Zeļonijs atsvaidzina salto iemaņas (2)

Jāskaita punkti Nesen Zeļonijs bija treniņnometnē Prāgā, kur aizvadīja ļoti vērtīgu nedēļu, gatavojoties maija vidū paredzētajam Eiropas čempionātam. Tas būs pēdējais starts pirms olimpiskajām spēlēm, kā arī pēdējās kvalifikācijas sacensības. Uz Atēnām no Eiropas dosies deviņi džudisti, pašlaik rangā Vsevolods ir astotais, tāpēc problēmām ar kvalificēšanos nevajadzētu rasties. — Uz nometni Prāgā cenšamies aizbraukt katru gadu, jo attiecīgajā sagatavošanās posmā tā ir ļoti vērtīga. Šogad tur trenējās 20 valstu pārstāvji, bija labi partneri. Rīgā, cīnoties ar ierastajiem treniņu biedriem, nav vajadzīgā asuma, jo pie viņiem esmu ļoti pieradis, — skaidro Vsevolods Zeļonijs. — Sportista lielākais ienaidnieks ir bailes. Izejot uz tatami, es tās pārvēršu pašpārliecinātībā. Ar šādiem treniņu partneriem kļūsti pārliecināts par sevi, tas ir ļoti svarīgi. — Līdz Eiropas čempionātam trenēsies Rīgā? — Iespējams, aizbrauksim patrenēties uz Tallinu, bet būtībā nav laika un gribēšanas kaut kur doties, jo šosezon esmu piedalījies gana daudzos turnīros. Kontinenta meistarsacīkstēs jāstartē ne sliktāk par konkurentiem, kuri rangā elpo man aiz muguras. Tā ir minimālā programma, maksimālā — uzvara, jo manā kolekcijā ir gan Eiropas sudrabs, gan bronza, bet zelta vēl nav. Tas ir papildu motīvs. Pašpārliecināts neesmu, tāpēc uzvaru nesolīšu, bet jūtos labi un esmu gatavs cīnīties. — Vai jau zināms treniņu plāns sezonas svarīgākajiem mačiem? — Pēc Eiropas atkal patrenēsimies ar igauņiem, tad stipri puiši no visas pasaules sapulcēsies starptautiskā nometnē Vācijā. Pirms olimpiskajām spēlēm ļoti spēcīgā kompānijā aizvadīšu treniņu nedēļu Spānijā, kur būs visi Āzijas un Amerikas sportisti. Kā redzi, paredzētas daudzas nometnes, arī viens turnīrs Lietuvā. Plāns ir gatavs, bet korekcijas var ieviest veselības stāvoklis vai traumas. Arī psiholoģiskais aspekts jāņem vērā, jo katru mēnesi kaut kur braukt ir grūti. Pašlaik starptautiskajā arēnā vispār jūtama ļoti liela spriedze, jo visi grib kvalificēties Atēnām. Mačos manā svara kategorijā piesakās līdz pat 60 dalībniekiem. Daudzu valstu pārstāvji par ceļazīmi sacenšas ne tikai ar citvalstu konkurentiem, bet arī savā starpā. Traki! Pārējiem Latvijas džudistiem izredžu aizbraukt uz Atēnām ir maz. — Gatavošanās process olimpiādei rit, kā plānots? — Jā, pašlaik gan ir mērķis tām kvalificēties. Esmu pārliecināts, ka tas izdosies, un tālāk jau skatīsimies pēc situācijas. Pagaidām gribot negribot sanāk liela rēķināšana — cik punktu ir man, cik konkurentiem, kas pašam jāizdara, lai noturētu pozīcijas, un kas konkurentiem, lai viņi aizsteigtos man priekšā. Esmu iekrājis 83 punktus, tuvākajam sekotājam ir 72, bet arī aiz viņa ir pāris bīstamu cilvēku. Psiholoģiskā nasta — Ziemā savainoji plecu. Esi ar to veiksmīgi ticis galā? — Trauma, ko guvu tepat džudo turnīrā "Trīs zvaigznes" Ziemassvētku laikā, bija ļoti nopietna. Daudz uzmanības veltīju šā turnīra organizēšanai, cīnoties pārāk atslābinājos, tāpēc savainoju plecu. Janvārī ārsts teica, ka jāguļas uz operāciju galda. Ja to izdarītu, kimono varētu pakārt uz nagliņas. Ne tikai uz šosezonu, bet vispār. Vispār bija dīvaini — pēc pleca izmeklēšanas trim ārstiem radās trīs dažādi slēdzieni. Viens teica, ka nav nekas nopietns, otrs — ka ir ļoti traki, un es tā arī jutos, roku nevarēju pacelt. Trešais slēdziens bija kaut kas pa vidu abiem iepriekšējiem. Cits speciālists pateica, ka jāoperē, pēc tam trīs mēnešus rehabilitācija... Tad kvalificēšanās Atēnām būtu ļoti grūta, jo rangā būtu aptuveni divdesmitais, bet Eiropas čempionātā obligāti vajadzētu iekļūt finālā. Lūk, tad psiholoģiski būtu ļoti smagi. No operācijas atteicos, plecu sadziedēju, izmantojot netradicionālas metodes, un jau pēc diviem mēnešiem sāku piedalīties mačos. — Vai tādēļ tev vairāki turnīri bija neveiksmīgi? — Izgāju uz tatami, lai atgūtu pārliecību, ka varu cīnīties. Trauma neļāva realizēt to treniņu un sacensību plānu, kāds bija izstrādāts sezonas sākumā. Nācās to koriģēt, kas izdevās diezgan veiksmīgi, jo pēdējos turnīros izcīnīju pietiekami daudz punktu. Ar plecu tagad viss ir kārtībā. — Tu allaž esi uzsvēris, ka uz jebkurām sacensībām brauc, lai uzvarētu. Daudz esi pieredzējis, daudz godalgu izcīnījis dažāda ranga sacensībās. Ja Atēnās medaļa nesanāks, vai tā būs neveiksme? — Uz olimpiādi braukšu pēc medaļas, nav cita varianta. Arī Sidnejā bija tāpat. Sasniegtais līmenis ļauj apgalvot, ka būšu sportists, kas cīnīsies par pjedestālu. Tā ir bijis vienmēr, lai gan šodien džudo līmenis pasaulē ir ļoti audzis. No Eiropas uz olimpiskajām spēlēm manā svara kategorijā tiek tikai deviņi atlēti, bet cienīgi startēt būtu vismaz 20... — Pirms Sidnejas sporta sabiedrība cerēja, ka veiksmes gadījumā tu varētu izcīnīt kādu cēlmetālu. Tagad to tev gandrīz vai pieprasa. Psiholoģiskais slogs nenospiež? — Pilnīgi piekrītu, ka noturēt izcīnīto pozīciju ir grūtāk, nekā to iekarot no jauna. Jautājums ir vietā, jo slogs tiešām jūtams. Nevienu jau neinteresē, kāpēc tu zaudēji. Iemesli var būt dažādi, tas nenozīmē, ka esi kļuvis vājāks. Psiholoģiskais slogs ir papildu treniņš prātam, lai cilvēks to bagāžu, kas viņam ir, izmantotu kā pieredzi. Jūtos neomulīgi, ka uz mani skatās un gaida labāko, sak, tu taču esi olimpiskais laureāts! Diletantu ir daudz, bet es ar to tikšu galā, nedomājot par to, kas ar mani notiks neveiksmes gadījumā — žurnālisti saplosīs, cilvēki uz ielas rādīs ar pirkstu un teiks — neveiksminieks. Lai gaida medaļu! (Smejas.) Taktiski gudrāks — Vsevolod, kā tev šķiet, vai šobrīd esi stiprāks nekā pirms četriem gadiem? Taktiski, fiziski, funkcionāli. — Tagad nedaru to, ko darīju pirms Sidnejas. Neesmu kļuvis stiprāks, vienkārši spēku, kas man ir, esmu sācis taupīt. Agrāk centos uzrādīt augstus fiziskos rādītājus, kā jau jaunības maksimālismā — vairāk pacelt, vairāk uzgrūst. Fiziski vājāks neesmu, bet enerģiju, ko agrāk izlietoju pa tukšo, tagad izmatoju lietderīgāk. Trenējos tik, cik man vajadzīgs, ceļu tik, cik nepieciešams. Ja pats ar sevi cīnītos pirms četriem gadiem, domāju, ka vai nu būtu neizšķirts, vai arī es uzvarētu. Nevis ar spēku, bet ar taktiku. — Visiem vēl atmiņā tavs efektīgais salto pēc bronzas medaļas iegūšanas. Vai ko tamlīdzīgu kādreiz esi atkārtojis? — Neesmu gan, bet ne jau tāpēc, ka nav bijis lielu uzvaru. Divreiz uzvarēju spēcīgos "Grand Prix" turnīros, kas ir kā pasaules miničempionāts. — Toreiz Sidnejā prieks bija tik liels... — ...Tieši tā. It kā jau tāds pats turnīrs kā citi — tie paši konkurenti, tie paši tiesneši, tie paši noteikumi. Bet tas, ka apkārt valda īpaša ažiotāža un atmosfēra, ka var iegūt prēmiju un valsts ar saviem varoņiem lepojas, rada tādas sajūtas, ka, iegūstot olimpisko cēlmetālu, notiek emocionālais sprādziens. Labs metiens, neērts pretinieks un olimpisko spēļu apziņa izraisīja tādas emocijas, ka atļāvos uztaisīt salto, lai gan džudo veikt liekas kustības ir aizliegts. Arī pie trenera Oļega Baskina nedrīkstēju skriet, bet — kur liksies, tas ir augstāks spēks! Tiesneši to piedod. Starp citu, treneri par emocionālo uzvedību cīņas laikā diskvalificēja, nākamajā dienā aizliedzot ieiet zālē. Viņam par to vēl papīrs saglabājies. Apsolu, ja Atēnās iegūšu medaļu, redzēsiet salto. Tā būtu laba tradīcija. — 31 gada vecumā tu gatavojies savām trešajām olimpiskajām spēlēm, kas būs nopietns karjeras atskaites punkts. Ko esi iecerējis pēc tam? — Beigt karjeru noteikti negrasos, jo cīnīšanās joprojām sagādā prieku. Esmu vēl jauns kā cilvēks, bet ne kā sportists. 31 gada vecumā pienācis brīdis, kad jādomā, ko darīt tālāk. Risināsies taču Eiropas un pasaules čempionāti, un kādā no tiem arī pielikšu sportista gaitām punktu. Iespējams, pēc Atēnām tāpat kā citi mana vecuma sportisti paņemšu pauzi. Pēc tam atsākšu, jo daudzi cīnās 33 vai 34 gadu vecumā. Viss atkarīgs no psiholoģiskā noguruma. Turklāt man jāvelta laiks savai džudo skolai, kurā darbojos ar lielu interesi. — Tātad šī ir tava pēdējā olimpiāde? — Jā. Pēc Sidnejas par simt procentiem zināju, ka startēšu arī Atēnās. Tagad vēlos noņemt no pleciem atbildības slogu, lielāku vērību pievērst džudo skolai. Tā ka no džudo nekur neaiziešu.