Pirmo reizi par Fābri slimību 1898.gadā runāja divi dermatologi - Viljams Andersons Anglijā un Johanness Fābri Vācijā. Abi mediķi strādāja neatkarīgi un aprakstīja pacientus ar ādas bojājumiem jeb angiokeratomām, kuras mūsdienās uzskata par vienu no tipiskākajām Fābri slimības pazīmēm. Angiokeratomas - mazi sarkanīgi violeti, nesāpīgi izsitumi, kuri visbiežāk parādās uz augšstilbiem, ap nabu un uz sēžamvietas.
Fābri slimība ir iedzimta vielmaiņas saslimšana, viena no t.s. lizosomālām slimībām, kad organismā trūkst enzīmu, kas šķeļ taukvielas jeb lipīdus. Fābri slimības gadījumā to izraisa enzīma alfa-galaktozidāzes A trūkums šūnu lizosomās, kā rezultātā visās ķermeņa šūnās progresējoši uzkrājas glikosfingolipīdi.
Tas ir līdzīgi kā mājsaimniecībā, kad atkritumu maisi netiek izvesti, bet ir tik daudz, ka tie krājas jau ārpus miskastes. Ar laiku šie atkritumi aizņem daudz vietas un rada virkni problēmu. Tāds pats princips darbojas cilvēka šūnām - normas gadījumā glikosfingolipīdus sašķeļ šūnās esošo lizosomu enzīmi, bet brīdī, kad lizosomas neveic savas funkcijas, glikosfingolipīdi uzkrājas šūnās un būtiski traucē šūnu un orgānu normālu darbību.
Sīkāk par Fābri slimību stāsta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārste ģenētiķe Zita Krūmiņa.
• Kādi ir Fābri slimības galvenie simptomi?
Fābri slimības simptomi bieži sākas pusaudža gados vai pēc 20 gadu vecuma, retos gadījumos ātrāk. Parasti sākumā ir dedzinošas sāpes pirkstu galos, sāpes vēderā, neskaidras izcelsmes caureja, retāk aizcietējumi, kuru dēļ jālieto zāles. Reizēm slimībai raksturīgas tā saucamās kaulu augšanas sāpes kaulos un sāpes locītavās. Vairums pacientu slikti panes karstumu, jo viņiem ir samazināta svīšana - var būt paaugstināta temperatūra. Daudzi sūdzas par nogurumu, depresiju, ir grūtības darbā vai mācībās.
Aptuveni 1/3 - 1/2 Fābri slimības pacientu ir izmaiņas ādā - augšstilbu, dzimumorgānu apvidos, retāk uz plaukstām, vēdera un muguras. Uz ādas redzamas mazas zīmes, kas atgādina nelielus asins izplūdumus adatas dūriena lielumā. Ja slimības laikā angiokeratomas ir parādījušās, tās nekad nepazūd. Vienai trešdaļai pacientu ir arī dzirdes traucējumi. Var būt vienpusējs vai sākumā īslaicīgs dzirdes zudums, kas pēc tam var būt paliekošs vienpusējs vai abpusējs dzirdes zudums.
Slimībai attīstoties, var parādīties patoloģiskas izmaiņas sirdī: sirds kambara palielināšanās, var būt atkārtoti infarkti, atsevišķos gadījumos pacientiem pat jāveic sirds transplantācija vai jāizmanto sirdsdarbības stimulators. Sakarā ar izmaiņām asinsvados Fābri pacientiem jau 20 - 40 gadu vecumā var būt insulti. Ja slimība sāk attīstīties jau no pusaudža gadiem, tad 30 gadu vecumā var būt nopietnas nieru darbības izmaiņas, bet līdz 40 gadu vecumam var būt nepieciešama dialīze vai nieru transplantācija.
Agrāk speciālisti domāja, ka sievietes ar to neslimo, bet Fābri slimības simptomi tiek konstatēti arī sievietēm. Atšķirība ir tā, ka sievietēm simptomi ir mazāk izteikti, var parādīties vēlāk un noritēt vieglākā formā.
• Vai Latvijā ir diagnosticēti Fābri slimības pacienti?
Latvijā pagaidām nav konstatēts neviens Fābri slimības pacients. Tas gan nenozīmē, ka šādu pacientu mums nav. Tā kā nav jaundzimušo skrīninga un plašas populācijas pārbaudes, tad nevar zināt, cik daudz šādu pacientu mūsu sabiedrībā varētu būt.
Igaunijā ir pieci Fābri slimības pacienti, Lietuvā ir četri. Rēķinot teorētiski pēc vidējās izplatības citās valstīs, pēdējo 10 gadu laikā Latvijas populācijā būtu jābūt aptuveni pieciem Fābri slimības pacientiem.
• Ja cilvēkam ir Fābri slimības simptomi, pie kāda speciālista jāvēršas?
Protams, pirmais ārsts, pie kura vērsties, ir ģimenes ārsts, un gadījumā, ja arī ģimenes ārstam aizdomas par ģenētisko saslimšanu šķiet pamatotas, nākamais solis ir došanās pie ārsta ģenētiķa Medicīniskās ģenētikas klīnikā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā.
Jāsaka gan, ka klīniskās daudzveidības dēļ Fābri slimību ir grūti diagnosticēt, jo kādam slimniekam var būt tikai viens simptoms, citiem vairāki. Parasti, ja vienam cilvēkam konstatē Fābri, tad ģimenes ciltskokā tiek atrasti arī citi slimnieki, piemēram, konstatējot, ka kādam bijis infarkts agrīnā vecumā vai nieru bojājumi, bet nav bijušas citas slimības pazīmes.
Arī citur pasaulē Fābri slimības pacienti parasti apmeklē pat 10-15 ārstus, līdz atklāj slimību. Tas notiek tieši simptomu daudzveidības dēļ.
• Ja ārstam tomēr rodas aizdomas par saslimšanu ar Fābri slimību, kas notiek tālāk?
Latvijā šādas pārbaudes nenotiek, tāpēc Fābri slimības gadījumā (ja ārstam rodas aizdomas), ģimenes ārsts sazinās ar pārstāvjiem, lai aizsūtītu asins paraugu enzīmu noteikšanai uz ārzemēm. Pārbaudes (bezmaksas) parasti tiek veiktas ārvalstīs - pārsvarā Vācijā. Ja pārbaudēs atklājas, ka enzīms tomēr ir pazemināts, tad veic vēl papildu izmeklējumus.
• Kad slimība atklāta, vai ir iespējama ārstēšana?
Ne visām lizosomālajām slimībām ārstēšana ir pieejama. Kopumā ir ap 70 lizosomālās uzkrāšanās slimību, un Fābri slimība ir tikai viena no tām. Pat mūsdienās tikai 5-6 lizosomālo slimību gadījumā pacientiem ir pieejama ārstēšana - enzīmus aizstājošā terapija.
Ir ļoti svarīgi agrīni diagnosticēt slimību un neatstāt novārtā konstatētos simptomus, jo nediagnosticētas un neārstētas Fābri slimības gadījumā var iestāties invaliditāte, veidojas neatgriezeniskas izmaiņas nierēs, ir agrīni insulti un infarkti. Savlaicīgi ārstējot, slimība neprogresē, var būt pat uzlabojumi, neprogresē dzirdes traucējumi, mazāk izteikti ir klīniskie simptomi. Vienīgi, ja jau ir bijušas kādas izteiktas izmaiņas, piemēram, dialīze jau nepieciešama nieru darbības traucējumu dēļ, tad nevar cerēt uz to, ka nieru darbība atgriezīsies iepriekšējā stāvoklī.
• Par lizosomālo slimību eksistenci pirms kāda laika runāja ļoti maz. Vai tas nozīmē, ka lizosomālās saslimšanas, šai gadījumā Fābri slimība, līdz šim populācijā bija mazāk sastopamas?
Par lizosomālajām saslimšanām sāka runāt jau pagājušā gadsimta sākumā. Tās tika pieminētas, aprakstītas, bet tās nevarēja apstiprināt, jo nebija metodikas, lai atrastu enzīmu, gēnu. Tās ir retas vai ļoti retas saslimšanas, jo ar tām slimo 1 cilvēks uz 2000 vai pat to izplatība ir vēl mazāka. Piemēram, ja runājam par Fābri slimību, kādreiz tika runāts, ka ar to slimo 1 no 40 000 iedzīvotāju, bet, attīstoties tehnikai un skrīninga metodēm, tiek secināts, ka Taivānā ir 1 saslimušais uz 3000, arī Austrijā ir liels saslimušo skaits. Tāpēc uzskata, ka Fābri slimība varētu būt viena no plašāk izplatītākajām lizosomālajām saslimšanām.
Šodien lizosomālās slimības tiek atklātas biežāk nevis tādēļ, ka to izplatība ir plašāka, bet gan tādēļ, ka ir attīstījušās tehnoloģijas. Turklāt mūsdienās jau atrastas gandrīz 70 lizosomālās slimības, tiek papildus atklāti jauni slimību apakštipi. Tas tiešām atkarīgs no tehnoloģijām. Atrodot gēnu, slimības izraisītāju un enzīmu, var sākt meklēt iespējamo ārstēšanu.
• Nereti ārsti runā par veselīgu dzīvesveidu, palīdzību pašam sev. Vai ar īpašu diētu vai profilaksi var izvairīties no saslimšanas ar Fābri vai kādu citu lizosomālo saslimšanu?
Diētas, veselīgs dzīvesveids var stiprināt organismu, bet tādējādi izvairīties no saslimšanas nav iespējams, jo tās ir ģenētiskas slimības. Turklāt Fābri slimība ir ļoti grūti diagnosticējama. Biju kādā konferencē, kur citastarp piedalījās arī pacienti. Kāds vācu tautības 55 gadus vecs Fābri slimības pacients stāstīja par savu garo ceļu līdz diagnozes noteikšanai.
Jau sešu gadu vecumā viņam parādījās pirmie simptomi - nogurums, sāpes pirkstos, caureja, karstuma nepanesība, miegainība - bet vecāki, kā arī skolotāji bērnu sauca par sliņķi, jo nezināja, kas ir iemesls bērna uzvedībai un rīcībai. Līdzīgi bija arī karadienestā, kur viņam tika uzlikta papildu slodze, jo viņš nespēja pildīt normatīvus. Tikai 44 gadu vecumā vīrietim laimīgā kārtā izdevās nokļūt pie pieredzējuša mediķa, kas palīdzēja atklāt diagnozi. Un tā notiek pat Vācijā, kur diagnostika ir augstu attīstīta. Tieši tāpēc ir būtiski gan pašiem pacientiem, gan arī ārstiem uzmanīgāk izvērtēt simptomus, lai pēc iespējas ātrāk noteiktu diagnozi.
Papildu informāciju par Fābri slimību un citām lizosomālās uzkrāšanās slimībām lasiet www.fabri.lv.
