Stindzinošais sals «Pedal for no Medal» nav šķērslis (48)

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: publicitātes

Pēc ātrām brokastīm viesnīcā Radisson Blu Elizabete, preses konferences un sirsnīgām atvadām no draugiem, tuviniekiem un atbalstītājiem «Pedal for no Medal» komanda startē astoņu pedāļotāju sastāvā. Sočus un Olimpiskās spēles gan sasniegs tikai četri no astoņiem minējiem - pārējie ir pieteikušies mūs pavadīt līdz Latvijas robežai, lai vismaz nedaudz piedalītos šajā piedzīvojumā. Lai gan brauciena galamērķis ir aptuveni 2800 kilometru tālā Krievijas kūrortpilsēta, mūsu pirmā pieturvieta ir vēl Rīgā, Bērnu slimnīcā.

Pirmā diena

Šeit īpaši šim mērķim paredzētajā velokastē tiek ievietoti bērnu zīmējumi un laba vēlējumi, kurus mūsu brašā četrotne nogādās Latvijas olimpiskajai komandai Sočos. Pēc šā svarīgā sūtījuma saņemšanas un goda apļa pa slimnīcas teritoriju kopā ar virsārstu Vilni Grīnbergu, kurš tieši šim pasākumam par godu ir no ziemas miega uzmodinājis arī savu Scott dzelzs rumaku, pedāļu minēji beidzot pamet Rīgu.

Foto: Publicitātes

Pirmie 40 kilometri pierāda, ka šis brauciens nebūs no vieglajiem, jo četrdesmit pirmajā kilometrā trasi pamet viens no pavadošajiem velosipēdistiem. Viņš iekāpj atbalsta komandas busiņā, lai sasildītu pārsalušo kāju. Bauskā mūsu jautro pulku pamet vēl divi veloentuziasti, kuri šodien nevēlas pamest valsti. Līdz ar to Lietuvas robežu šķērsojam nu jau piecu vīru sastāvā.

Ceļā viss norit, kā plānots, - termometra stabiņš tā arī nepaceļas virs -10 grādu atzīmes, pedāļotāju termokrūzēs iepildītie dzērieni dienas otrajā pusē maina agregātstāvokli, no šķidras vielas kļūstot par cietu, kravas automašīnu šoferīši neatlaidīgi cenšas mūsu busiņu nostumt no ceļa, veicot pārgalvīgus apdzīšanas manevrus, un arī pedāļotāju ķermeņi jau sāk izteikt neapmierinātību ar pastāvošo situāciju. Tikai pēc tam, kad ir veikti pirmie 170 kilometri un velosipēdi ir ieripojuši mūsu šīsnakts apmetnē Panevēžā, Kārlis B. atzīstas, ka viņam visu dienu sāp labais celis un viņš aptuveni 110 kilometrus ir braucis, izmantojot tikai kreiso kāju. Iespējams, ka pie vainas ir pārāk vēla iesildīšanās, jo Kārlis tā kārtīgi iesildījies esot tikai pārdesmit kilometrus pirms šīsdienas finiša. Labi, ka rīt ir ieplānots veikt ievērojami garāku ceļa posmu - tas liek cerēt, ka vismaz maršruta pusē Kārlis varētu būt jau pamatīgi iesilis. Tā kā šī ir brauciena pirmā diena, nedaudz noslinkojam un vakariņas ieturam vietējā bufetē, taču rītdienas pusdienas ir jāsagatavo laicīgi, tāpēc pēc vakariņām viesnīcas numuriņā uz galda parādās elektriskā plītiņa, rīve, katls un naži.

Foto: Publicitātes

Neriskējam pārbaudīt, tieši cik legāla ir šāda darbošanās, un ķeramies pie lietas. Drīz vien numuriņš smaržo pēc zupas, kuru rīt pusdienlaikā mēģināsim uzsildīt uz līdzpaņemtās gāzes plītiņas.

Lai gan Panevēžu sasniedza pieci velosipēdi, rīt tālāk dosies tikai četri - izturīgākais mūsu pavadonis jau šovakar dodas mājās. Atpakaļceļu gan viņš mēros ar automašīnu, nevis velosipēdu.

Otrā diena

-19 grādi pēc Celsija skalas, dāmas un kungi. Tieši tāda ir temperatūra, kurā četri dīvaiņi izstumj savus velo no siltajām viesnīcas telpām. Šo lielisko pavērsienu vēl patīkamāku padara šodienas maršruta garums, kas ir akurāt 218 kilometri. Tas ir attālums līdz nākamajai plānotajai naktsmītnei.

Kad piedāvāju komandai iespēju finišēt ātrāk, ar busu braukt uz viesnīcu un rīt atgriezties finiša vietā, visas diskusijas par, iespējams, pārāk garo maršrutu momentā norimst, jo Roberts paziņo, ka šāda izrīkošanās neesot viņa stilā. Ja min, tad min līdz galam. Komanda piekrītoši māj ar galvu un sāk mīt. Nelielu neapmierinātību ar laika apstākļiem pauž arī mūsu busiņš, turklāt tas protestē izcili dīvainā veidā. Lai gan ārā valda absolūts sasalums un ir tikko iedarbināts dzinējs, instrumentu panelī iedegas zema dzesēšanas šķidruma līmeņa indikators. Diezgan ironiska zīme. Protams, dzinējam uzsilstot, šī brīdinājuma lampiņa nodziest, taču, drošs paliek bailīgs, nākamajā tankštellē iegādājamies antifrīza rezerves. No malas šķiet, ka arī mūsu pedāļotājos vajadzētu iepildīt kaut kādu pretsasalšanas līdzekli, jo jau pēc pāris stundām pa sejas masku izgriezumiem ārā rēgojas apsarmojušas ūsas un uzacis.

Foto: Publicitātes

Rodas arī pirmās tehniskās ķibeles ar velosipēdu - Kārlis P. mistiskā veidā pamanās pārlauzt priekšējā riteņa dubļusargu. Šī liksta tiek ātri novērsta, izmantojot pašu uzticamāko un noderīgāko remonta rīku - par «makgaivereni» saukto līmlenti. Kad līdz pusdienu pauzei ir atlikuši aptuveni 10 kilometri, atbalsta komandas busiņš dodas uz priekšu sildīt zupu un klāt piknika galdu. Aukstumizturīgais četrinieks paliek iepakaļ, ik pa brīdim uz velo veicot dažādas mākslas vingrošanas kustības, lai atgrieztu locekļos siltumu. Lai pārlieku neizbiedētu apkalpojošo personālu, savu aizvēsturisko gāzes plītiņu un balonu uzstādām sniegā vistālākajā benzīntanka stāvlaukuma stūrī, turklāt darbojamies busiņa aizsegā.

Laikam jau izrāviens ir bijis pārāk mazs, jo knapi esam paspējuši uzštellēties, kad mūs jau panāk velokomanda. Seko ne visai ērta izrīkošanās busiņā, kad četrotne izlobās no mitrās drēbju kārtas un uzvelk sausus ietērpus. Džeki ir gatavi pusdienot, taču zupa spītīgi nesilst. Šķiet, ka zemo gaisa temperatūru un antīkās gāzes plītiņas zemo efektivitāti nespēj kompensēt pat īpašais ātrvārīšanas katls. Pēc pusstundas un pāris vistas gaļas konserviem komandas pacietība neiztur spriedzi, un siltā zupa tā arī nekad nekļūst karsta, jo tiek ātri nokopta. Bez garām ceremonijām pedāļotāji atgriežas trasē. Šodien īpaši labus vārdus gribas veltīt poļu fūres vadītājam, kurš ar savu spēkratu mūsu busiņu burtiski nostūma no šosejas.

Foto: Publicitātes

Par laimi, zeme ceļa malā ir pietiekami sasalusi, lai izkārpīšanās no šīs nepatīkami slīpās pozīcijas nesagādātu īpašas problēmas, taču, kā saka, rūgtumiņš paliek. Tad nu jauku tev dienu, pieklājīgais autovadītāj! Polijā ieripojam jau pamatīgā krēslā, un uzreiz aiz robežas mūs pārsteidz nevis vīri uniformās, bet melnais ledus. Turklāt, lai dzīve tiešām nešķistu pārāk salda, pēc pāris kilometriem nolūst Kaspara velo pedālis, taču jau pēc 10 minūtēm komanda atkal ir uz strīpas un neatlaidīgi tuvojas Suvalkiem, kur pavadīsim pirmo nakti Polijā.

Trešā diena

Kad viesnīcas darbiniecei esam izstāstījuši par savu projektu, viņa neticīgi nošūpo galvu un ar smaidu sejā paziņo, ka mūsu pedāļotāji ir pilnīgi traki un šis brauciens nav iespējams. Reģistratūrā strādājošās dāmas pirmajam paziņojumam pat varētu piekrist, taču otrais apgalvojums ir neapšaubāmi aplams, jo mums nav ne mazāko šaubu, ka čaļi aizmīsies līdz savam galamērķim Melnās jūras krastā. Šorīt laikapstākļi mūs reāli lutina - vakardienas -19 grādu vietā gaisa temperatūra ir vairs tikai nieka 17 grādus zem nulles.

Var just, ka virzāmies uz dienvidiem. Par to gan neliecina apkārtējā ainava, jo Polijas laukus sedz arvien biezāka sniega sega un ceļmalās slejas arvien augstāki sniega vaļņi. Drīz vien pedāļu minēji ir spiesti atteikties no ceļa piemales izmantošanas, jo vietējie ceļa tīrītāji nav uzskatījuši par vajadzīgu nošķūrēt šo mūsu biedriem tik svarīgo ceļa daļu. Šķiet, ka ziemā Polijā neviens netur rūpi par velosipēdistiem, jo arī mazpilsētu veloceliņi kopš ziemas iestāšanās nav redzējuši sniega lāpstu. Tā kā veloceliņi ir neizbraucami, nekas cits neatliek, kā pievērt acis uz aizliegumu mīties pa ceļu un cerēt uz vietējo likumsargu sapratni.

Foto: Publicitātes

Pedāļotāju spieķos sprunguļus liek ne tikai netīrītie ceļi, bet arī reljefs, kas ir kļuvis manāmi «interesantāks» un prasa vairāk spēka, tāpēc enerģijas batoniņi aiziet cits pēc cita. Visu dienu spīd saule, kas ir pamanījusies gaisu iesildīt līdz -11 grādiem, taču busiņa bagāžniekā sasalušās Fantas pudeles un ledus gabaliņš Kārļa B. ūsās ir skaidri pierādījumi tam, ka joprojām ir sasodīti auksts. Šajā sakarā Roberts nāk klajā ar šīs dienas spārnoto frāzi: «Cepumu labākā un vismazāk novērtētā īpašība ir tas, ka cepumi nesasalst.» Protams, šos viedos vārdus viņš izrunā ar pilnu muti Selgas cepumu. Trešajā brauciena dienā komandu piemeklē pirmais «mīkstais» - par savu demisiju paziņo Kaspara velo aizmugurējā riepa. Labi, ka džeki ir pieredzējuši un jau iepriekš ir sagatavojušies šādai likstai - no busiņa bagāžnieka tiek izņemts jauns rats, un jau pēc pāris minūtēm riteņbraucēji ir atpakaļ trasē.

Foto: Publicitātes

Pēc 120 kilometriem esam sasnieguši Belostoku, kur vietējā lielveikala stāvlaukumā izveidojam savu pagaidu apmetni. Vietējie ar izbrīnu noraugās uz busiņu, kurā pārģērbjas četri vīri, un pie busiņa izlikto gāzes plītiņu, ap kuru riņķo vēl divi, taču neviens tā arī nesaņemas uzsākt sarunu ar mums. Pēc pusdienām, jau tumsas aizsegā, mērojam ceļu līdz 50 kilometrus attālajai Bielsk Podlaski, kur mūs jau gaida, cerams, silta istaba kādā viesu namā.

Komentāri (48)CopyDraugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu