Nauris Miezis. Pirmais profesionālais 3x3 basketbolists Latvijā?

Iespējams, ka tieši Nauris Miezis varētu ar laiku kļūt par pirmo profesionālo 3x3 basketbolistu Latvijā. Tam gan ir vajadzīgs valsts un sponsoru atbalsts, pie kā jau uzsākts rūpīgs darbs. Basketbolists intervijā TVNET pastāstīja par saviem pirmajiem soļiem sportā, pieredzi ielu basketbolā un arī profesionālajā basketbolā, dalījās ar redzētajiem iespaidiem Eiropas 3x3 elitē, kā arī ieskicēja nākotnes vīziju šajā olimpiskajā disciplīnā.

Uz pirmo basketbola treniņu aizgāji Ķekavas vidusskolā pie trenera Andra Eglīša. Kas palicis atmiņā no tā treniņa un cik tev bija gadu?

Aiziet uz treniņu basketbolā mani uzaicināja draugs Nils Meļķis. Šķiet, tas bija pirmajā klasē. Līdz tam ar sportu nebiju nodarbojies. Jau pirmajā treniņā man ļoti patika basketbols. Draugam nākamajā dienā prasīju, vai viņš ies arī uz otro treniņu? Viņš teica - nē, es eju prom no sporta (smejas). Treneris Eglītis mani uzreiz ielika trenēties pie gadu vecākiem puišiem, līdz parādījās grupa arī manam vecumam. Viņš iemācīja visus basketbola pamatus. Vēlāk jau Eglītis nodeva mani audzināšanai Alfrēda Kraukļa VEF basketbola skolā pie trenera Jāņa Rimbenieka. Tad nācās braukāt uz treniņiem Rīgā.

Kaut kādu brīdi patrenējies arī futbolā...

Jā, gribēju pamēģināt visus sporta veidus. Vienlaikus apmeklēju treniņus basketbolā, futbolā un arī florbolā. Diezgan ātri liku punktu florbolam, laikam nevarēja visu apvienot un pievērsties mācībām, jo skolā nebiju teicamnieks. Nemelošu, es futbolā biju labs - man tas padevās (smejas). Tieši futbola treneris man lika izvēlēties starp futbolu un basketbolu, jo nevar nopietni pievērsties abiem. Devos mājās, ar tēti un mammu gan neapspriedos, bet pats izlēmu izvēlēties basketbolu. Varbūt tas bija pareizais lēmums, varbūt arī ne...

Kāpēc izvēlējies basketbolu?

Oi, es vairs tā precīzi neatceros. Varbūt tāpēc, ka uz basketbola treniņiem gāja vairāk draugu, kaut gan futbolā man arī bija daudzi paziņas. Tiešām nezinu, kā es izvēlējos.

Pamazām basketbols tev labāk sāka padoties kādos 17-18 gados, kad iekļuvi trenera Rimbenieka vadītās Latvijas izlases sastāvā dalībai Eiropas U-18 junioru čempionātā? Līdz tam jaunatnes līgā nebiji izteikts komandas līderis.

Kad aizgāju trenēties uz Rīgu, sākumā netiku daudz spēlēt kā Ķekavā. Pirms tam likās, ka esmu talantīgs, taču Ķekava spēlēja otrajā divīzijā. Aizbraucu uz A.Kraukļa VEF skolu, tad redzēju, kas ir īstais basketbols un kādi veči spēlē jaunatnes līgas pirmajā divīzijā (smejas). Tur man nācās būt pēdējam rezervistam un cīnīties par savu vietu. 17-18 gados dabūju izjust to spēles garšu, laukumā pavadīju daudz minūšu un arī tiku Latvijas U-18 izlasē. Man tas bija pārsteigums, redzot, cik daudzi labi spēlētāji bija vienaudžu vidū.

Kā atceries posmu pēc sporta skolas, pārejot pieaugušo basketbolā un kļūstot arī par profesionāli?

Spēlēju amatieru līgā un pēc tam arī Latvijas Basketbola līgas (LBL) 2. divīzijā ar «Rumba»/LSPA komandu pie trenera Rimbenieka. Tolaik arī «Barons» spēlēja LBL-2. Mēs tikāmies finālā, kurā diemžēl zaudējām. Nākamajā gadā «Barons» atgriezās LBL 1. divīzijā un mani uzrunāja treneris Mārtiņš Gulbis. Ilgi neko nedomājot, noslēdzu pirmo profesionālo līgumu. Es to ļoti gribēju, kaut trenerim Rimbeniekam biju apsolījis iet studēt, taču nācās mazliet viņu pievilt. Klubs man nodrošināja dzīvokli un maksāja algu, kas man bija pirmais nopietnais darbs. Varēju dzīvot kā liels puika.

Kā tu nokļuvi BK «Saldus»?

Ar «Baronu» bija līgums pēc sistēmas 1+1 ar kluba izvēli. Tā kā nedabūju daudz spēlēt, pārtraucām sadarbību. Es biju jauns un gribēju spēlēt, vienalga - LBL-1 vai LBL-2. Kļuva zināms, ka BK «Saldus» grasās startēt LBL-1. Komandai bija jauns sastāvs, un arī man piedāvāja spēlēt. Piekritu, jo zināju, ka dabūšu spēles laiku un būšu viens no vadošajiem spēlētājiem.

Kā tu sāki spēlēt «Ghetto Basket»?

Es biju vēlais bērns, nesāku spēlēt no paša sākuma. Ķekavā savācāmies džeki un aizbraucām uzspēlēt. Man uzreiz iepatikās. Tas bija daudz savādāk nekā lielais basketbols. Ir forši spēlēt svaigā gaisā. Pirmo reizi laikam pirms kādiem sešiem gadiem uzspēlēju. Kopš tā laika nevienu vasaru neesmu izlaidis. Cenšos spēlēt katru ceturtdienu un arī izbraukumos citās Latvijas pilsētās. Vasara ir visai saspringta. Pirms trim sezonām gandrīz nevienu posmu neizlaidām, braucām visur - uz Krāslavu, Cēsīm, Gulbeni un citām pilsētām. Varēja pat sanākt, ka nedēļā uz trim turnīriem aizbraucam - ceturtdienā, sestdienā un svētdienā.

Strītbols jeb ielu basketbols tev palīdzējis progresēt?

Jā, noteikti. Esmu lielu pārliecību ieguvis. Tas sportā ir ļoti svarīgi. Pārliecība man ir lielākais ieguvums. Protams, individuālā meistarība un arī «kapiņš» (cīņasspars) ir lietas, kas tur iegūtas. Ja esi jauns, «Ghetto Basket» noteikti ir jāizmanto.

Kā tu salīdzinātu lielo basketbolu ar 3x3?

Ātrums ir liels, un 3x3 nav laika atslābināties. Nevar kā lielajā basketbolā, aizskriet aizsardzībā un mazliet atpūsties. Kā pagriez galvu, tā vari saņemt pretī trejaci (tālmetienu). Laukums ir mazāks un nevar daudz izpausties. FIBA (Starptautiskā basketbola federācija) turnīros bumba ir sestā, nevis septītā izmēra, bet svars ir tāds pats. Man patīk, labi turas rokās. Spēli ārā var ietekmēt dažādi faktori - vējš un lietus. Tas mazliet izsit no ritma, bet man tas viss patīk.

Tu esi trīskārtējs «Ghetto Basket» čempions, izcīnot apmaksātu braucienu uz Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) spēli. Pastāsti, kādas bija tikšanās Ņujorkā ar Andri Biedriņu un Kristapu Porziņģi?

Pirms izcīnījām pirmo braucienu uz Ņujorku, īsti neticēju, ka to varam izdarīt. Toreiz cīņā piedalījās arī profesionāli basketbolisti. Es varētu salīdzināt emocijas - pirmajā gadā uzvara «Ghetto Baket» finālā sagādāja tikpat lielu prieku kā nesen izcīnītais Eiropas čempionu tituls 3x3 basketbolā. Tās emocijas bija vienkārši nereālas. Aizbraukt uz Ņujorku bija mans sapnis, likās, ka to nekad nepiedzīvošu. Biju skatījies NBA spēles televizorā, bet tad varēju redzēt klātienē. Turklāt bija iespēja satikt Biedriņu, kurš tobrīd vēl bija NBA spēlētājs. Forši, ka viņš mūs uzaicināja kopīgās vakariņās. Sanāca arī parunāties, varējām viņam uzdot jautājums - uzzināt, kāds tad ir NBA. No sirds izsmējāmies un labi pavadījām laiku.

Otrajā reizē devāmies uz Ņujorku, kad «Knicks» sastāvā jau bija Porziņģis. Bijām ļoti priecīgi, jo domājām, ka redzēsim klātienē, kā NBA spēlē latvietis [Biedriņš pirmajā reizē bija rezervists un spēlē nepiedalījās - aut.]. Diemžēl Kristaps dabūja traumu un nevarēja spēlēt. Tad runājam, ka nu nekas, vismaz redzēsim Karmelo Entoniju, bet viņš spēles rītā pēc treniņa pateica, ka negrib spēlēt, jo ir noguris (smejas). Redzējām vairāk otrā plāna spēlētājus, kā arī Indiānas «Pacers» tā brīža līderi Polu Džordžu. Pēc spēles Kristaps mūs uzaicināja ģimenes zonā, kur varējām ar viņu aprunāties, uzdevām daudzus jautājumus. Viņš ir ļoti, ļoti smieklīgs - visu laiku šāva ārā jokus. Viņš arī pats piedāvāja doties kopīgās vakariņās. Ņujorkas pašā centrā viņam ļoti nepatīk ēst, tāpēc brālis Jānis Porziņģis centās sarunāt izbraukt mazliet kaut kur tālāk, taču bija tik vēls, ka nevarēja vairs pieteikt rezervāciju restorānā. Tāpat tas laiks, ko viņš mums veltīja, bija ļoti forši pavadīts.

KP#6

A post shared by Nauris (@miezis_n) on Apr 4, 2016 at 5:30am PDT

Trešajā reizē pēc uzvaras «Ghetto Basket» finālā vairs nebraucāt uz Ņujorku, tā vietā šajā pavasarī devāties uz eksotiskāku vietu - Filipīnām.

Izklausīsies mazliet iedomīgi, bet mums bija apnicis braukt uz Ņujorku (smejas), tāpēc gribējām doties kaut kur citur. Tā kā «Ghetto Games» rīkoja ceļojumu uz Filipīnām, lai tur attīstītu basketbolu, mums piedāvāja braucienu izmantot, dodoties turp. Visus trīs braucienus - divus uz Ņujorku un arī šo uz Filipīnām - sponsorēja Biedriņš, tāpēc milzīgs paldies viņam par to. Noprotu, ka viņš arī turpinās to darīt. Es par braucienu uz Filipīnām biju lielā sajūsmā, jo varēja redzēt pavisam citu pasauli, iepazīt citu kultūru. Devāmies pārgājienā uz vulkānu. Filipīnās piedalījāmies arī turnīrā, kurā uzvarējām. Visi zina, cik tur augumā īsi cilvēki, tāpēc džekiem bija grūti pret mūsu garajiem Kristapu Jurjānu un Andri Epneru. Taču «danku» konkursā uzvarēja viens no filipīniešiem.

Cik līgās šosezon spēlēji klasisko basketbolu?

Šosezon piedalījos kādās četrās līgās - ar Ķekavas komandu LBL-2, «Olybet» līgā ar BBC UBS/MORA-TRANS/Kirikou un arī pie «Rumba»/LSPA, kura spēlēja Alternatīvajā līgā un pārstāvēja Latviju starptautiskā amatieru līgā. Man ļoti patīk spēlēt, trenēties varbūt mazāk, bet arī patīk. LBL-2 izdevās iegūt bronzu, «Olybet» līgā sudrabu, bet ar RUMBA/LSPA komandu abās līgās izdevās izcīnīt zeltu (kopumā apmēram 70 spēles sezonā, salīdzinājumam - NBA regulārajā čempionātā ir 82 mači).

Zinu, ka sezonas laikā tev bija vairāki piedāvājumi no LBL komandām. Kāpēc nevienu nepieņēmi?

Interesi izrādīja «Valka»/«Valga», Ogre/«Kumho Tyre» un arī «Barons kvartāls». Man tiešām vairs negribējās atgriezties spēlēt profesionāli [klasisko] basketbolu. Ar «Baronu» iepriekš bija izveidojušās nesaskaņas, kuru dēļ tā vēlme spēlēt profesionāli tika sabojāta. Kaut bija arī citu komandu piedāvājumi, es ļoti labi jutos Ķekavas komandā, spēlējot LBL-2, kur man ir ļoti liels spēles laiks. Es biju atradis labu darbu, ko varēju apvienot ar basketbolu. Nebiju noilgojies pēc profesionālā basketbola.

Latvijas 3x3 izlases basketbolisti- Nauris Miezis, Edgars Krūmiņš, Kārlis Lasmanis un Agnis Čavars- vakar Andorā triumfēja Eiropas čempionāta kausa izcīņas kvalifikācijas turnīrā! ? Finālā Latvija ar 21:14 pārspēja Krieviju. Par turnīra MVP tika atzīts Nauris Miezis. Finālturnīrs pēc divām nedēļām Amsterdamā. #FIBA3x3 #3x3Europe 3x3Latvija ? @fiba3x3

A post shared by Latvijas Basketbola savienība (@basketbols) on Jun 25, 2017 at 11:35pm PDT

Kā notika Latvijas 3x3 izlases komplektēšana un gatavošanās Eiropas čempionāta kvalifikācijai un pēc tam arī finālturnīram?

Jānis Āre (menedžeris) ar «Ghetto Basket» pārstāvjiem aptuveni maijā devās pie Latvijas Basketbola savienības (LBS) runāt par dalību šajos Eiropas turnīros. Kopā ar Māri Jučmani (nacionālo izlašu direktors) tika nokomplektēts sastāvs, kādā sākām gatavoties. Mums bija jāiespēlējas, tāpēc aizbraucām uz diviem turnīriem - Igaunijā un Somijā. Turnīrā Somijā izcīnījām otro vietu, finālā zaudējot mājinieku izlasei. Viens no Somijas spēlētājiem kopā ar Anžeju Pasečņiku spēlēja Spānijas klubā «Gran Canaria». Mēs runājāmies, un viņš pat dažus vārdus latviski mācēja pateikt. Bija ļoti smieklīgi. Viņš ar Anžeju kopā pavadot daudz laika. Lūdza arī pasveicināt viņu. Savukārt ikdienā divas reizes nedēļā Ķekavā kopā savācāmies uz treniņu.

Eiropas čempionāta kvalifikācijā Andorā mērķis no «Ghetto Basket» un LBS bija izvirzīts iekļūt sešiniekā, kas deva ceļazīmi uz finālturnīru. Par pārsteigumu - gan ārzemju komandām, gan visiem Latvijā - mums izdevās uzvarēt kvalifikācijas turnīru. Sapratām, ka varam spēlēt ar spēcīgām komandām. Pēc turnīra uzreiz pienāca Ukrainas delegācija un izteica lielu vēlmi ar mums kopā patrenēties - pasparingot. Viņiem patika mūsu ātrums un spēles stils. Ar prieku uzņēmām viņus Latvijā un izmantojām lielisku iespēju. Kādas trīs vai četras dienas pirms došanās uz Eiropas čempionāta finālturnīru Amsterdamā ukraiņi atlidoja uz Rīgu un kopā Mežaparkā trenējāmies. Uztaisījām mazu turnīru, piesaistot vēl divas latviešu komandas [Ukrainas izlase Eiropas čempionāta finālturnīrā izcīnīja bronzu - aut.].

Par basketbola 3x3 iekļaušanu olimpiskajā programmā uzzinājāt Eiropas čempionāta kvalifikācijas laikā Andorā?

Jā, sākumā domāju, ka tas ir parasts strītbols. Eiropas un pasaules čempionāti ir daudzos sporta veidos. Līdz tam nezināju to, ka basketbols 3x3 iekļauts olimpiskajā programmā. Tas bija liels un patīkams pārsteigums. Sapratām, ka teorētiski ir iespēja tikt uz olimpiskajām spēlēm.

Eiropas čempionāta pusfinālā pārspējāt spēcīgo Serbiju, bet finālā Slovēniju. Tāpat spēcīgas komandas bija arī Krievijai un Francijai. Kā tu raksturotu to līmeni, šajās komandas būtībā spēlēja profesionāļi?

Redzējām pazīstamus spēlētājus, kuri spēlē profesionālos klubos. Kārlis Pauls Lasmanis teica, ka viens no Francijas izlases spēlētājiem spēlē Grieķijas augstākajā līgā. Tāpat Krievijas izlasē bija ļoti labs snaiperis, kurš spēlējis labos klubos. Viņi visi būtībā ir profesionāļi. Par serbiem un slovēņiem varbūt sevišķi daudz nezina, bet strītbols ir viņu darbs - viņi par to saņem naudu un viņiem ir profesionāli līgumi, sponsori un viss pārējais.

Dzirdēts, ka serbi tiešām visu gadu spēlē 3x3 basketbolu un sponsori viņiem visu nodrošina. Tu zini, kādas aptuveni viņiem ir algas, kāds ir komandas gada budžets?

Par tiem cipariem runā, un tos var atrast internetā. Ja neatradīsi, pajautā man, es tev pateikšu, kur meklēt (smejas). [Spēlētāji mēnesī saņem aptuveni 5000 eiro algu, un sponsori nodrošina visus turnīru izdevumus.]

Būtībā serbi un slovēņi visu gadu var spēlēt tikai 3x3 basketbolu, ne par ko citu nedomājot?

Jā, ja pareizi sapratu no sarunām ar viņiem pašiem, tad serbi un slovēņi visu gadu braukā pa turnīriem pasaules tūrēs. Tā viņi pelna sev iztiku - tas ir viņu darbs. Serbiem galvenais sponsors ir labi zināmais «Red Bull», līdz ar to ceļošana viņiem nesagādā nekādas grūtības. Slovēņiem ir savi atbalstītāji, uz formas tērpiem uzdrukātos sponsorus gan neatpazinu, tie varbūt vairāk zināmi tieši viņu valstī. Viņiem viss vairāk balstās uz sponsoru pleciem, basketbola savienības pagaidām mazāk sniedz atbalstu.

Nauris Miezis, Kārlis Lasmanis, Edgars Krūmiņš, Agnis Čavars - Eiropas 3x3 čempioni! ? #FIBA3x3 #3x3Europe #3x3Latvija ? @fiba3x3

A post shared by Latvijas Basketbola savienība (@basketbols) on Jul 9, 2017 at 2:02pm PDT

Jums nākamais turnīrs ir nākamās nedēļas nogalē paredzētais Maskavas «Open» (28.-29.jūlijs), ko agrāk neoficiāli dēvēja par pasaules čempionātu.

Uz turieni dosimies divas Latvijas komandas. Mērķis mums ir pirmā vieta! Jā, agrāk turnīru neoficiāli dēvēja par pasaules čempionātu, jo tur vienmēr piedalās ļoti spēcīgas komandas. Turnīrs tiek rīkots augstā līmenī. Šogad ir tā, ka pasaules tūres posms Tokijā iekritis vienā laikā ar Maskavas «Open». Daudzas spēcīgās komandas izvēlas doties uz pasaules tūri, tur pirmajai vietai balvā ir 20 000 eiro. Katra pasaules tūres posma uzvarētāji kvalificējas finālturnīram, kas notiks Pekinā [21.-22. oktobris]. Tur naudas balvas varētu būt vēl iespaidīgākas.

Jums arī ir plāns nākotnē piedalīties pasaules tūrē?

Gribam, bet uz tiem turnīriem nav tik viegli nokļūt. Pirmkārt, tie ir ļoti tālu. Tāpat ir jāuzvar «Challenger» turnīri, lai kvalificētos pasaules tūres posmam. Uzvarot arī Maskavas «Open», var izcīnīt ceļazīmi uz pasaules tūri. Dod arī «wild card» jeb brīvbiļetes. Tā kā esam Eiropas čempioni, menedžeris mums cenšas sakārtot šīs lietas. Tas viss ir procesā. Tāpat jācenšas piesaistīt sponsorus.

Ko esi dzirdējis, kādi būs nosacījumi, lai kvalificētos 2020.gada olimpiskajām spēlēm? Kāds vispār būs olimpiskā turnīra formāts?

Kad bijām Andorā un paziņoja par 3x3 basketbola iekļaušanu olimpiskajā programmā, mēs gājām runāt ar vienu no FIBA pārstāvjiem. Gribējām noskaidrot, kāds ir tas ceļš uz Olimpiādi. Vēl nekas nav lemts un risināts šajā jautājumā. Ir idejas, ka būs kā futbolā U-23 vecums [Miezim patlaban ir 26 gadi], ko gan negribētos, ja jau ir tāda iespēja tikt uz Olimpiādi. Labāk būtu noteikt pēc punktiem reitingā, kurā Latvija pēdējā laikā ir uzkāpusi ļoti augstu. Pirmajā olimpiskajā 3x3 basketbola turnīrā varēs spēlēt tikai astoņas komandas - gan sieviešu, gan vīriešu konkurencē. Būs ļoti grūti tikt uz olimpiskajām spēlēm, jo konkurence ir liela, bet tas nav neiespējami. Redzēs, kāda būs sistēma - varbūt katram kontinentam būs kvotas, automātiski kvalificēsies Eiropas un pasaules čempioni. Ir ļoti daudz neskaidrību, bet tas viss varētu atrisināties jau augusta sākumā.

Par izcīnīto panākumu Eiropas čempionātā komandai pienākas arī naudas prēmija no valsts. Teorētiski summa var būt nedaudz lielāka par 140 000 eiro, bet tā var arī sarukt apmēram uz pusi. Ministru kabinetā šo jautājumu vēl skatīs un par prēmijas konkrētu summu tiks lemts. Jebkurā gadījumā prēmija tiks piešķirta, kā to tērēsiet?

Nav tā, ka paši par to neinteresējāmies - nolikums ir skatīts. Redzēsim, ko nolems. Patīkami, ka saņemsim prēmijas. Es personīgi noteikti aizvedīšu draudzeni ceļojumā - tas būtu mans tā kā pienākums, jo viņa visu laiku bijusi mājās un atbalstījusi mani, kamēr es braukāju pa turnīriem. Tomēr noteikti ir jāplāno, kā to naudu lietderīgi ieguldīt 3x3 basketbolā, lai dotos uz turnīriem.

Basketbola dēļ, it sevišķi šovasar 3x3 turnīru, brīžiem nākas upurēt darbu alus darītavā «Aldaris». Kā tu ar to tiec galā?

Iespējams, ka nāksies pamest darbu, kaut arī vēl nesen dabūju paaugstinājumu. Visi tie ārzemju turnīri prasa laiku. Ļoti labi saprotu savus darba devējus, ka viņiem nav izdevīgi, ka es bieži esmu prom un nevaru pildīt savus pienākumus. Būs jāskatās, kā tālāk dzīvot.

Tas nozīmē, ka tu varētu kļūt par profesionālu 3x3 basketbolistu, visticamāk, pirmo Latvijā?

Nezinu, iespējams (smejas). Es domāju, ka 3x3 basketbols noteikti attīstīsies. Tas ir tikai laika jautājums, kad tas varētu kļūt par profesionālu sportu arī Latvijā.

Līdzīgi kā pludmales volejbols?

Es pat saskatu ļoti lielu līdzību šiem diviem sporta veidiem. Esmu 100% pārliecināts, kas arī 3x3 basketbols kļūs par profesionālu sporta veidu kā pludmales volejbols.

Ko tev novēlēt?

Nu sāksim ar to, lai uzvaram Maskavas «Open». Tas būtu labi!

??? #lbs #3x3fiba #ghettobasket #MVP #glutenfree #andorra

A post shared by Nauris (@miezis_n) on Jun 27, 2017 at 6:03am PDT