Gurķu audzēšanas vēsture ir vismaz 3000 gadus ilga, un, cik var spriest, gurķiem nekad nav nācies piedzīvot tādas aizdomas un neuzticēšanos kā, piemēram, kartupeļiem. Lai gan bijuši arī atsevišķi gadījumi, kad gurķi nepamatoti noniecināti. Tomēr tie nav atstājuši tālejošu iespaidu.

Un tā kā klāt ir augusts, katrā dārziņā jābūt pa kādam svaigam, kraukšķīgam gurķim, ko nograuzt, sagriezt salātos, ieskābēt, iekonservēt vai izmantot kāda pavisam jauna ēdiena gatavošanai.

Nomazgā un apēd

Lai gan gurķis parasti tiek atzīts par visūdeņaināko dārzeni, līdztekus 95–96% ūdens tajā ir arī nedaudz ogļhidrātu, šķiedrvielu, C vitamīna, folijskābes, kālija, magnija, fosfora, vara, mangāna. Tikai nevajag gurķi mizot, tad zudīs gan šķiedrvielas, gan vitamīni. Kaloriju skaitītājiem, gurķus ēdot, sirdsapziņa būs tīra – ar 100 gramiem gurķu organismā nonāk tikai 20 kcal. Gurķu ēšana spēj uzlabot ēstgribu un vielmaiņu, palīdz pret aizcietējumiem, tiem ir arī urīndzenoša iedarbība.

Viens noteikums gan jāievēro: gurķi, arī no pašu dārza, ir jāmazgā, daži autori pat iesaka tos berzt ar suku. Ziemeļamerikā 17. gadsimta otrajā pusē gurķi līdz ar citiem svaigiem dārzeņiem esot atzīti par uzturā nevēlamiem, jo ievērots, ka tie izraisa dažādas "vasaras slimības". Gudri vīri sabiedrībai toreiz ieteikuši visus dārzeņus termiski apstrādāt, bet, tā kā gurķus diez ko neizcepsi un neizvārīsi, tie krituši īpašā nežēlastībā – paziņots, ka gurķi der tikai lopbarībai. Tāpēc asprāši gurķa anglisko nosaukumu cucumber pārveidojuši par cowcumber (kā zināms, cow nozīmē govs). Vēlāk gan atklāts, ka tas ir pārspīlējums, un mācītie vīri atkal atgriezušies pie uzskata, ka ieteicams lietot "svaigu un vienkāršu pārtiku". Bet arī šodien gurķi var būt vainīgi pie "vasaras kaitēm", ja nav pienācīgi nomazgāti, jo augsnē netrūkst slimību izraisītāju.

Tik dažādi

Ikdienā mums parasti pietiek ar gurķu dalījumu divās grupās – gludie un pumpainie. Audzētāji tos iedala lauka un siltumnīcu gurķos, gan vieniem, gan otriem ir daudz dažādu šķirņu. Neizsmalcinātam patērētājam gurķis paliek gurķis, bet kulināri pazīst angļu, japāņu, Vidusjūras, Persijas, kirby un vēl citus gurķu veidus un pat zina, kādai vajadzībai katrs labāk der. Tiek vērtēta krāsa, forma, miziņa, mīkstuma konsistence, iespējamais rūgtums, sēklotnes lielums un blīvums, sēkliņu izmērs. Pastāv arī īpaši bezsēklu gurķi. Amerikā arvien populārāki kļūstot citrongurķi, kas ir apaļi, dzelteni, saldi un aromātiski. Visai īpatnējs ir tā sauktais armēņu gurķis, dēvēts arī par čūskmeloni – ļoti maigs, kraukšķīgs, ar plānu, gaišu miziņu un mīkstām sēkliņām. Izdomāti pat dekoratīvie gurķi, kuriem ļauj vīties gar balstiem, režģiem vai pergolām, augļiem nokarājoties kā lukturīšiem. n

AIZŅEMSIMIES IDEJAS

Reizēm liekas, ka svaigo gurķu izmantošana kulinārijā ir diezgan ierobežota, galvenokārt tos sagriežam salātos, papildinām kādu sviestmaizi vai otrā ēdiena porciju ar kādu gurķa šķēlīti, lai glītāk izskatās, un viss. Ja tas apnicis, ir vērts aizņemties idejas no citu tautu virtuves, jo gurķus audzē un prot novērtēt visā pasaulē.

• Gurķu raita. Raita ir raksturīgs indiešu virtuves ēdiens. Tā receptes var būt ļoti smalkas un sarežģītas, bet ir arī vienkāršas. Piemēram, salātu gurķus nomizo, izņem sēklotni, sakapā, nedaudz nospiež izdalījušos šķidrumu, pievieno liesu jogurtu bez piedevām, mazliet svaigu piparmētru lapu un maltu ķimeņu. Garšaugus un garšvielas var izvēlēties atbilstoši savai gaumei. Raitu var pasniegt kopā ar ļoti daudziem ēdieniem, kaut vai tiem pašiem vārītajiem kartupeļiem.

• Caciki. Atspirdzinošs grieķu virtuves ēdiens, bet līdzīgu gatavo arī Turcijā, Irānā, Bulgārijā un citur. Nomizotus gurķus ar izņemtu sēklotni sagriež, pievieno spiedē saspiestus ķiplokus, mazliet etiķa, olīvu eļļas un citronu sulas, var pielikt arī papriku, sasmalcinātas mandeles vai citus riekstus. Pievieno nesaldinātu jogurtu vai skābu krējumu un sablenderē.

• Gurķu martini. Sasmalcina četras lielas raudenes (oregano) lapas un divas gurķa šķēlītes. Liek šeikerā kopā ar 60 g džina un 2 tējkarotēm sausā vermuta, sakrata.

• Gurķu un avokado aukstā zupa. Tai vajadzīgi 2–3 nomizoti gurķi ar izņemtu sēklotni, 2–3 gatavi nomizoti avokado, nepilna glāze jogurta vai kefīra un sula, kas izspiesta no diviem laimiem vai viena liela citrona; sāls un cukurs, kā arī zaļumi un dažas gurķu šķēlītes rotāšanai. Visus komponentus rūpīgi sablenderē, zupu atdzesē, pirms pasniegšanas izrotā.

• Gurķu biezeņzupa. Viena no retajām receptēm, kur gurķi tiek termiski apstrādāti. Trīs lielus nomizotus gurķus bez sēklotnes sagriež šķēlītēs, cep nelielā sviesta daudzumā uz pannas kopā ar vienu sakapātu sīpolu aptuveni 10 minūtes, tad pievieno ēdamkaroti miltu, izmaisa, pakāpeniski maisot pielej divas glāzes buljona un vienu glāzi uzkarsēta piena, pieliek pāris naža galu rīvēta muskatrieksta. Uzkarsē un izberž caur sietu, beigās pieliek pusglāzi saldā krējuma, kas samaisīts ar diviem olu dzeltenumiem, pēc garšas pievieno sāli un piparus.

PĀRDOMAS

Rita Blaumane

Nav laika gurķoties!

Kā nu kurā dārzā – centīgi laistītā vai nelaistītā – gurķu laiks ir klāt. Kad man bija dārziņš, novēroju, ka ar laistīšanu ir jāuzmanās. Ja esi sākusi laistīt, tad tas jādara regulāri. Uz kādām dienām pārtrauksi, gurķi būs pagalam, jo tie, ūdeni no tevis gaidīdami, saknes nav laiduši dziļāk zemē. Nelaistīti tie paši dziļāk meklē mitrumu un ir izturīgāki.

Tagad ražas laiks, kad gurķi kļūst par salātu gandrīz vai galveno sastāvdaļu. Tā vismaz manā galdā. Kad lapu salāti kļūst jau sīksti, tos nomaina svaigie gurķi. Pēc laiciņa, kad tie sāk apnikt, gatavoju mazsālītos. Un tad jau arī klāt lielais skābēšanas un koservēšanas darbs. Katrai saimniecei savas receptes un iemaņas. Pašu gatavotie allaž ir tie labākie.

Manās atmiņās gurķu laiks saistās ar padomjlaika biznesu. Svaine vairākus gadus pēc kārtas audzēja gurķus diezgan prāvā laukā un pirmos centās aizvest pārdošanai uz Pleskavu vai Novgorodu. Vēlīnākos varēja realizēt patērētāju biedrības uzpirkšanas punktos. Gurķu lasīšana bija darbietilpīga, un svaines ģimene priecājās, ka es un mans vīrs atvaļinājuma laikā gājām talkā. Šī talkošana nesa arī labumu. Kad biznesa galus savilka kopā, katram kaut kas tika. Par to, ka nebiju atvaļinājumā gurķojusies, varēju nopirkt trušādas kažoku. Tolaik tas bija vērtīgs pirkums. n

PADOMI

• Pērkot jāizvēlas gurķi, kas šķiet smagi, cieti; nav apvītuši vai plankumaini.

• Gludie gurķi vairāk piemēroti salātiem, sviestmaizēm, dzērieniem, suši.

• Pumpainie gurķi vislabāk noder skābēšanai un konservēšanai. Šim nolūkam īpaši piemēroti nelieli, tievi un gareni gurķīši, tie iznāk stingrāki un kraukšķīgāki, turklāt ir arī ērtāk pildāmi traukos.

• Gurķu uzglabāšanas laiks ledusskapī nedrīkstētu pārsniegt vienu nedēļu. Ražotāji un tirgotāji mēdz gurķus fasēt pārtikas plēvē vai vaskot, lai tie nezaudē ūdeni. Arī mājas ledusskapī tos vislabāk turēt iesaiņotus. Gurķi nav piemēroti saldēšanai.

• Skābēšanai un marinēšanai vēlams izmantot pilnīgi svaigus, tikko lasītus gurķus. Ja tie tomēr kādu dienu stāvējuši, vēlams gurķus aptuveni 8 stundas mērcēt aukstā ūdenī.

• Gurķu konservēšanai vēlams ciets ūdens, bet nav piemērots ūdens ar augstu dzelzs saturu, jo tas pasliktina konservu krāsu.

• Ja vēlas, lai mazsālītie gurķi būtu ātrāk gatavi, tiem pirms likšanas traukā nogriež abus galiņus un aplej ar karstu sālījumu. Parasti tādi gurķi ir ēdami jau nākamajā dienā.

• Ja ir aizdomas, ka gurķi varētu būt rūgteni, sāciet griezt no tā gala, kur nav kātiņa.

• Gurķu ēdienu gatavošanā biežāk izmantojamie garšaugi ir dilles, baziliks, koriandra lapas, majorāns, piparmētra, raudene, pētersīļi, rozmarīns.

• Garšvielas, kas sader kopā ar gurķiem, ir anīss, kardamons, kajēnas pipari, ķimenes, koriandra sēkliņas, kanēlis, pipari, safrāns, sinepes.