Daniels Laizāns: Mans mērķis ir kļūt par pasaules čempionu

- No visiem sporta veidiem − kāpēc tieši ielu vingrošana?

Par ielu vingrošanu uzzināju 2011. gadā, skatoties televīzijas pārraidi. Mani tā piesaistīja, jo biju apmeklējis sporta vingrošanas nodarbības. Mammai tā arī šķita stilīga, un viņa daļēji piespieda mani pamēģināt. Ar ielu vingrošanu sāku nodarboties 12 gadu vecumā. Tajā laikā maniem draugiem bija citas intereses, bet labi bija tas, ka es treniņos ieguvu jaunus draugus. Tur bija daudz pieaugušo un, manuprāt, tādā veidā arī es sāku ātrāk pieaugt.

- Kas bija tas, kas tevi noturēja treniņos?

Manuprāt, tā bija labā atmosfēra treniņos. Sporta vingrošanā viss bija strikti. Šeit − ļoti brīvi, draudzīgi, visi runājās. Man patika atmosfēra. Nebija sajūtas, ka eju uz treniņu. Nesajutu piepūli.

- Kā tu apvieno braukšanu uz sacensībām un treniņus?

Principā es trenējos tad, kad esmu Latvijā. Esot šeit, izmantoju maksimāli daudz laika treniņiem. Man ir sava treniņprogramma, bet treniņi ir vairāk balstīti uz to, kā es jūtos attiecīgajā dienā, – no tā atkarīgs, cik viegls vai smags būs treniņš. Lai arī ielu vingrošanai visa pamatā ir stieņi, tomēr vingrinājumus iespējams izpildīt arī bez stieņiem. Tāpēc trenēties var jebkur.

- Kādu tu redzi ielu vingrošanas nākotni? Vai tas kādreiz kļūs par olimpisko sporta veidu?

Grūti teikt. Māris Šlēziņš, Latvijas ielu vingrošanas kustības vadītājs, cenšas to panākt, un es ceru, ka tas piepildīsies. Latvijā kustība pašlaik ir nedaudz noputējusi, toties pasaulē viss strauji attīstās, sporta veids kļūst arvien pazīstamāks, varbūt kaut kad nākotnē tas varētu tikt iekļauts arī Olimpisko spēļu programmā. Jebkurā gadījumā domāju, ka ielu vingrošanai vēl ir kur augt − sacensībās varētu būt lielāks balvu fonds, lielāka atsaucība un apmeklētība. Cilvēki vēl nepazīst šo sporta veidu. To varētu iekļaut arī kādos lielākos pasākumos, piemēram, X Games.

- Tu salīdzinoši īsā laikā sasniedzi lielus panākumus. Kā tev tas izdevās?

Manuprāt, vienkārši ir jāpatīk tam, ko tu dari. Es vienkārši gāju uz treniņiem, man patika, es nemanīju progresu, bet, kad aizgāju uz savām pirmajām mazajām sacensībām Latvijā, izcīnīju 1. vietu. Pēc tam uzvarēju arī Latvijas čempionātā. Un tas viss notika viegli. Nebiju satraucies, necerēju uz panākumiem. Vienkārši gāju uz sacensībām. Kad sapratu, ka esmu sasniedzis kaut kādu līmeni, tad sāku gatavoties sacensībām nopietnāk, kā arī pēc kaut kā tiekties.

- Kas ir tavs lielākais dzinulis?

Treniņos tā ir mūzika. Bet vispār, ja par sportu, tad man tas tik ļoti patīk, ka es nevaru sagaidīt nākamo treniņu. Mani ļoti motivē arī tur satiktie cilvēki − nekad nebiju domājis, ka pārējie atlēti būs tik labsirdīgi. Laiks, ko pavadu sacensībās kopā ar viņiem, tik ļoti iedvesmo, ka gribas to piedzīvot atkal un atkal. Zinu, ja labi nostartēšu sacensībās, tad kvalificēšos pasaules kausa sacensībām, un atkal satikšu viņus. Mēs esam katrs pats par sevi, bet, kad satiekamies, jūtos ar viņiem ļoti viegli un brīvi.

- Vai tev sportā ir kāds, kura piemēram gribētu sekot?

Sākumā bija, tagad vairs nav. Skatos uz saviem konkurentiem: no vienas puses ir prieks, ka viņi tik strauji progresē, bet no otras puses − saprotu, ka vajadzētu viņus apsteigt. Ja agrāk tas bija viens konkrēts sportists, tad tagad tie ir visi labākie atlēti. Kopš atrodos starp labākajiem, ir mainījusies arī attieksme.

- Kas ir tavs lielākais atbalsts?

Daļēji tie ir vecāki, jo viņi ik pa laikam palīdz ar ceļa izdevumu segšanu. Lai gan es pats vadu treniņus un taisu videoklipus, kas ir mans otrs hobijs, man tomēr ir 16 gadi. Un ceļošana ir dārga. Treniņos lielākais atbalsts ir draugi, ar kuriem kopā vingroju.

- Kas tev ir bijis grūtākais karjeras laikā?

Sasniegtā līmeņa noturēšana. Sākumā tev ir straujš progress, bet tad pienāk brīdis, kad progress apstājas. Un tad ir ļoti grūti sasniegto noturēt. Tad ir ļoti smagi jātrenējas. Pirms sacensībām ir morāli grūti – katras sacensības ir milzīgs stress. Trenēties savā zālē, ar saviem stieņiem – tā ir viena lieta, bet aizbraukt uz sacensībām, kur viss ir svešs, − tas rada nedrošības sajūtu un papildu stresu.

- Kas ir tavu fizisko spēju robeža?

Grūti teikt. Manuprāt, būtu grūti sasniegt kādas robežas, jo šajā sporta veidā galvenais ir izdoma. Piemēram, var būt tā, ka kāds censonis kādā mazā, nomaļā Āfrikas valstī izdomā kādu triku, kas pēc tam izplatās pa visu pasauli. Piemēram, tādi neredzēti triki, kas tika izpildīti 2012. gada pasaules čempionātā, tagad ir triki, bez kuriem nav iedomājamas nevienas sacensības. Tas, kas pirms trim gadiem bija absolūta virsotne, tagad ir pats minimums. Triki ļoti strauji attīstās, un es nezinu, cik tālu tas varētu aiziet. Protams, ir pamattriki, bet, ja tu izdomā kaut ko savu, kaut ko jaunu, par to sacensībās tu iegūsti papildu punktus. Un tā tu veido arī savu stilu. Pēc tam šo jauno triku, visticamāk, kopēs citi, bet, tā kā tas ir tavs triks, tad tas dos tev vēl vienu bonusu – atpazīstamību. Man ir pāris savi triki, bet es eju uz to, ka māku pēc iespējas vairāk triku. Sacensībās uzvar tas, kurš ir vispusīgākais − jāprot gan griezieni, gan sarežģītāki triki, kas prasa spēku. Un tieši uz to es eju.

- Kā tu vērtē sacensībās?

Izpildījumu vērtē četri tiesneši. Viens ir stila tiesnesis, kurš ir mazāk objektīvs, kā arī trīs galvenie tiesneši, kuri vērtē trikus. Ir statiskie triki, tajos jānotur savs ķermenis − šeit svarīgākais ir spēks. Šāda veida trikiem ir nopietni un ilgi jātrenējas, lai tie izdotos. Tad ir dinamiskie triki, kas ir griešanās un lēkāšana pa stieņiem, kas izskatās iespaidīgi, bet patiesībā tas ir daudz vienkāršāk. Visbeidzot ir kombinācijas − kā tas viss ir salikts kopā. Jo vispusīgāks esi, jo vairāk punktu iegūsti.

- Tavā Instagram kontā var redzēt arī mazliet nepatīkamākas bildes, piemēram, ar jēlām, nobrāztām rokām. Vai šāda veida fiziskas grūtības tevi attur no kaut kā, ko tu potenciāli varētu izdarīt?

Tās ir grūtības, ar ko esmu pilnībā apradis. Tā notiek ja ne katru dienu, tad katru otro vai trešo dienu. Tā ir norma. Ja tad, kad savainoju roku pirmo reizi, man bija tāds: «Oho, ej tu nost!», tad tagad esmu dusmīgs par to, cenšos ātrāk roku sadziedēt, lai atkal varētu pēc iespējas efektīvāk trenēties. Šī gan nav liela aizķeršanās, problēmas sākas, iegūstot nopietnu traumu. Traumas šajā sportā ir izplatītas, un bieži vien nevari sacensties ar plānoto pretinieku, jo viņš ir savainojies. Iesildīšanās prasa 10 minūtes, bet, tiklīdz to neizdari, ir ļoti liela iespēja satraumēties. Man par laimi, tādas nopietnas traumas vēl nav bijušas, nelielas traumas mani neattur no vingrošanas.

- Tā kā tu vēl esi jauns, vai arī skola nav kļuvusi par daļu no grūtībām?

Šo man bieži jautā, jo domā, ka tās ir papildu grūtības. Bet nē, tā nav. Varētu būt labāk, ja es neveltītu visu savu laiku treniņiem. Tomēr paspēju visu izdarīt. Par laimi, arī skolotāji ir saprotoši. Viņi zina, ka neizniekoju visu to laiku, ko varētu veltīt mācībām.

- Kādi ir tavi nākamie mērķi?

Esmu divreiz ieguvis pasaules kausu, bet pasaules čempionātā esmu kāpis uz pjedestāla 2. un 3. pakāpiena, tāpēc mērķis ir kļūt par pasaules čempionu. Tas ir tuvākais mērķis. Pēc tam skatīšos, cik ilgi varēšu noturēt līmeni, tiklīdz jutīšu, ka to vairs nevaru, palikšu pie vingrošanas, mēģināšu attīstīt ko savu, lai paliktu apritē.