Uz plaukstām uzberztas tulznas, kāju augšstilbi pilni ar pienskābi, bet ar Jāni Šipkovu turpinām kapāt pretī Čehijas galvaspilsētai Prāgai. Ja iepriekš domājām, ka Polija ir salīdzinoši līdzena, tad tagad šīs domas mainījušās diametrāli pretēji. Braucot ar divriteni, ievērojami jūt pat 1% stāvumu, īpaši, ja jācīnās ar pretvēju. Piektajā posmā veicām 126,49 kilometrus garu distanci, un esam aptuveni pusē no kopējā ceļa.
Piektdienas rīts ievilkās. Neatsaucīgā ceļmalas hosteļa saimniece vilcinājās ar brokastu pagatavošanu un beigās pasniedza pliku omleti ar gurķu, tomātu salātiem, kas bija pārsālīti. Jānis omleti izvēlējās ar burkānu salātiem, kuri viņu apmierināja. Bet nevienam no mums netika desiņas, par ko samaksājām.
Ilgi pārdzīvot, skaidroties ar nelaipno sievieti nebija laika, tāpēc ātri notiesājām esošo, no noliktavas pārziņa Vladislava savācām divriteņus un sākām ceļojuma piekto posmu.
Nobraukuši 46 kilometrus ar pāris īsām pauzītēm, sasniedzām Ostroleku, kur cerēju piepumpēt spiedienu zaudējušās riepas. Tās kļuvušas mīkstākas par pāris atmosfērām. Pilsētas vienīgajā velo veikalā neviens no pumpjiem nespēja atbalstīt man nepieciešamās 8 atmosfēras. Lai paliek. Pēc sātīgām pusdienām mums pie iecienītas pilsētas kafejnīcas durvīm uzradās poļu fans - vecāka gada gājuma kungs, kurš ļoti gribēja zināt, no kurienes esam, kurp dodamies. Onkulītis esot izbijis lidotājs.
Viņš uzstāja nofotografēties un palūdza, lai nosūtām kopbildi uz viņa norādīto adresi. Ar draugu palīdzību Latvijā šī lieta jau tiek kārtota.
/nginx/o/2018/07/19/10921156t1h39f7.jpg)
mums ir poļu fans. Aviācijā dienējis. Mums foto jāsūta. Pa pastu. @kreceris pic.twitter.com/vxceM6vA9n— Janis Sipkovs (@energodata) kwiecień 24, 2015Ar večuku saruna ieilgst, viņš negrib mūs tik vienkārši atlaist. Jānis ar viņu sarunājas latviski, iestarpinot pa krievu vārdam. Abi saprotas rezultatīvi. Pirms tikšanās ar jauko, sirsnīgo kungu pie blakus esošā galdiņa svinīgā apģērbā tērpušies jaunieši mums nepievērsa uzmanību un bija aizņemti čalojot, taču sarunas laikā ar vecīti poļu jaunā paaudze pieklusa, noklausoties sarunu tematus. Izrādīja interesi.
Ripo mums diezgan smagi, bet ripo. Tomēr netālu no Ostrolekas Jānis jūt, ka virzība uz priekšu kļūst arvien grūtāka.
Tam iemesls ir caurums aizmugurējā riteņa kamerā. Caurums mazs, taču riebīgs.
Sākotnēji izvēlējāmies vieglāko variantu - kameru piepildījām ar līmputām, bet tas nelīdzēja. To nācās mainīt. Pa abiem tikām galā visai ātri, tomēr savas 40 minūtes ķibeles novēršana prasīja.
Nomainījām pirmo kameru. @energodata kačā. Diena ievilkusies pic.twitter.com/POHd1YOy3l— Gatis Kreceris (@kreceris) kwiecień 24, 2015Vējš pamazām iegriezās mums labvēlīgā gultnē, bet ļoti laimīgi neesam, jo strauji tuvojas vakars un jāsāk domāt par naktsmītni. Turklāt atpaliekam no iepriekšējā dienā nospraustā mērķa. Braucam pa mazākas nozīmes ceļu uz Prisnadz. Šis ir viens no daudzajiem vietu nosaukumiem, kuram dodam sevis izvēlētu nosaukumu. Poliski tas rakstās - Przasnysz.
Gandrīz visu ceļa posmu ap mums ir zemes sviesta jeb kūtsmēslu smaka. Tāds lauku šarms.
Dienas aizkustinošākais brīdis notiek dažus kilometrus pirms ierašanās Čietanov, kas arī ir mūsu ielikts nosaukums pilsētai Ciechanow (poliski). Labajā pusē no mums, apmēram 200 metru attālumā mūs saulrieta fonā pavada divas stirniņas ar baltām ļipām. Tās vismaz minūti cilpoja paralēli mums, ik pa laikam atskatoties mūsu virzienā. Kamēr par šo negaidīto šovu priecājāmies, mūsu naktsmītnes pilsēta ir klāt.
Sestdien ceļojuma sestā diena. Man rakstot šo dienas kopsavilkumu, Jānis ir iegrimis planšetē, cenšoties nospraust galapunktu sestajam posmam. Viņš ik pa laiciņam izrunā kaut kādus vietvārdus, kuri manām ausīm pagaidām ir sveši.