Lāči vēl guļ, taču nevar zināt, zem kura sniega paugura. Sniegs ir, un tā kļūst aizvien vairāk. Maršruts arī it kā ir, taču tam sekot ir grūtāk, nekā bija plānots. Un mēs kustamies, taču ievērojami lēnāk, nekā gribētos. Vārdu sakot - viss ir kārtībā un, kā jau tas bija paredzams, nekas nav pēc plāna. No telefonsarunām ar Kārli Bardeli rekonstruēts stāsts.
Otrā diena - 11.03.2014. (66° 32.89N, 029° 23.66E)
Jau izkāpjot Kemijārvi stacijā, sajūtam vietējo iedzīvotāju sirds siltumu - akordeonu mūzika, ugunskurs, Ziemassvētku vecītis, kurš, šķiet, šeit strādā visus 12 mēnešus gadā, nevis tikai decembrī. Rūķi ir sarūpējuši speķa pīrādziņus, tēju un ziemeļbriežu gaļas zupu. Visu šo izdarību iemesls ir vēsturisks notikums - izrādās, esam ieradušies ar pirmo elektrovilcienu, kas jebkad ir pienācis pie šā perona.
Mednieku veikalā noturam īsu sapulci ar vietējiem medniekiem, kuri visi kā viens apgalvo, ka lāči vēl guļ, un pus pa jokam brīdina, lai mēs nemaz necenšoties tos modināt. Uz jautājumu par vilkiem atbilde ir konkrēta - vispieredzējušākais vīrs šajā apkaimē vilku pēdējo reizi ir redzējis 1987. gadā. Tā ka varam atslābt.
Šodien ir jātiek pēc iespējas tuvāk Somijas/Krievijas robežai. Kamēr pāris stundas gaidām sabiedrisko transportu, laiku vadām sarunās ar lādzīgajiem vietējiem, kuri stāsta par pārgājieniem ar slēpēm šajā apvidū un to, ka parasti 11. martā temperatūra ir vismaz -10 grādi. Šajā sakarā jāpiemin, ka šobrīd dienas vidējā temperatūra svārstās ap +4 grādiem. Uz jautājumu, vai mēs paši esam veikuši vairāku dienu pārgājienus ar slēpēm, velkot kamanas, mums nākas pasmaidīt, jo kamanas nekad neesam izmantojuši - varam lepoties tikai ar pāris ievērības necienīgiem slēpojumiem Latvijā. Tas nozīmē, ka mums nāksies mācīties ļoti ātri un, tā sakot, gaitā. Diez, cik sarežģīti gan varētu būt slēpot un vilkt kamanas? Tad jau manīs.
Krievijas tuvums ir izteikti jūtams, jo vietējā veikala logā gozējas aicinošs mārketinga materiāls «Низкие цены» (zemas cenas). Pa ceļam no stacijas līdz autoostai nebeidzam sajūsmināties par mūsu trešo ceļojuma biedru - tautā par «cūku» dēvētajām kamanām, kas šodien velkas ļoti labi un ir paklausīgas, taču dažreiz pārvietojas ātrāk par mums.
Ar autobusu nonākam Rukā jeb Rukatunturi, kur mūs draudzīgi uzņem nevilšus satiktie Mārtiņa kaimiņi no Ķemeriem - Lodiņu klans aptuveni 12 cilvēku sastāvā. Tautieši mūs pabaro ar Ķemeru mežacūkas gaļas karbonādēm un palēnām sāk vilināt uz viesu nama pirti. Mēs ar cietām sejām nepadodamies kārdinājumam, tāpēc ķemernieki ar savu busiņu mūs aiztransportē pēc iespējas tuvāk robežai, cik nu tuvu ar parastu auto var piebraukt.
Izrādās, ka abās pusēs robežai ir nosprausta trīs kilometru aizsargjosla, tāpēc līdz pašai robežai netiksim, taču tās jau ir tikai detaļas. Galvenais, ka uz ezeriem un upēm turas ledus un sniega sega, tāpēc varam šļūkāt pāri. Izkāpuši no siltā busiņa, vēl kādus 10 kilometrus noslēpojam, neskatoties uz vēlo nakts stundu. Gribas ātrāk sasniegt maršruta sākumpunktu. Mūsu ceļu apgaismo spilgts pilnmēness, kura gaisma pilnībā izslēdz lukturīšu nepieciešamību.
Trešā diena - 12.03.2014. (66° 34.12N, 029° 13.50E)
Pirmā nakts Somijas mežos aizvadīta bez sarežģījumiem, vienīgi rīts tāds lēns padevies. Neesam vēl iegājuši ritmā - viens stāv un domā, otrs sēž un skatās, kā otrs stāv un domā. Ilgstošās stāvēšanas un domāšanas dēļ dodamies ceļā tikai pusdienlaikā.
Diezgan ātri saprotam, ka šī pastaiga nebūs no vienkāršajām un ātrajām - dodoties uz maršruta sākumpunktu, 300 m posms mums prasa apaļas 40 minūtes. Esam iekūlušies kaut kādā ierakumu joslā - jākārpās pāri vienam grāvim pēc otra. Slēpes iet pāri bez problēmām, taču kamanas gandrīz katrā grāvī metas ar purnu pa priekšu un tur arī kādu laiku paliek, līdz tās ar zināmu piepūli izvelkam otrā pusē. Ir skaidrs, ka mūsu labākie draugi ir purvi un ezeri, jo pa to sasalušo virsmu var diezgan viegli pārvietoties. Skrajiem mežiem arī nav ne vainas, vienīgi tajos ir vairāk uzmanības jāpievērš kamanām, kas ik pa brīdim pamanās aizķerties aiz kāda koka, celma vai cita jaukumiņa. Slēpojuma atvieglošanai izmantojam arī robežsargu patruļu ceļus, kurus sniega laukā ir iegriezušas sniega motociklu kāpurķēdes. Diemžēl šie ceļi reti ved mums vajadzīgajā virzienā.
Dienas pirmo daļu vadām lepnā vientulībā, taču ap pusdienu ieturēšanas brīdi pamanām, ka pa sniegoto lauku mūsu virzienā brauc džips. Pirmā doma - kas par desām? Varētu teikt, ka džipa ieraudzīšana neapdzīvotā platībā, kur pat īsti nav neviena ceļa, nerada visai siltas sajūtas. Kad sniega mākonis nedaudz pietuvojas, saprotam savu alošanos - pie mums piebrauc divi somu robežsargi uz sniega motocikliem. Droši vien robežsargi bija mūs noturējuši par krievu robežpārkāpējiem. Uz manu jautājumu, vai viņi vēlas aplūkot mūsu pases, viens no robežsargiem nedaudz sarkastiski atbild: «Protams, ja jums tādas ir.» Pēc veiksmīgas pasu kontroles pārmijam pāris draudzīgus vārdus ar robežsargiem, kas mūsu plānu šķērsot Skandināviju neuztver īpaši nopietni, un dodamies tālāk.
Līdz ar tumsas tuvošanos metam mieru, jo tumsā nav iespējams pārvietoties pa mežu. Nu labi, tas ir iespējams, taču pusaklā taustīšanās gar koku stumbriem un kamanu izgrozīšana starp šķēršļiem nav tā patīkamākā nodarbe. Nolemjam šodien laicīgi iekārtot nometni un doties pie miera, lai rīt varētu agrāk atsākt ceļu. Lai rīt no rīta varētu ātrāk sagādāt ūdeni un tas nebūtu jāiegūst, kausējot sniegu, izcērtam ezerā āliņģi.
Šodien esam noslēpojuši aptuveni 6 stundas, taču, skatoties kartē, šķiet, ka neesam pavirzījušies uz priekšu ne par slēpes platumu. Nav jau nekāds brīnums, jo šodien mūsu vidējais pārvietošanās ātrums bija labi ja 2,5 km/h. Lai dzīve neliktos tik salda, šovakar konstatējām, ka esam nedaudz novirzījušies no kursa. Šajā kontekstā gliemeža ātrums ir pat pozitīvs faktors, jo, pateicoties savam lēnīgumam, neesam novirzījušies pārāk tālu.
Nākas atzīt, ka kursa noturēšana ir daudz grūtāka nodarbe, nekā biju iedomājies, bet vēl jau laiks ir, gan jau līdz jūras krastam būšu piešāvis roku.
Ceturtā diena - 13.03.2013. (66° 32.69N, 028° 55.97E)
Dienu, kā jau plānots, sākam laicīgi un ceļā dodamies jau ap 9:00, temperatūra ir aptuveni -2 grādi, nav ne vainas. Dienas pirmajā pusē maršruts ir padevies diezgan pateicīgs - sasaluši purvi, ezers un upe, taču jebkurai pasakai kaut kad pienāk nenovēršamas beigas - tā nu arī mums galu galā nākas doties iekšā mežā.
Slēpojot pa mežu, mani nepamet uzmācīga doma par sniega klātajiem pauguriem, pār kuriem mierīgā garā pārvietojamies. Katram bērnam ir skaidrs, ka lāči ziemā guļ, un mednieki mūs ir brīdinājuši, lai mēs guļošos lāčus nebakstām ar savām nūjām. Tik tālu viss ir skaidrs, taču neskaidrības rodas brīdī, kad mēģinu izzīlēt, kurš no šiem pauguriņiem ir guļošs lācis, kuru nevajadzētu bakstīt ar nūjas aso galu. Kamēr štukoju par lāčiem, pa mežu aizcilpo polārais zaķis, kuru mūsu klātbūtne īpaši neinteresē.
Paslēpojam garām mājai, kurā pašlaik uzturas vienīgi zirgs. Nevilšus nākas domāt par Orvela dzīvnieku fermu, tāpēc ātri vien dodamies tālāk. Nākamajā mājā saimnieko pret aukstumu īpaši izturīgs vīrs, kas sākumā iznāk pa durvīm, tērpies vien trūcīgā apakšveļā, bet vēlāk tomēr pieņem piedienīgāku izskatu, ietērpjoties vismaz biksēs. Trešajā mājā esam iztraucējuši saimnieces televīzijas skatīšanās rituālu, par ko Mārtiņš saņem skarbus vārdus - vismaz tā izklausās pēc intonācijas. Šeit jāpiemin, ka neviens no satiktajiem vietējiem iedzīvotājiem nerunā angļu valodā, un, tā kā mūsu somu valodas iemaņas ir visai necilas, tālāk par zīmju valodu netiekam. Šķiet, ka vienīgais, ko spējam paskaidrot vietējiem, ir tas, ka esam no Latvijas un mēģinām slēpot pa izcili nejēdzīgu maršrutu. Viņi mūs cenšas novirzīt uz tuvāko pilsētu, bet, no žestiem sapratuši, ka gatavojamies doties taisni, izrāda manāmu nesapratni un cenšas mums darīt zināmu, ka tas nav iespējams.
Laužoties cauri mežam, atduramies pret nelādzīgu grāvi, kuru tā uzreiz nevaram šķērsot. Ir jāmeklē piemērotāka vieta. Kad esam atraduši šaurāko un seklāko grāvja posmu un ne bez pamatīgas piepūles iztrausušies otrā krastā, mums uzsmaida veiksme. Esam izslēpojuši uz stigas, kas taisni aizvijas mūsu maršruta virzienā. Bingo! Vieglu sirdi un priecīgu prātu slēpojam pa šo dieva dāvanu. Kad esam noslēpojuši pamatīgu strēķīti, atduramies pret ceļu, kuram te īsti nevajadzētu būt. Īsa konsultācija ar karti - sasodīts! Vilks viņu zina, kādā veidā, bet esam aizšāvuši galīgi greizi. Te tev nu bija dieva dāvana! Neko darīt - strauji mainām kursu un cenšamies nokļūt atpakaļ uz maršruta. Tāpat kā vakar, arī šodien finišējam īsi pirms 19:00 un uzreiz ķeramies pie nometnes iekārtošanas. Šis process aizņem vairāk nekā stundu, taču ap pusdeviņiem beidzot varam līst savā migā.
Jā, aizmirsu pieminēt, ka ap pulksten 14:00 sāka snigt un joprojām no gaisa birst pamatīgs sniega kvantums, tāpēc pastāv iespēja, ka no rīta arī mūsu telts izskatīsies pēc pauguriņa, kur varētu ziemot lācis. Pa maršrutu slēpojam jau divas dienas, un, ja neskaita graciozos līkločus, pa taisnu līniju esam veikuši 20,5 km. Teikšu atklāti - bija domāts kustēties ātrāk. No šīs atziņas arī izkristalizējies dienas citāts: «Šo pasākumu vajadzētu pārdēvēt par Labākajā gadījumā gājiens pāri Somijai.» Tas tā - humoram. Labā ziņa ir tā, ka mēs kustamies, turklāt brīžiem arī pareizajā virzienā.
Pirms iemigšanas teltī spēlējam «augstāk par zemi», jo telts ir uzcelta virs 2 metrus biezas sniega segas.
