Satikusi tur daudzus invalīdus, mātes ar bērniem invalīdu ratiņos. Viņa prāto, ka slimos cilvēkus kopj ar ārstu palīdzību, maksā bargu naudu par dažādām nodarbībām, ārstē Vaivaros, pēc tam atkal gadu gaida, kad tur tiks... "Bet tuvinieki var paši palīdzēt. Sāciet ar roku, vienu dienu mazo pirkstiņu parīvējiet, nākamajā jau otru... Turpiniet, katru dienu, mēnesi, gadu. Noteikti palīdzēs," uzmundrina Inese Ziņģīte. Tāpat viņas padomi noderētu veciem cilvēkiem. "Mums taču svarīgs katrs latiņš, kas ietaupās. Reiz saskaitīju – lai iegādātos visus tos gentos, pentos, otrās jaunības brīnumlīdzekļus, ko televīzijā reklamē, mēnesī vajadzētu 200 latu," smejas spriganā kundze. Bilstu, ka ne katrs gatavs stāvēt bļodā un berzties ar dvieli, vairums teiks – man jau sešdesmit, ko tad es vairs... Inese gandrīz vai salecas: "Bet es to sevis dēļ, es gribu dzīvot pilnvērtīgi. Vai tad Dievs nolicis, ka jānonīkst līdz nāvei?! Vajag nodzīvot līdz nāvei! Un es gribu dzīvot simt gadu un nomirt stāvus.