Vārds manam velo ceļojuma (Bauska - Prāga) biedram Jānim Šipkovam. Aiz šā teikuma punkta viss tālākais teksts ir viņa skatījums par brauciena astoto dienu.
Ar divriteni uz hokeju Prāgā: 1000 km, pirmās bailes un Čehijas stabiņš
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pirmdien uz mana velosipēda piemontētais kilometru skaitītājs sasniedza 1000 km atzīmi. Esmu lepns un nedaudz pārsteigts par sevi, par Gati mazāk, jo viņš izskatās stiprāks par mani, ir vieglāks velosipēds un arī jaunāks par mani.
Pirmdienas vakarā ieradāmies Vroclavas centrā. Skaista pilsēta. Esam nobraukuši 140 km un guļam gultās, ārā nav spēka iziet. Gatis jau brīdināja, ka došot man vārdu, tāpēc mazliet pārskatīju galvā visu ceļojumu.
Pirmkārt, man patīk Polija un poļi.
Traucoties ar auto cauri Polijai uz Eiropu, man bija radies mānīgs iespaids. Polija man saistījās ar kriminālajiem stāstiem no deviņdesmitajiem gadiem, mūžīgajiem ceļa remontiem, bezgaumīgām reklāmām. Pēc sešām dienām uz velosipēda Polijā manas domas ir mainījušās. Poļi ir jauki, brauc pieklājīgi, pirmdien pirmo reizi kāds šoferītis pielika pirkstu pie deniņiem, skatīdamies uz mums.
Esam braukuši pa visu veidu ceļiem, caur mežiem, fermu pagalmiem, pa mazdārziņu rajoniem. Visur zeme ir apkopta, ļoti reti mana pamestas mājas. Laukos redzam skolas, ugunsdzēsēju depo, baznīcas un bērnus. Polijā, šķiet, nededzina ugunskurus un kūlu, varbūt nav ko dedzināt? Polijas laukos dzīvība kūsāt kūsā. Atceros savus laukus Gulbenes novadā, un mani pārņem skumjas.
Izlēmām izbraukt agrāk, jo neizdodas braukt ātri, ko kompensējam ar ilgākām stundām. Brokastis esam pieteikuši 7:30, esam laikā. Brokastis gatavo viesu nama - viesnīcas saimniece, un turpat grozās omulīgais saimnieks. Sākam atkal pārspriest karus, politiku, sportu. Saimnieks ir handbola speciālists, bijis gan spēlētājs, gan netālu esošās pilsētas Kališa handbola kluba šefs.
Viņš sola nokārtot labu līgumu kādam latviešu handbolistam. Ja šīs rindas lasa kāds rokasbumbas spēlētājs, lūdzu kontaktēties ar mani.
Galu galā viņš mums pasniedza handbola kluba nozīmītes. Ar Gati skaidrs, šīs piespraudes mums būs dārgas. Kungs gados pasaules čempionātā mums apsola fanot par Latvijas valstsvienību. Viņš paceļ roku gaisā, plaukstu savelk dūrē un iesaucas: Lotva, Lotva...
Brokastīs mums hoteļa saimnieks uzdāvina vietējā handbola kluba nozīmītes @energodata pic.twitter.com/eumCw9cUTq— Gatis Kreceris (@kreceris) April 27, 2015Kamēr mēs krāmējamies, saimnieks ar kaplīti kaplē dobes, esmu sajūsmā. Pie vārtiem redzam plakātu ar ES simboliku. Apgūta Eiropas nauda. Viesu namā esot ieguldīts 1 milj. dolāru saimnieka paša naudas, mēs ticam. Vaicāju Gatim: «Vai tu gribētu tādas vecumdienas?»
Dienas sākumam esam izvēlējušies ceļus caur mazajiem ciematiņiem. Man tie ļoti patīk. Esam tikuši līdz Polijas dienvidiem. Šeit pavasaris ir briedumā, visur putni, kokiem lapas, viss ziedos, smaržo te pēc puķēm, te pēc mēslojuma, man patīk. Ir pirmdiena, ļaudis šiverē.
1 000 000 USD investējis esot šajā īpašumā. Tik idilliski rušina apstādijumus. pic.twitter.com/vPJ1JEuR4v— Janis Sipkovs (@energodata) April 27, 2015Pievēršu uzmanību poļu īpatnējai sētu gaumei. Te populāras ir betona sētas. Pirmajā dienā man tās šķita atbaidošas. Tagad jau sāku tās atšķirt. Beidzot braucam garām darbnīcai, pie kuras sakrauta gatavā produkcija. Tās sētas ir smagas, tālu vest nav izdevīgi. Un tiešām, nobraucot 20 km, jau redzams cita meistara rokraksts. Daži poļu sētu meistari laikam ir tikpat slaveni kā mūsu Latgales podnieki.
Likumsakarīgi braucot pa mazajiem ceļiem, kas kartē ir knapi redzami, uzkuļamies uz bruģa. Lauka vidū mūsu priekšā ir bruģis! Tviterī mūs vēlāk informē, ka kartēs asfalts un bruģis ir uzrādīts vienādi. Jābrauc apkārt, ko kratīsies. 300 m iepriekš pamanījām svaigu asfaltu ar veloceliņa norādēm, pārbaudām karti, var apbraukt. Dodamies turp, braucam un slavējam Eiropas Savienības finansējumu.
Prieki drīz beidzas, esam meža vidū uz putekļu (zemes) ceļa. Veloceliņa norādes ir arī šeit.
Te stumjamies, te grīļīgi minamies, pētām karti, sazīmējam asfaltu. Izvēle attaisnojas, mūsu priekšā 30 m attālumā briežu pāris nogrozās un pazūd mežā. Nofotografēt nepaspējam.
Un atkal mežā @energodata #Poland pic.twitter.com/YyG1fKADAK— Gatis Kreceris (@kreceris) April 27, 2015Esam atpakaļ uz lielākiem ceļiem, ripojot no kalna, iztraucamies cauri pilsētiņai Mikstat, viss sakopts, baznīciņa, laukums, daudz cilvēku. Sagurušam velosipēdistam brauciens lejup ir svēts, un mēs nepieturam. Ēdam pusdienas, pirms sāksim braukt pa lielajiem ceļiem. Pusdienās atklājam, ka šis ir novads ar daudziem apskates objektiem. Ēstuvē ir veloceļiņu kartes, bukleti.
Pirmo reizi man Polijā ir bail, 25. ceļš ir šaurs. Satiksme blīva. Trīs reizes muku nost no ceļa. Pārplānojam maršrutu, pēc 20 km mīšanās griežam nost uz mazākiem ceļiem. Beidzot vējš un reljefs palīdz kustībai, izdodas braukt ātri, 25, brīžam uz 30 km/h. Ik pa brīdim uzpildām vēderus ar ūdeni, šokolādi un drīz vien esam Vroclavā.
Otrdien gribam fotografēties pie Čehijas robežstaba!