Kā latviešu skrējējs jūtas Āfrikas smiltīs?

Katra maratona atrašanās vieta tiek rūpīgi izvēlēta, iepriekš ievācot maksimāli daudz informācijas. Sahāras maratons galvenokārt saistījis ar tā centieniem sabiedrības uzmanību pievērst jau 30 gadus marokāņu okupētajai Rietumsahārai un iespēju piedalīties skrējienā pa pasaulē lielāko tuksnesi, kas stiepjas vairāk nekā 5000 km platumā no Atlantijas okeāna līdz Sarkanajai jūrai un aizņem vairāk nekā ceturto daļu no visa Āfrikas kontinenta. Skrējiens notika starp Rietumsahāras bēgļu nometnēm Alžīrijas teritorijā.

Smilšu bezgalībā

"Mūs no rīta aizveda uz Ajūnu, kur bija svinīgs starts, un tad skrējām pa tuksnesi atpakaļ uz Smaru, kur mēs dzīvojām. Interesanti, ka nometnes ir nosauktas Rietumsahāras pilsētu vārdos. Smara ir lielākā nometne, tajā dzīvo ap 70 000 iedzīvotāju. Skrējiens iesākās fantastiski, vējam eleganti pūšot mugurā, diemžēl pašās beigās kādus septiņus kilometrus dabūjām skriet pret spēcīgu pretvēju. Līdz pusmaratonam skrēju kopā ar līderu grupu, bet viņiem temps bija par ātru un es sāku atpalikt. Vienam pašam ir ļoti grūti cīnīties. Sevišķi vietā, kur ļoti uzmanīgi jāmeklē norādes. Labi, ka mani panāca viens itālietis, un es viņam sāku turēt līdzi. Tur es ieguvu to, ko sauc par otro elpu. Pēc laika jau bijām mainītās lomās un es vilku itālieti. Finišā es viņam teicu, lai dod roku, lai varam kopā finišēt, bet viņš, džentlmenis būdams, lika man pirmajam finišēt," iespaidos dalās Ivars.

Skrējiens pa tuksnesi bijis vieglāks, nekā sākotnēji domāts. Ivars finišēja pēc 3:24:52, kas daudz neatšķiroties no skriešanas pa asfaltu, ieņemot 6. vietu kopvērtējumā un 3. vietu savā vecuma grupā. Kopā dažāda garuma distancēs (maratona, pusmaratona, 10 km un 5 km) startēja 200 dalībnieki no dažādām valstīm. Maratona distanci veica 63 vīrieši un piecas sievietes.

Latvija šajā maratonā tika pārstāvēta pirmo reizi. Piedalījās arī skrējēji no Spānijas, Itālijas, ASV, Portugāles, Anglijas, Kanādas, Norvēģijas, Austrijas, Šveices u. c. valstīm.

Ivaram šis bija jau 17. maratons. Trīs no tiem bijuši īpaši. "Man Sahāras maratons bija trešais īpatnējākais maratons. Pirms tam esmu piedalījies Lielā Ķīnas mūra maratonā un Šveices Alpu maratonā Davosā," saka Ivars. "Izjūta, skrienot pa tuksnesi, ir neaprakstāma, uz visām pusēm pilnīga bezgalība, tikai smiltis. Ne pilsētā, ne pa ceļam nav pilnīgi neviena kociņa, krūmiņa vai zālītes, kur acīm pakavēties. Pa vēja pieblietētām smiltīm patiesībā ir viegli skriet. Ja ir labi apavi ar cietām zolēm, tad arī akmeņi netraucē."

Solidarizējoties ar saharavi iedzīvotājiem

Sahāras maratons ir starptautisks sporta pasākums, kurš tiek rīkots, lai demonstrētu solidaritāti ar saharavi cilvēkiem (Rietumsahāras iedzīvotāji), kuri jau 30 gadus spiesti dzīvot ļoti skarbos apstākļos tuksnesī un gaidīt dienu, kad varēs atgriezties savā valstī, kuru kopš 1975. gada okupējusi Maroka. Gandrīz 200 000 saharavi bēgļu mitinās četrās bēgļu nometnēs – Smarā, Ajūnā, Auserdē un Daklā Alžīrijas teritorijā.

Maratonus Sahārā organizē Saharavi sporta komiteja ar citu pasaules valstu brīvprātīgo atbalstu. Vienlaikus tā ir finansiāla un humanitāra programma, kas šogad paredz sporta centru izveidošanu bēgļu nometnēs.

Trīs nedēļas pirms maratona pār tuksnesi nolijis ļoti spēcīgs lietus. Tā kā iedzīvotāji dzīvo neapdedzinātu ķieģeļu mājās, tad viena nometne gandrīz pilnībā tika izpostīta. Šīs mājiņas lietus laikā kusušas kā ledus skulptūras. Viņiem tā bijusi pamatīga katastrofa. Vienu brīdi pat licies, ka maratons tiks atcelts. Taču organizatori izplatījuši ziņu, ka tagad tieši vēl vairāk ir jābrauc un jāpalīdz vietējiem iedzīvotājiem.

Sacensību dalībnieki dzīvoja vietējās ģimenēs māla būdās un teltīs bez ierastajiem civilizācijas labumiem. Tādēļ bez maratona skriešanas atlicis laika iejusties arī vietējo iedzīvotāju ikdienā, kas nav salīdzināma ar Rietumu pasauli.

"Mūs nešokēja nekas, jo bijām tam gatavi. Piecas dienas mums bija dota unikāla iespēja redzēt, kādos apstākļos šie cilvēki dzīvo jau 30 gadus. Šiem cilvēkiem vienīgā mantība ir no ķieģeļiem celta būda vai auduma telts, kas izklāta ar tepiķiem. Dažiem ir arī skapis un melnbaltais televizors, kurš darbojas ar saules bateriju. Vairāk viņiem nav nekā. Tualete ir caurums grīdā ar pēdiņām. Mūsu gadījumā bija metāla konstrukcija, kur var uzkāpt, bet citiem ir tikai caurums grīdā. Mazgājāmies, ar krūzīti lejot ūdeni.

Vasarās šeit ir ļoti karsti – zemākā gaisa temperatūra +50 grādi ēnā, tagad tur ir ziema – naktī +10, dienā līdz +30 grādiem. Es nesaprotu, kā tur var dzīvot pastāvīgi. Tur visu laiku pūš stiprs vējš, smiltis ir visur. Visu laiku viss ir tādā kā smilšu dūmakā. Jau piecās minūtēs jūties netīrs.

Ūdens trūkums, karstums, smiltis, tas viss rada arī netīrību un nelāgu smaku. Aizspriedumu pret kazas vai kamieļa gaļu, ar kuru mēs pusdienās tikām baroti, nebija līdz tam brīdim, kad ieraudzījām, kur un kādos apstākļos viņi to gaļu pērk – smirdoņā un mušu mākonī. Tādā veikaliņā viņi nopirka gaļas gabaliņu, ko mums pagatavot. Tas tur ir normāli. Tomēr gaļa jau nav svaiga, jo ledusskapju tur nav. Gaļa ir ļoti sīksta. Redzējām, ka kazas ēd kokvilnas lupatas.

Interesants atgadījums mums bija ar mājas saimnieci. Vakarā bija diezgan silti, un mums gribējās pa nakti atstāt durvis vaļā. Taču saimniece nezin kāpēc tās visu laiku vēra ciet. Beigās viņa saprata, ka mēs acīmredzot paliekam pie sava, un viņa visu nakti gulēja ārā pie durvīm, saritinājusies kā sunītis, tādā veidā mūs sargādama.

Bērni visu laiku bija mums blakus kā realitātes šovā – kamera (šeit domātas acis) no mums netika novērsta. Vienīgi tad, kad mēs sākām ēst un gājām gulēt, viņi izgāja ārā. Bērnu tur ir ļoti daudz, un visi gribēja mums pieskarties, samīļoties. Palīdzēja pat kurpes uzvilkt! Taču tā bija tāda nepieredzēti dabiska, viesmīlīga pakalpība."

Īpaši nekaļot nākamos plānus, Ivars vēl gribētu piedalīties Nāves jūras maratonā Jordānijā, varbūt pārbaudīt spēkus Ziemeļpola vai Lielā Kanjona maratonā.