RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Jānis Kvēps: Mūsos iekšā sēž «pieticības sindroms»

Māris Kūrēns/ TVNET/Apollo 6
intervija
Jānis Kvēps | Foto: Edijs Pālens / LETA

Hokejs Latvijā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Ik pavasari sabiedrība seko līdzi, kā mūsu hokejisti cīnās pret citām pasaules valstu komandām, - mēs priecājamies, dusmojamies un bēdājamies par hokejistu sniegumu, taču skaidrs ir viens - pret šo sporta veidu Latvijā vienaldzīgo nav. Latvijas hokeja izlases delegācija nav iedomājama bez Doka Jāņa Kvēpa. Noslēdzošajā projekta «Saknes - Latvijā!» intervijā Kvēps pastāstīja par saviem spilgtākajiem brīžiem Latvijas izlasē, kā arī to, kas kopīgs Latvijas sabiedrībai un sportistiem.

- Vai hokejs un sports kopumā ir viens no labākajiem veidiem, kā nest Latvijas vārdu pasaulē?

- Es domāju, ka pilnīgi noteikti tas ir viens no labākajiem veidiem, varbūt pat pats labākais. Mēs ļoti aizraujamies ar kora dziedāšanu, bet visā tajā pasaulē tas nemaz nav tik populāri. Tā ir atsevišķu mazu tautu izpausme, bet tālāk, tādā milzīgā pasaulē tas nav tik izteikti. Es nekad nebūtu iedomājies, ka arī, piemēram, ķīnieši dzied kora dziesmas, un tur tās ir ļoti apmeklētas.

- Kādas sajūtas jūs pārņem, piemēram, pasaules čempionātos vai Olimpiskajās spēlēs, kad skan Latvijas himna?

- Ziniet, es teikšu, ja tā ir saistīta ar kādu panākumu, ar kuru es vai komanda varam lepoties, tad tā sajūta ir pavisam savādāka nekā tad, kad tā skan, kad neko neesi izcīnījis. Pirmajās reizēs pēc neatkarības atgūšanas bija citādāka tā sajūta. Bet jo tālāk... Ja tu neko neesi izdarījis un sasniedzis, tad tā sajūta nav tāda, kādai tai vajadzētu būt.

- Respektīvi, ja ir izcīnīta liela uzvara, kā, piemēram, 2000.gadā pret Krieviju, tad tas ir pacilājoši...

- Jā, tā ir lieliska sajūta. Un arī tad, kad Soču olimpiskajās spēlēs neizcīnījām uzvaru pār Kanādu, mēs sitāmies līdz pēdējam elpas vilcienam. Protams, bija zaudējuma rūgtums, taču bija lepnums, ka mēs kaut kādi mazi, tādi sušķi, tomēr varam būt kaut kas.

- Soču olimpiāde tad bija tas turnīrs, kad katrs hokejists krita un cēlās viens par otru un būtībā to pašu darīja arī par valsti?

Jā, tā tas bija. Tas bija milzīgs pacēlums.

- Skatoties vēsturē, vai PSRS laikos Rīgas «Dinamo» komanda bija tāda kā šodien Latvijas izlase, respektīvi, vai līdzjutējiem šī komanda bija tāda kā «Latvijas, tautas komanda»?

- Noteikti. Neskatoties uz to, ka tur bija krievu pārstāvji, tas neko nemainīja. Mēs tāpat jutāmies, ka esam no Rīgas, no Latvijas. Arī tie krievi, kas tur bija, arī viņi atdeva sirdi un dvēseli. To pašu var teikt arī par Mišu Vasiļonoku vai Mišu Šostaku, vai arī pēc tam Znaroks, Čudinovs... Kaut arī viņi visi bija no dažādām PSRS pilsētām, bet viennozīmīgi visi par Rīgu, par Latviju.

- Latvija 1992.gadā atgriezās starptautiskajā hokeja apritē. Vai pašas pirmās spēles nebija kaut kas neaizmirstams?

- Katrā ziņā, kā jau teicu, jo tālāk iet, jo mazāk tas ir īpaši. Vecajiem spēlētājiem tas varbūt nebija tik izteikti, bet jaunajiem tas bija kas pilnīgi jauns, kaut kas neaizmirstams un pat svēts.

- Nesen bija raidījums «Overtime», kurā Artūrs Irbe stāstīja, ka viņš gāja uz barikādēm. Cik daudz hokejistu gāja uz barikādēm, vai viņi nebaidījās, ka tas kaut kādā mērā varētu ietekmēt vai pat izbeigt karjeru?

- Tādā ziņā, ka tas varētu būt ietekmējis karjeras beigšanu, – par to netika runāts. Domāju, ka bez Artūra uz barikādēm gāja daudzi, arī treneris Grabovskis. Latviešu puiši daudzi gāja. Personīgi es uz barikādēm nebiju, tāpēc ka biju Robežsargu karaspēkā. Viņi tur negāja, jo varēja zaudēt darbu.

- Kāds tajā laikā bija noskaņojums?

- Noskaņojums tajā laikā bija pozitīvs un atbalstošs. Arī tie krievi, kuri te dzīvoja, atbalstīja notiekošo, un viņiem nebija nekādu problēmu, jo tā bija lielā Padomju Savienība. Atsevišķiem cilvēkiem šajā savienībā nebija iespēju izsisties kaut kur, kamēr tādā mazā Latvijā viņiem pavērās pavisam citas perspektīvas. Piemēram, ja tu nebiji ļoti izcils, tad tajā pašā PSRS izlasē nevarēja tikt. No latviešiem tur tika Balderis, tika Vasiļonoks, Nazarovs, bet pēdējie divi būtībā ir krievi. Izņemot Balderi un pēc tam Irbi, neviens tur netika. Es domāju, ka Latvijas neatkarība viņiem deva papildu stimulu un iespējas sevi pierādīt.

- Mūsdienās tiek daudz runāts par to, ka nāk pavasaris, daudzi atsakās spēlēt izlasē, tiek cilāti dažādi naudas jautājumi... Vai tas ir iepriekšējās LHF vadības darba iespaids, vai arī hokejistus tiešām vairāk interesē nauda nekā iespēja pārstāvēt valsti?

- Domāju, ka principā tik briesmīgas un spožas atteikšanās, ka atteiktos kāds cilvēks, kurš ir ļoti slavens un pilnīgi nepieciešams izlasei, – tik raksturīgu gadījumu mums nav. Protams, šeit ir jārunā par lielu kļūdu no federācijas puses, un es stipri šaubos, ka tagad kaut kas strauji mainīsies. Tie cilvēki jau grib attieksmi pret sevi, nevis naudu. Nauda, protams, arī spēlē lomu, un Kirovs [Lipmans] bija pieradinājis, ka viss būs samaksāts un viss būs kārtībā. Tādas reizes, kad kāds būtu apmānīts vai pamests garām – tādas reizes nav bijušas. Problēma ir tajā, ka mums nav tādu rezervju, lai pateiktu kādam spēlētājam, ka viņš var nebraukt. Krievi vai somi neuztrauksies, ja tur kāds atteiksies, ka kāds no NHL pateiks, ka ir piekusis. Pie mums diemžēl situācija ir tāda, ka gandrīz katrs spēlētājs ir uzskaitē un, ja kāds pasaka, ka nebrauks, tad visi ir šausmīgi vīlušies. Var jau būt, ka tas cilvēks tik tiešām ir piekusis. Nav jau tā, ka neviens nepiekūstam.

- Tāpēc jau līdzjutēji tik sāpīgi uztver kāda spēlētāja atteikumu...

- Es to saprotu. Piemēram, tādā Slovēnijas futbola izlasē, kad neatbrauc viens no futbolistiem, kas spēlē pasaules līmenī, tad viņiem ir tāda pati pārdzīvošana kā mums. Pat vācieši pārdzīvo, lai arī viņiem ar futbolistiem ir pilns kā ar spaļiem, kad kāds vadošais neatbrauc.

- Kas ir jūsu visspilgtākais brīdis, kas piedzīvots ar Latvijas izlasi?

- Es domāju, ka spilgtākais moments ar Latvijas izlasi – atgriešanās starptautiskajā apritē – uzvara C grupā. Pirmā uzvara čempionātā. Vispirms bija divas uzvaras pret Lietuvu un Igauniju, tajā kvalifikācijā, pēc tam arī divas uzvaras pret somiem, bet tās bija draudzības spēles. Bet tieši Slovēnijā tā uzvara pār Ukrainu – 2:0, tā toreiz bija pati spilgtākā. Tā iezīmēja ceļa sākumu uz A grupu [Elites divīziju], no kuras vēl joprojām neesam izkrituši.

- 2015.gada čempionāta spēle pret Franciju. Dažas sekundes pirms pamatlaika beigām Kristaps Sotnieks kļūdījās un Francijas izlases uzbrucējs izgāja viens pret vienu ar Edgaru Masaļski, taču viss beidzās laimīgi un Latvija palika elitē. Vai tas brīdis nebija tāds, kad burtiski «sirds stājas»?

- Jūs varat iedomāties, ka es to scenāriju biju uzrakstījis? Es jau pirms spēles Kirovam biju pateicis, ka mēs to spēli vinnēsim un neizkritīsim ārā. Mēs būsim tajā pašā vietā un paliksim, un ārā nekritīsim. Es pateicu tam franču dakterim, kurš bija ļoti satraucies, ka viss būs kārtībā. Mēs viesnīcā braucām vienā liftā, un viņš teica: «Vai dieviņ, vai dieviņ, kas tagad būs?» Cik es labi angliski runāju, tik arī viņš, un teicu viņam: «Neuztraucies, viss būs kārtībā un beigsies labi.» Un tā arī beidzās. Pēc tam sēdējām es, Kirovs un fiziskās sagatavotības treneris Vilnis Klucis. Es teicu: «Kirov, esi mierīgs, mēs paliksim un nekur neizlidosim.» Pēc tam arī franču dakterim teicu, ka viss būs labi un franči dabūs to, ko viņiem vajag. Un tā arī bija. Tad, kad astoņas sekundes pirms beigām Sotnieks nokļūdījās, es vēl joprojām domāju, ka viss iet pēc mana scenārija. Un tā tas arī beidzās. Francija dabūja sev nepieciešamos divus punktus, mēs vienu, un Austrija bija aizbraukusi mājās ar pārliecību, ka viņi ir palikuši elitē, taču beigās izrādījās, ka viss nav tā.

- Pagājušā gada čempionāts izvērtās nedaudz mierīgāks, jo mēs jau «laicīgi» nodrošinājām palikšanu elitē...

- Jā, bet man arī nepatika, ka mēs atrisinājām to problēmu un viss tā arī palika. Es pēc spēles satiku kazahu treneri Andreju Nazarovu. Viņš teica: «Nu ko, neko nepadarīsi, jūs bijāt labāki.» Jā, mēs varbūt arī bijām labāki, bet ne jau daudz. Tā viss arī palika. Visvairāk man sāpēja, ka praktiski tie čaļi bija kā no ķēdes norāvušies – vēl taču varēja pacīnīties, bet viņus tas vairs neinteresēja.

- Būtībā – uzdevums izpildīts, vairs neko nevajag...

- Jā, un viss. Vairs neviens pat uz vakariņām neatnāca. Visi kaut kur aizlaidās prom. Mēs bijām atnākuši visi apkalpojošie, bet spēlētāji... Tas nebija labi, tas neizskatījās smuki, un tā nav pirmā reize. Es teikšu, ka arī 2014. gadā Minskā bija tāpat. Tiesa, tur mēs varējām iekļūt arī astotniekā.

- Minskā Daugaviņa vārtus pret baltkrieviem neieskaitīja, un Latvija zaudēja.

- Jā, tas viens, bet arī otrs, mēs vairs nevarējām nevienu savākt pēc uzvaras pār ASV, pirms spēles ar Krieviju. To spēli mēs vinnējām un nodrošinājām, ka vairs nevaram izkrist. Un... Tas man arī nepatika, ka mēs necīnījāmies.

- Tad var secināt, ka komanda vienkārši palaidās?

- Tā var teikt, jo viņi visi aizlaidās prom, jo nākamā spēle bija pēc dienas ar Krieviju. Tur viņi rēķinājās, ka «tāpat jau neko neizcīnīsim», un viņi aizgāja brīvsolī.

- Tad jājautā, vai latviešu sportistiem ir tāds kā «pieticības sindroms», izejot spēlēt ar domu, ka «tos lielos mēs nevaram uzvarēt, bet kaut kā jau var censties»?

- Kaut kas tāds mums iekšā sēž.

- Vai to nevar attiecināt arī uz sabiedrību kopumā?

- Droši vien, jo sportisti ir sabiedrības daļa, viņi nedzīvo atsevišķi kaut kādās pilīs. Es domāju, ka tas ir mūsu sindroms – pieticības. Mēs neesam tādi, kuri varētu izriezt krūti un iet visiem virsū. Varbūt tas ir ieaudzināts jau no seniem laikiem, tāpēc, ka latvietis vienmēr ir bijis pieticīgs. Jā, ir arī atsevišķi eksemplāri, taču caurmērā, kā tauta – viņi ir pieticīgi.

- Tagad izlasei būs jauns treneris – kanādietis Bobs Hārtlijs. Vai tas nevarētu palīdzēt mūsu hokejistiem vairāk ieaudzināt uzvarētāju psiholoģiju?

- Domāju, ka to uzvarētāju psiholoģiju visvairāk ieaudzināja Tihonovs. Tiem cilvēkiem, kas toreiz strādāja «Dinamo». No viņa tas sākās, taču nebija, kas turpina. Tas ir tādēļ, ka tādā Padomju Savienībā izcīnīt ceturto, otro vietu – tas bija ļoti augsts sasniegums. Negribas spriest, bet domāju, ka mūsdienu «Dinamo» Kontinentālajā hokeja līgā otro vietu nekad neizcīnīs, kaut arī viņiem ir iespējas. Iedod naudu, nopērc spēlētājus un uz priekšu – tas nav tā kā agrāk, kad nevarēja aplekt CSKA, Maskavas Dinamo, Spartaku... Pat arī par naudu ne, jo priekšā bija sistēma. Tagad lūdzu – nauda ir, uz priekšu.

- Runājot par naudu, vai cilvēkos nav vērojams tas, ka galvenais ir nauda, bet patriotisms piemirstas?

- Daudzējādā ziņā tas tā ir, un par to liecina tas, ka visa latviešu tauta – tā metas prom tur, kur ir nauda, pusmiljons prom, ja būs iespēja, vēl aizbrauks, jo patriotisms ir palicis tā kā tāda seno laiku relikvija, arhaisms. Tagadējos jauniešos – 16 gadi un viņš jau vairs nedomā braukt atpakaļ. Bēdīgi, bet tā tas ir. Visa nācija paliek vecāka, jaunie aizbrauc... Es pareģoju sen, ka te būs iekšā tie migranti. Es uzskatu, ja būs krievi, tas būs labāk nekā tad, ja te būs afrikāņi. Mēs ar krieviem mākslīgi būvējam «tādu sienu», kad «vot, viņi tur, mēs te». Tie paši strēlnieki – viņi neko nedalīja, visi kopā sitās. Mēs ar krieviem padomju laikā neko nedalījām – spēlējām vienā komandā – tur taču nebija tā, ka latvietis spēlēs vienu hokeju, krievs spēlēs otru. Visi spēlēja vienu, un treneris to visu apvienoja. Ja tu komandā gribi kaut ko vienatnē izdarīt, tad tevi vienkārši noēdīs. Komandai ir jābūt kopā. Jurzinovs teica: «Nepamet komandu, nestaigā viens. Tas ir tāpat kā vilks, kas pametis baru, – viņš aizies bojā.» Tāds bara instinkts pastāvēja ne tikai komandā, bet arī starp cilvēkiem.

- Tā plaisa starp latviešiem un krieviem ir mākslīgi uzpūsta?

- Īstenībā tā ir tāda pati plaisa kā starp krieviem un baltkrieviem – kas tad viņiem ko dalīt? Es nesaprotu, viņi taču ir slāvi. Bet mēs ar lietuviešiem arī kaut ko dalām, jo tas taču ir cilvēka dabā. Varbūt tas ir nācis no ļoti seniem laikiem, kad ir nākušas visādas dalīšanas. Arī latvieši un igauņi kaut ko dala. Latvieši vienmēr igauņus uzskatījuši par kaut kādiem «pajoliņiem», tādiem, kas vienmēr tādi bremzēti netiek līdzi.

- Tagad gan igauņi ir priekšā!

- Jā, nezinu, kā lai to izskaidro. Tāpēc, ka sportā viņi nav priekšā, bet citādi... Varbūt viņiem somi palīdzējuši. Somus jau arī visā Eiropā uzskata par tādiem – bremzētiem, ka viņam kaut ko šodien pasaka, rīt viņam pielec.

- Aizgājušais, 2016.gads visā pasaulē, arī Latvijā, bija negaidītu satricinājumu bagāts. Ko jūs novēlētu līdzjutējiem un Latvijas iedzīvotājiem kopumā jaunajā gadā?

- Es novēlētu Latvijas iedzīvotājiem un līdzjutējiem, lai nebūtu nekādu satricinājumu, lai nebūtu nekādu šaušanu, spridzināšanu un lai nebūtu «jāuzlido gaisā»...

Ceļi Krievija Saknes Latvijā PSRS Austrija Francija Andrejs Nazarovs Ukraina NHL Lietuva Latvijas hokeja izlase Kristaps Sotnieks Kirovs Lipmans Edgars Masaļskis Artūrs Irbe Igaunija Rīgas Dinamo
6 Komentāri