Mairis Briedis septembra nogalē «Arēnā Rīga» vairāk nekā 11 000 skatītāju klātbūtnē uzvarēja Kubas bokseri Maiku Peresu un aizstāvēja Pasaules Boksa padomes (WBC) čempiona jostu, vienlaikus iekļūstot arī Pasaules boksa supersērijas pusfinālā, kur pretī stāsies ukrainis Oleksandrs Usiks. Šī nākamā cīņa, kas notiks janvārī, Latvijas labākajam bokserim būs nozīmīgākā karjerā. Tā būs iespēja iegūt Usikam piederošo Pasaules Boksa organizācijas (WBO) jostu, kā arī iekļūt šā īpašā turnīra finālā un turpināt cīņu par leģendārā Muhameda Ali vārdā nosaukto trofeju. TVNET uz sarunu aicināja Briedi un viņa treneri Sandi Kleinu, kuri pastāstīja par sarežģīto profesionālā boksa ikdienu.
Briedis: Pamazām kāpjam boksa kalna virsotnē
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šī ir intervijas pirmā daļa, otrā puse tiks publicēta trešdien, 11.oktobrī.
Kāda palikusi pēcgarša pēc cīņas ar Peresu?
Mairis: Iespējams, tas bija vajadzīgs, lai šī cīņa nebūtu spilgta un nevarētu pēc tam staigāt ar augstu paceltu degunu. Tādējādi visai komandai nākamajai cīņai būs lielāka motivācija. Pēc šīs cīņas nevaram atslābt, tagad būs jāiegulda vēl lielāks darbs, lai izdotos cīņa ar Usiku. Tāpēc esam daudz ko pārdomājuši. Tuvākajā laikā sāksim gatavoties, iespējams, visnopietnākajai un svarīgākajai cīņai manā karjerā.
Sandis: Cīņā pret Peresu no mūsu plāna daudz kas nesanāca. Pirmo reizi cīņa pret kreili un trešajā raundā pārsista acs - tas nedaudz izsita no sliedēm. Nesanāca tā cīņa sevišķi skatāma, jo Peress neļāva Mairim strādāt. Esmu nedaudz par to saskumis. Darbs bija padarīts vairāk nekā pirms cīņas ar Marko Huku, gatavojāmies ar lielāku intensitāti. Tomēr biju par 120% pārliecināts, ka Peresu uzvarēsim.
Kurā brīdī sapratāt, ka izstrādātais plāns nedarbojas un jāliek lietā B vai pat C plāns?
Sandis: Pirmajā raundā Mairis bija nedaudz stīvs, tā kā nepamodies, Peress mēģināja uzbrukt. Tomēr profesionālā boksā tiesneši skaita punktus no sestā raunda. Cīņas pirmo pusi vari noboksēt ļoti labi, bet otrajā neko neizdarīt un cīņu zaudēt. Manuprāt, Mairis sāka boksēt ap sesto vai septīto raundu. Viņš man septītajā raundā prasīja: kurš raunds ir šobrīd? Līdz ar to Mairis tobrīd pats sāka atdzīvoties un darīt vairāk.
Mairi, kā bija cīnīties lieliskajā atmosfērā un lielajā troksnī, ko radīja skatītāji pilnajās tribīnēs?
Mairis: Atmosfēra bija fantastiska. Viss bija super! Organizatori arēnu bija uztaisījuši ļoti skaistu. Latvijā bija noorganizēts bokss pasaules klases līmenī. Tāds pasākums pie mums vēl nekad nebija bijis. Protams, par to jāpateicas arī atbalstītājiem, jo bez viņiem nebūtu tāda atmosfēra. Mēs uz priekšu ejam kopā, katrs dara savu - treneris trenē, līdzjutēji atbalsta. Tā mēs kopā pamazām kāpjam kalna virsotnē.
Sandis: Maču atklāja Džimijs Lenons juniors, kurš ir uzņemts boksa Slavas zālē. Viņa ierašanās Latvijā jau vien ir notikums. Viņš vēl nesen pieteica Floida Meivezera un Konora Makgregora cīņu. Tas parāda šā pasākuma līmeni.
Mairis: Viņš arī no labākās puses redzēja Latvijas līdzjutējus. Viņš jutās kā boksa lielvalstī.
Basketbolā un hokejā atbalstītājus mēdz dēvēt kā 6. spēlētāju. Palīdzība no malas, sūta enerģiju... Mairi, kā tu raksturotu līdzjutējus, kas tevi atbalsta?
Mairis: Kā otro bokseri? (Smejas.) Kā jau esmu to teicis - mani atbalstītāji ir mans dopings. Uzskatu, fani savu darbu izdara perfekti. Bez viņiem nebūtu tādu rezultātu. Kaut kādā rakstā bija minēts, ka cilvēkiem, kuri atbalsta mani, esot mazvērtības komplekss. Katram ir savas domas... Es ar saviem atbalstītājiem ejam savu ceļu - tikai uz priekšu.
Sandis: Man zvanīja latvietis vārdā Roberts no Maiami. Viņš stāstīja, ka restorāni bijuši pilni ar cilvēkiem, kuri skatījās cīņu uz lielajiem ekrāniem. Floridā ir liela kubiešu diaspora, tāpēc cilvēkiem interesēja Peress. Līdz ar to šai cīņai sekoja līdzi pat ASV. Savukārt tagad Maiami visi zina Mairi.
Galvenais supersērijas organizators Kalle Zauerlands intervijā TVNET sacīja, ka bokss ir tāds kā varoņu sports. Kāda jums ir sajūta, uz Mairi skatās kā uz varoni Latvijā?
Mairis: Iespējams, jā. Mēs darām savu darbu, smagi trenējamies. Jaunieši tagad zina, ka ir daudz sporta klubu. Kad es sāku boksēt, man likās, ka ir tikai viens klubs. Gadījās, ka treneris mani izdzina no kluba. Sēdēju un raudāju, likās - dzīve ir beigusies. Iemīlēju boksu, likās, tā bija vienīgā vieta kur trenēties. Man nebija ne interneta, ne televizora - es nezināju, kur vēl var trenēties. Pusgadu atkal vazājos pa ielām un neko nedarīju. Tomēr viss sakrita tā, ka paliku šajā sporta veidā. Tagad esam šeit un runājam par sportu. Parādām jauniešiem, ka var un vajag nodarboties ar sportu. Jebkurš sporta veids paver jaunas iespējas dzīvē. Pat ja tagad jaunietis ir iegrimis nelabās lietas - alkohols, cigaretes vai tamlīdzīgi - sports izvelk no tā ārā un motivē. It sevišķi individuālos sporta veidos. Komandā ir mazliet savādāk, tur var noslinkot.
Sandis: Mairim varbūt pašam tā neliekas. Tomēr, kad jāsniedz autogrāfi, var redzēt ne tikai bērnus, bet arī jauniešus un pieaugušos, kuriem Mairis dod stimulu nodarboties ne tikai ar boksu, bet vispār ar sportu.
Redzam, ka Mairim vēl zem uzacs ir šuve un zem acs zilums. Vai tā ir vienīgā blakusparādība pēc cīņas?
Mairis: Cerams, tas ir trakākais, kas manā dzīvē var notikt (smejas). Sanāca saskrieties ar galvām. Tā var notikt arī bērniem skolā, spēļu laukumā. Cīņas laikā nekādas citas traumas neguvu. Neizlaidu cauri spēcīgus sitienus.
Sandi, tu kā treneris izjūti jauno puišu aktīvāku iesaisti boksā?
Sandis: Es trenēju Mairi. Paralēli trenēju privāti arī citus, bet tie ir pieaugušie. Man amatieru bokss kā tāds neinteresē, tur mums Latvijā pietiek labu treneru, kuri audzina puikas. Kad Mairis beigs karjeru un būs izaudzis kāds jauns talants - nesaku, ka nepalīdzēšu. Noteikti došu savu padomu.
Kā tas ir - iekļauties svara kategorijā? Mairim bija publicēts video «Instagram», kur, viņam kāpjot uz svariem, rādīja 97 kilogramus (pirmā smagā svara kategorijas norma ir 90,7 kilogrami). Pāris dienas pirms cīņas svars bija vairs tikai 90,1 kilograms. Ļoti liels svara kritums...
Mairis: Tas video tika uzņemts pēc treniņa, pirms tā svars bija vēl lielāks (smejas). Kritums kopumā bija 11 kilogrami. Pēc cīņas ar Huku bija traumas, kuras dēļ pusotru mēnesi nevarēju neko darīt, tāpēc svars ļoti pieauga - nemanot pielavījās. Tomēr, strādājot pie fiziskās kondīcijas, to svaru pieveicām. Man daudzi prasa: kā var tik ātri nomest svaru? Čaļi, ar kuriem kopā trenējos, sacīja man - tu jau esi caurspīdīgs palicis. Ja vajag palīdzību notievēt, var rakstīt un prasīt padomu trenerim (smejas). Tas nav vienkārši, to ir jāgrib izdarīt un sevi ļoti jāpiespiež.
Sandis: Jābūt profesionālim un jāizvirza mērķis, tad to var paveikt. Mēs to nedarām, lai labi izskatītos - būtu vēdera prese redzama. Mēs to darām, lai iekļautos svara kategorijā un uzvarētu cīņu. Ja grib tikai labi izskatīties, tad tas ir pavisam savādāk. Lai būtu izturība un varētu noboksēt 12 raundus, ir jāstrādā savādāk. Tievējot pazūd spēks.
Kāda ir rutīna pēdējā nedēļā līdz cīņai?
Sandis: Pats grūtākais pēdējā nedēļā ir tas, ka šajā boksa supersērijā atbrauc filmētāji, ir preses konferences, atklātie treniņi un citi publiskie pasākumi. Filmētāji grib visur līdzi braukt, jo viņi veido dokumentālo filmu. Nevienu brīdi nevari pabūt viens, sanāk maz laika atpūtai. Jāatrod laiks rūpīgiem treniņiem, jo nevar deviņas nedēļas smagi trenēties, bet pēdējā nedēļā atslābt. Pēdējā nedēļa līdz cīņai ir jānodzīvo ļoti uzmanīgi, jo imūnsistēma ir novājināta, tāpēc nedrīkst saslimt. Šoreiz redzēju, ka Mairi šie publiskie pasākumi ļoti nogurdināja. Tik daudz filmēšanu līdz šim nebija bijis kā šoreiz.
Mairis: Brīžos, kad vajag paēst un atpūsties, viņi grib uzfilmēt tevi. Tas dod pa nerviem, jūties neapmierināts. Turklāt vēl ēst nevari tik daudz, cik gribētos, jo jātiek svarā. Gribu atpūsties, taču nevar atteikt filmēšanu, jo ir parakstīts līgums.
Intervijas otrā daļa tiks publicēta trešdien, 11.oktobrī.