Pasaulē visplašāk tiek izmantots cukurniedru cukurs, kuru jau 1000 g. p.m.ē. pazina Ķīnā.
Cukuram, ko dienvidos iegūst no cukurniedrēm un ziemeļos no cukurbietēm, ir vienāds ķīmiskais sastāvs. Ar Aleksandru Lielo tas 327. g. p.m.ē. no Indijas atceļoja uz Eiropu un vēl pēc aptuveni tūkstoš gadiem sasniedza Ēģipti un Spāniju. Portugāļi to aizveda uz Madeiru, un Kolumbs trešajā jūrasbraucienā ar cukuru iepazīstināja Karību salas. Līdz pat 19. gs. cukurs par lielu naudu bija nopērkams tikai aptiekās; ikdienā saldināšanai tika izmantots medus.
Tikai no cukurniedrēm iegūstams īsts brūnais cukurs, kurš garšas ziņā bagātīgāks un veselīgāks. To, vai cukurs krāsots mākslīgi, iespējams pārbaudīt, paturot zem ūdens – īstais brūnais cukurs krāsu nezaudē.
Kļavu cukurs (maple sugar) cēlies Ziemeļamerikā, kur to pirmie izmantot iemācījās indiāņi. Visbiežāk to iegūst, no iegriezuma notecinot koka sulu. Ārpus Ziemeļamerikas plašāk pazīstams kļavu sīrups, ko izmanto gan saldajos, gan gaļas ēdienos.
Palmu cukurs (palm sugar) tiek iegūts galvenokārt no dateļpalmām un kokosriekstu palmām. Jaggery ir indiešu nosaukums tumši brūnam, lipīgam un stipram palmu cukuram, kurš īpaši ieteicams, gatavojot indiešu ēdienus. Specializētajos veikalos tas nopērkams bumbu formā, ietīts palmu lapās. Pēc Toma Stobarta grāmatas Herbs, Spices and Flavourings (Augi, garšvielas un virces).
