Nu jau gandrīz trīs nedēļas ar Latvijas vicečempioniem strādā cits speciālists, savukārt Ešvorts beidzot var atpūsties un veltīt laiku sev. Šī saruna ar angļu treneri notika pēc kopējas golfa spēles – savulaik dzimtenē spēlējis četras vai pat piecas reizes nedēļā, tagad viņš bez iemīļotā vaļasprieka bija palicis nu jau divarpus gadu. Tieši tik ilgu laiku Ešvorts jau pavadījis Latvijā – vietā, kur gatavojas palikt arī visu turpmāko dzīvi.

– Aizvadīto divu gadu laikā esi palicis ne tikai bez diviem čempiona tituliem, bet arī bez golfa. Droši vien tev abu to pietrūka?

– Jā, bez šaubām, un tam labs apliecinājums ir arī mans šīsdienas rezultāts [tas patiešām nebija diez cik spožs. – «SA»]... Man pietrūka golfa, tiešām pietrūka. Anglijā tas bija mans vaļasprieks numur viens, un katrs, kurš kādreiz spēlējis šo spēli, zina, ka golfs rada atkarību – ja reiz esi sācis, tad gribi to spēlēt katru dienu. Tāpēc man bija liels prieks, ka saruna notiek tieši šeit – iespējams, turpmāk šeit būšu redzams katru dienu! Par tituliem – jā, protams, profesionālā ziņā man to trūkst.

– Vai tas ir galvenais iemesls, kādēļ tu šobrīd vairs neatrodies futbola kluba «Ventspils» galvenā trenera amatā?

– Domāju, ka jā. Ja mēs pagājušogad būtu uzvarējuši Latvijas čempionātā, nedomāju, ka es šobrīd būtu atlaists.

– Vai šīs sezonas gaitā izjuti, ka tā diena tuvojas?

– Jau pagājušās sezonas beigās jutu, ka katra spēle man var būt pēdējā. Pēc sezonas beigām kluba prezidents man to pateica skaidri un gaiši, un tas bija diezgan nopietns spiediens – lai es nezaudētu darbu, klubam faktiski bija jāuzvar katrā spēlē. Tādēļ morāli es šādam notikumu pavērsienam biju gatavs. Protams, komandai par šo situāciju neko neteicu – psiholoģiski spēlētājiem tas būtu papildu atbildības slogs un spēlēt kļūtu tikai grūtāk. Spēlējiet labāk, citādi mani atlaidīs – tas nav piegājiens, ar kādu var vērsties pie futbolistiem. Galu galā viņi tomēr ir profesionāļi, un viņiem jāspēlē tik labi, cik viņi to spēj – neatkarīgi ne no kādiem blakusapstākļiem. Protams, arī viņi lasīja presi, bija spiesti klausīties dažādas runas Ventspilī un pavisam no tā izbēgt nespēja – arī viņiem radusies situācija deva nevajadzīgu slogu.

– Atskatoties un izvērtējot tagad, kas bija tie galvenie iemesli, kuru dēļ «Ventspils» pagājušajās divās sezonās tomēr palika bez zelta?

– Kā komandas mēs un «Skonto» bijām vienādā līmenī, taču kā klubs viņi izrādījās nedaudz spēcīgāki – tāds ir mans uzskats. Nevēlos, lai mani pārprot, – to es nesaku tādēļ, ka nemācētu zaudēt ar cieņu, taču «Skonto» klubs ir cieši saistīts ar federāciju un šis fakts, lai arī varbūt neapzināti, tomēr nereti atstāj iespaidu uz tiesnešu rīcību dažādās strīdīgās situācijās. Manas darbības pirmajā gadā, šķiet, jūsu žurnālā Guntis Indriksons izteica lielas pretenzijas pret tiesnešiem, un pēc šā notikuma lēmumi, kas būtu pret «Skonto» interesēm, netika pieņemti. Es gan nesaku, ka lēmumi tika pieņemti tieši pret mums, taču, manuprāt, fakts paliek fakts – «Skonto» pozīcijas federācijas ietvaros bija daudz spēcīgākas. Īpaši spilgti tas bija redzams pirmajā gadā, kad strādāju ar «Ventspili». Ar katru gadu attieksme kļūst arvien godīgāka, federācija pret visiem klubiem sāk izturēties arvien vienlīdzīgāk, un šajā sezonā jau biju patiesi patīkami pārsteigts par soģu darbu – tas bijis ļoti labs. Nevienā mūsu zaudējumā kā iemeslu nevaru minēt kādu tiesneša kļūdu. Vide futbolā ir uzlabojusies, un tiesneši vairs neizjūt to spiedienu, kas dažkārt agrāk bija pamats nervozitātei un no tās izrietošām kļūdām.

– Pagājušogad notikumi ritēja pēc jūsu scenārija – atlika tikai noturēt izcīnītās pozīcijas un paņemt zeltu…

– Jā, lielāko sezonas daļu mēs atradāmies tabulas līderpozīcijās, taču tad nāca patiešām slikts rezultāts spēlē pret Liepāju – divas minūtes pirms mača beigām kļūdījās vārtsargs Andris Vaņins un spēle beidzās neizšķirti 1:1. Ja mēs būtu uzvarējuši tajā spēlē, būtu uzvarējuši arī visā čempionātā.

[Šajā brīdī iezvanās Ešvorta mobilais tālrunis un viņš, atvainodamies par šādu iejaukšanos, atbild uz zvanu. Mirkli uzklausījis teikto, viņš iebilst, ka šobrīd esot aizņemts – vai neesot iespējams sazvanīties mirkli vēlāk. Šī telefonsaruna notiek krievu valodā...]

– Tu runā krieviski?

– Nedaudz.

– Un latviski?

– Kad ierados Latvijā, sarunā ar [LFF ģenerālsekretāru] Jāni Mežecki viņam teicu, ka triju gadu laikā iemācīšos krievu valodu un tad ķeršos klāt arī latviešu valodai. Protams, būtu labāk, ja tas notiktu pretējā secībā un es sāktu ar latviešu valodu – galu galā esmu Latvijā, mana meita ir latviete. Taču realitāte ir tāda, ka Latvijas futbolā visi runā krieviski – īpaši jau Ventspilī, kur visi spēlētāji runā tikai krievu valodā. Līdz ar to tā ir mana darba valoda – profesionāla nepieciešamība. Būtu ļoti sarežģīti vienlaikus apgūt gan krievu, gan latviešu valodu, tādēļ man bija jāizvēlas vispirms viena. Reizi nedēļā man ir krievu valodas skolotājs, taču tā man ir ļoti sarežģīta valoda – atšķirīgs alfabēts, daudz sarežģītāka gramatika.

– Pirms ierašanās Latvijā tu par šo valsti nezināji faktiski neko, taču tagad, pēc divarpus gadu darba, jau esi pieņēmis lēmumu šeit palikt pavisam.

– Kad pirmo reizi šeit ierados, nevarēju iedomāties, pat ka palikušu te šos divarpus gadus. Taču pa šo laiku esmu iemīļojis šo zemi tiktāl, ka būtu laimīgs šeit pavadīt visu savu atlikušo dzīvi. Ja man jāizvēlas starp Latviju un Angliju, es dodu priekšroku Latvijai – lai arī cik tas dažam varbūt izklausītos savādi. Daba, cilvēki, kultūra – dzīvesstils kā tāds šeit ir jaukāks nekā tur.

– Vai galvenais iemesls šādam spriedumam nav tava draudzene?

– Nē, tas ir svarīgs iemesls, taču – ne galvenais. Mēs tikpat labi varētu pārcelties uz dzīvi Anglijā, un ar to nebūtu grūtību. Man šeit ir jauka māja upes krastā, lieliska daba. Anglijā, lai arī kur tu atrastos, visapkārt ir neskaitāmi cilvēki. Kad strādāju Kembridžā, dzīvoju desmit minūšu attālumā no centra, taču, lai tiktu no rīta līdz darbam, man pagāja vismaz stunda. Anglijā jebkur ir pūlis, steiga, haoss, savukārt šeit es jūtos garīgi atbrīvots un mierīgs. Šeit izpaliek viss šis nevajadzīgais stress.

– Un profesionālā ziņā? Mums par Latvijas futbolu ir savs priekšstats un pārliecība, taču kāds ir tavs kā ārzemnieka vērtējums par to?

– Šeit ir tikai trīs četras labas komandas, un tā, manuprāt, ir Latvijas futbola lielākā problēma. Ja šogad pirmajā līgā par čempionu kļūtu «Jūrmala», tas nākamajai sezonai nāktu tikai par labu. Ideāli būtu, ja astoņas virslīgas komandas būtu tādā līmenī, lai, līderiem čempionāta gaitā četras reizes spēlējot ar astotās vietas īpašnieci, nebūtu skaidrs, ka pirmie izcīnīs četras pārliecinošas uzvaras. Tas nozīmētu vairāk cilvēku tribīnēs, lielāku sponsoru interesi, vairāk naudas, labākus spēlētājus, televīzijas translācijas. Tas ir svarīgākais, kas būtu jāmaina. Piemēram, nule Liepāja spēlēja ar «Audu», taču nevienam nebija ne mazāko šaubu, kas uzvarēs, – jautājums bija tikai, ar kādu rezultātu. Es nāku no valsts, kur «Manchester United» ir favorīte cīņā ar «West Ham», bet par sensāciju netiks uzskatīts arī tas, ja spēle beigsies neizšķirti vai uzvarēs Vesthema. Tas padara čempionātu aizraujošu, un tā tas Anglijā ir jebkurā divīzijā. Būtu lieliski, ja Latvijā būtu kaut kas līdzīgs. Bet to pateikt ir daudz vieglāk nekā īstenot dzīvē.

– Vai tu kā treneris juti, ka, spēlējot ar tādiem klubiem kā «Auda» vai «RKB-Arma», futbolistiem trūkst motivācijas saņemties un rādīt labāko sniegumu?

– Mana filozofija bija tāda, ka, spēlējot pret vājākiem klubiem, man jābūt īpaši stingram pret futbolistiem, jo viņiem jāspēj būt profesionāļiem un jākoncentrējas vēl vairāk. Pirms mačiem ar tādiem pretiniekiem kā Liepāja vai «Skonto» papildu motivācija nav nepieciešama – vīri paši saprot, kāda ir mača cena.

– Bet gatavošanās mačiem visos gadījumos bija vienāda?

– Fiziski mēs visām cīņām gatavojāmies vienādi, varbūt tikai morāli spēlētāji bija atbrīvotāki tad, ja bija jāspēlē ar vājākām komandām.

– Vai vari pateikt, kas bija svarīgākais, ko tu kā treneris Ventspils komandai esi devis šajos divarpus gados?

– Domāju, ka šo divu gadu laikā klubs ieguva Rietumu mentalitāti. Mana pieredze ar ekssovjetisko mentalitāti ir tāda, ka treneris ar spēlētājiem apietas kā ar citroniem: paņem, izspiež visu sulu, kas viņos tobrīd ir, tad izmet un vienkārši ņem nākamo. Bet Rietumu mentalitātes filozofija ir cita: trenerim ir spēlētāji, ar kuriem strādāt, un viņa uzdevums ir mēģināt panākt no tiem visu labāko iespējami ilgu laiku. Domāju, ka tā ir pareizāk, taču patiesībā šis jautājums nebūtu jāuzdod man, bet gan spēlētājiem – pašam spriest par to, kāds esmu un ko esmu devis komandai, nav vislabākais.

– Taču tu esi vērojis, kā šī komanda mainās, – brīdī, kad tu ieradies, salīdzinājumā ar šo gadu.

– Tā vairāk saliedējusies tieši kā komanda, spēlētāji kļuvuši pārliecinātāki par savām spējām. «Ventspils» jau sasniegusi punktu, kad tai gandrīz vairs nav nepieciešams treneris – spēlētāji skaidri zina savu vietu laukumā, kur katram jāskrien un kas jādara.

– Vai kluba vadība tev deva brīvu vaļu darīt ar komandu visu, ko vēlies?

– Pirmajos divos gados deva, taču ne šogad. Viņi bāza degunu manā darbā tad, kad tas absolūti nebija nepieciešams, un lieki teikt, ka tas man īpaši nepalīdzēja. Pirmajos divos gados man patiesi šķita, ka pie šīs Rietumu domāšanas izdevies pieradināt ne tikai komandas spēlētājus, bet arī kluba vadību, taču šīs sezonas sākumā pārliecinājos, ka tas bija maldīgs priekšstats. Pēc tam, kad bijām zaudējuši čempionātā par vienu un tad diviem punktiem, kluba prezidents Jurijs Bespalovs nolēma, ka Rietumu mentalitāte vairs nav tas, kas viņam nepieciešams. Viņš vēlējās atgriezties pie krievu mentalitātes un tostarp vēlējās redzēt mani kā krievu treneri. Taču es tā nebiju ar mieru. Mēs vispār nesarunājāmies apmēram trīs mēnešus, un tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ es šo darbu zaudēju.

– Pirms sezonas «Ventspils» iegādājās trīs jaunus ārzemju spēlētājus, taču praksē viņi lielāko laiku pavada uz rezervistu soliņa. Vai bija vērts vispār izdarīt šādu pirkumu?

– «Ventspils» patlaban kā klubs savā līmenī ir sasniedzis maksimumu. Divas reizes mēs bijām sprīdi no uzvaras, taču, kad viss izšķiras pēdējā spēlē, tas ir kā monētas mešana un tikai cerēšana, ka tā nokritīs uz tev vēlamo pusi. Sevišķi – kā tas bija Daugavpilī uz sniega pārklāta laukuma, kur jau pēc 20 minūtēm mēs palikām desmit vīru sastāvā un varēja notikt viss iespējamais. Taču, ja «Ventspils» vēlas spert soli augstāk nākamajā līmenī, tai būtu jāiegādājas spēlētāji par 50 vai 100, nevis tikai 10 tūkstošiem – investīcijām un pirkumiem būtu jābūt daudz nopietnākiem. Taču tā ir tikai teorija. Es zināju, kāds ir kluba budžets un cik es varu atļauties tērēt, tādēļ es nolēmu iegādāties spēlētājus ar domu par nākotni. Broņislavs Jašureks tagad sācis spēlēt arvien biežāk, un tieši šādi es biju plānojis viņa lomu šajā sezonā – pakāpeniski iespēlēt komandā. Savukārt Tomasam Hajdušekam, manuprāt, vajadzētu būt komandā katrā spēlē. Sākumā tā arī bija, taču tad viņam sekoja vāja spēle pret «Skonto», bet pēc tam ar vietas atgūšanu pamatsastāvā jau bija grūtības. Taču futbolā tā notiek. Ja es būtu palicis trenera amatā, domāju, ka viņš ar laiku atkal kļūtu par stabilu spēlētāju un droši vien – komandas aizsargu numur viens. Potenciāli viņš ir spēcīgākais aizsargs, kāds patlaban ir «Ventspilij». Savukārt Genādiju Angelu mēs tikai izīrējām uz sešiem mēnešiem ar izvēles tiesībām uz viņa iegādi pēc šā termiņa, jo es nebiju pilnībā pārliecināts par viņa spējām. Taču tagad sanācis tā, ka esmu zaudējis darbu, jau pirms šie seši mēneši pagājuši un pieņemts kāds lēmums par šā spēlētāja nākotni klubā. Bet, kā jau teicu, ja klubs gribēja futbolistu, kas būtu stabils pamatsastāva spēlētājs un komandas balsts, tam bija jārēķinās ar vismaz 50 līdz 100 tūkstošu lieliem izdevumiem. Man tika dota tikai tik liela izvēle, cik pieļāva budžets.

– Vai klubam «Ventspils» ir liels budžets?

– Teiksim tā – Latvijas čempionātam tas ir relatīvi liels. Daudzi ir teikuši, ka tas ir tikpat liels kā «Skonto».

– Kāda ir spēlētāju vidusmēra alga?

– Godīgi sakot, nezinu, vai drīkstu to atklāt.

– Kādēļ ne? Tāpēc, ka šeit tā nav pieņemts? Anglijā un citās civilizētās valstīs taču jebkura darījuma summa, ikviena sportista atalgojums ir publiski pieejama informācija!

– Es jums varētu pateikt, taču cienu klubu, kurš man deva darbu divarpus gadu. Pateikšu vienīgi to, ka, iestājoties Eiropas Savienībā, klubiem nāksies saskarties ar daudz stingrākiem likumiem un, lai arī tas būs grūtāk, tomēr – kopumā tikai par labu futbolam. Kamēr algas Latvijas klubos nepieaugs un kamēr futbola līmenis nebūs izlīdzinājies augstākā līmenī, daudz Rietumu viesspēlētāju šurp nebrauks – ne vācieši, ne angļi, ne skandināvi. Cita lieta, ka vietējiem spēlētājiem būs labākas izredzes tikt spēlēt kaut kur ārzemēs.

– Vai Latvijā tu redzi daudz perspektīvu jauno spēlētāju?

– Es redzu futbolistus, kas varētu spēlēt Anglijā, daudzus, kas spētu atrast darbu otrās vai trešās divīzijas klubos. Varbūt tas neskan diez cik labi, taču trešās divīzijas klubu spēles Anglijā apmeklē līdz pat 15–20 tūkstošiem līdzjutēju, algas ir krietni vien lielākas nekā šeit, Latvijā, bet futbols – aizraujošāks. Par to esmu pārliecināts par visiem simt procentiem.

– Tu pats Anglijas trešās līgas klubā saņemtu lielāku algu nekā Ventspilī?

– Domāju, apmēram to pašu.

– Vai esi sekojis līdzi arī Latvijas nacionālās izlases sniegumam Eiropas čempionāta kvalifikācijā?

– Kad spēles tika rādītas pa televizoru, vienmēr sekoju līdzi izlases sniegumam. Ja man pirms atlases turnīra kāds vaicātu, vai Latvijai ir izredzes kvalificēties finālturnīram, es, ilgi nešauboties, teiktu, ka ne, taču tagad varu tikai noņemt cepuri Starkova priekšā – ar nacionālo izlasi viņš ir paveicis fantastisku darbu. Man ir milzīgs pārsteigums, cik veiksmīgi šī komanda spēlē – es domāju, ka treneris ir izdarījis visu, lai izlasei būtu visas izredzes kvalifikācijas turnīru pabeigt otrajā vietā apakšgrupā. Pirmajā gan diezin vai. Komandai ir ļoti laba aizsardzībā, taču uzbrukumā tai varbūt nedaudz pietrūkst. Tomēr esmu pārliecināts, ka tai būtu pa spēkam nospēlēt neizšķirti ar gandrīz jebkuru pasaules valsts izlasi, varbūt izņemot patiešām piecas sešas vadošās – Brazīliju, Franciju. Taču, piemēram, pret Anglijas izlasi Latvijai būtu izredzes dalīt punktus uz pusēm. Arī Polija un Zviedrija nav starp šīm sešām vadošajām komandām, un tas ļauj cerēt uz veiksmīgu iznākumu. Un, ja izlasei izdosies iegūt šo otro vietu, tas būs nepārvērtējams sasniegums – lielākais, kāds jebkad bijis Latvijas futbolā.

– Pašreizējais Latvijas izlases kodols kopā spēlē jau ilgus gadus un patlaban ir spēku pilnbriedā, līdz ar to rezultātiem vajadzētu būt maksimālajiem. Taču vai tu redzi arī spēlētājus, kas varētu ieņemt viņu vietu, kad šis brīdis pienāks?

– Esmu redzējis Latvijas U-21 izlasi, un tajā patiešām nav tik daudz patiešām perspektīvu spēlētāju, kas būtu gatavi tuvākajā laikā pretendēt uz iekļūšanu «lielajā» izlasē. Taču vienlaikus pie «lielās» komandas jau tagad spēlē tādi jaunieši kā Semjonovs un Blanks, kas izlaiduši U-21 posmu. Manuprāt, būtu svarīgi, lai viņi tomēr tajā uzspēlētu – lai iegūtu pieredzi un pārliecību par saviem spēkiem. Taču, manuprāt, vēl nav pamata runāt par maiņas nepieciešamību – pašreizējās komandas vidējais vecums vēl nav tāds. Viņi kopā vēl var spēlēt vismaz astoņus gadu! Manuprāt, daudzi spēlētāji aiziet no futbola pārāk agri. Kaut vai Igora Stepanova piemērs, kurš pērn 36 gadu vecumā spēlēja ne tikai pie mums klubā, bet pat izlasē. Tagad jāatzīst, ka tā bija mana kļūda – ļaut viņam aiziet. Sezonas gaitā pieķēru sevi pie domas, ka, iespējams, viņš mums būtu ļoti noderējis. «Ventspils» deva iespēju Denisam Kačanovam, kas varbūt bija prātīgs solis komandas nākotnes vārdā, taču noteikti ne man kā trenerim. Mēs zaudējām spēlēs, kurās būtu varējuši uzvarēt, ja Stepanovs būtu bijis laukumā. Latvijas futbolistiem raksturīgs tas, ka viņi ir ievērojami profesionālāki nekā man zināmie angļu spēlētāji, un tas nozīmē, ka viņu karjerai būtu jābūt ilgākai. Vēl jo vairāk tādēļ, ka sezonas laikā viņiem nākas aizvadīt daudz mazāk saspringtu spēļu – Anglijā tās ik gadu ir apmēram 50–60 spēles ar līdzvērtīgu pretinieku, turpretī šeit – labi ja pārdesmit. Tas uzreiz nozīmē mazāk noguruma, retākas iespējas gūt traumas. Tādēļ, manuprāt, Latvijā spēlētājiem ir visi priekšnoteikumi spēlēt augsta līmeņa futbolu līdz pat gandrīz 40 gadu vecumam. Piemēram, tāds spēlētājs kā Zemļinskis nacionālajai izlasei ir ļoti noderīgs. Šaubos, vai savainotā ceļgala dēļ viņam kaut kas tāds būtu pa spēkam Anglijā vai citā Eiropas futbola lielvalstī, taču šeit viņš var spēlēt visu sezonu – un darīt to ļoti labi.

– Intervijā pirms pusotra gada tu atzini, ka tev nav faktiski nekāda kontakta ar Starkovu un viņam neinteresē tavas domas par atsevišķu «Ventspils» spēlētāju gatavību izlasei. Vai aizvadītajās sezonās šī situācija mainījās?

– Alekss šogad nav zvanījis, lai uzzinātu manu viedokli par to, kurš spēlē labi. Taču Latvija ir pietiekami maza vieta, lai tas varētu nemaz nebūt vajadzīgs.

– Varbūt tev jau zvanījis Guntis Indriksons? Zinot, ka tu esi bez darba, bet «Skonto» vakar [intervija notika ceturtdien. – «SA»] atkal zaudēja vietu Eirokausos...

– Būtu neprāts, ja «Skonto» patlaban atlaistu Starkovu! Bet par citiem darba piedāvājumiem – tādu man pagaidām nav. Taču es nepiekritu šai intervijai tādēļ, ka taisītos izlūgties kādam darbu. Saprotams, es labprāt vēlētos atkal strādāt kāda kluba galvenā trenera amatā un labprāt paliktu Latvijā, taču, vērtējot reāli, šīs abas lietas patlaban nav iespējams apvienot. Ja es vēlos strādāt, tad tas visticamāk notiks kaut kur ārzemēs. Patlaban es vienkārši izbaudu laiku, kas man atvēlēts atpūtai, un ceru, ka nepalikšu bezdarbniekos.

– Tu pieminēji, ka varbūt esi kļūdījies, ļaujot aiziet no kluba Stepanovam. Vai, izvērtējot aizvadītās divarpus sezonas, saskati vēl kādu savu kļūdu, bez kuras attīstības gaita patlaban varbūt būtu citāda?

– Es domāju, ka klubs pieļāva kļūdu, neīstajā laikā pārdodot Jevgeņiju Landirevu. Es saprotu, ka viņa kontrakts beidzās pēc šīs sezonas un šīs sezonas laikā darījumam bija jānotiek, taču patiesībā Landirevam nebija jādodas uz jauno klubu Bulgārijā līdz pat 1. jūlijam. Mums šajā laikā bija trīs svarīgas spēles Latvijas čempionātā, kuru laikā Žeņa turpināja trenēties kopā ar mums, taču spēlēt vairs nedrīkstēja. Domāju, varēja nokārtot tā, lai darījums notiktu nedaudz vēlāk un viņš varētu mums palīdzēt šajos nozīmīgajos mačos – jaunais klubs no tā neciestu. Taču tas nebija mans lēmums un kļūda – spēlētāju pārdeva klubs. Par mani – iespējams, ka pieņēmu nepareizu lēmumu pērn, kad UEFA kausā spēlējām ar Štutgarti. Spēlējot izbraukumā, nolēmu, ka jāspēlē vairāk aizsardzības futbols. Taču vācieši izrādījās tik spēcīgi tehniski, ka ar bumbu varēja darīt visu, ko vēlas. Mēs zaudējām ar 1:4, un šī spēle savā ziņā nogalināja komandu – pēc uzvaras pār «Lugano» komanda bija «uz viļņa» un spēlēja ar pārliecību, ka var uzvarēt jebkuru. Es gan esmu pilnībā pārliecināts, ka nekāda taktika mums nebūtu palīdzējusi uzvarēt divu spēļu summā, jo tā patiešām bija lieliska komanda, taču varbūt man nevajadzēja visu sarežģīt un vajadzēja vienkārši spēlēt tā, kā to bijām pieraduši iepriekš, tik ļoti nerespektējot pretiniekus. Otra lieta – man kā trenerim bija ļoti sarūgtinoši spēlēt Rīgā, jo faktiski sanāca tā, ka divas spēles aizvadām izbraukumā. Jo Ventspilī manā vadībā zaudējām tikai vienu spēli – 0:1 pret HJK, turklāt parādot ļoti labu sniegumu. Domāju, savā laukumā arī pret Štutgarti mēs būtu nospēlējuši labāk.

– Kā tu tagad vērtē «Ventspils» izredzes, spēlējot bez Landireva, vēl pacīnīties par čempionāta zeltu?

– Domāju, viņiem būs ļoti grūti. «Skonto» šogad izskatās ļoti labi, taču viņi nesen pārdeva Koļesņičenko. Un domāju, ka par to samaksāja arī ar zaudējumu Maltas klubam, jo komandai nepieciešams laiks, lai aprastu ar jauno situāciju. Tas pats attiecas uz Ventspili – noteikti būs jauns Landirevs. Tas var būt Butriks, var būt Jašureks, var būt pavisam cita tipa spēlētājs, nekā bija Žeņa.

– «Skonto» regulāri izpārdod savus labākos spēlētājus, taču Latvijā turpina uzvarēt. «Ventspils» pārdeva vienu pašu Landirevu un uzreiz zaudēja...

– Tā ir absolūta patiesība, taču ir dažas būtiskas lietas. Pirmkārt, Starkova rīcībā ir daudz labākas rezerves – jaunie spēlētāji, kas var papildināt komandu. Otrkārt, «Skonto» pārdeva trīs labus spēlētājus, taču – izdarīja to pirms sezonas. Komandai bija visa pirmssezonas sagatavošanās, lai pieskaņotos jaunajiem apstākļiem un noskaidrotu, kādas būs tās vājās vietas. Turpretī «Ventspils» pārdeva Landirevu sezonas vidū, tieši pirms trijām svarīgām spēlēm. Ja tas būtu noticis kaut vai mēnesi pirms tam, mums būtu laiks atklāt savas vājās vietas. Tagad tās iznāca laukā pilnīgi nelaikā. Bez Landireva komandai nācās spēlēt citādāk, un laika ar to aprast nebija.

– Kādēļ, tavuprāt, «Ventspils» šajos divarpus gados spēja pārdot tikai vienu spēlētāju, kamēr «Skonto» «ražojumi» uz ārzemēm dodas rindā vien?

– Man grūti atbildēt uz šo jautājumu, taču man ir savs viedoklis par to. Latvijas futbolam ir laba publicitāte arī ārzemēs, taču daudzviet domā, ka šeit ir tikai viens vērā ņemams klubs – «Skonto». Tas automātiski ceļ šā kluba spēlētāju cenu, un kluba «Ventspils» kļūda bija tā, ka tas šim cenrādim pieskaņojās. Pieņemsim, «Skonto» pārdod Blagonadeždinu par kādiem 500 000 dolāru. «Ventspils» to zina un saprot, ka Žavoronkovs ir tikai nedaudz zemāka līmeņa spēlētājs, līdz ar to nosaka viņam savu cenu – 350 000. Taču tā ir kļūda. «Skonto» objektīvi var prasīt augstāku cenu, jo sevi jau ir apliecinājis tirgū, kamēr «Ventspilij» šajā ziņā nav pieredzes. Manuprāt, klubam vajadzēja aizmirst par «Skonto» un par saviem spēlētājiem prasīt reālu cenu – ne tādu, kas izveidota, ņemot par pamatu salīdzinājumu ar «Skonto». Šajā ziņā kluba vadībai pieredzes pietrūka.

– Runājot par «Skonto» un naudu, daudz diskusiju izraisījusi informācija, ka klubs «Skonto» maksāja veicināšanas prēmijas klubam «Dinaburg», lai tas nežēlotu spēkus spēlēs ar «Ventspili». Kā zināms, abas reizes jums šīs spēles izrādījās liktenīgas. Kā tu vērtē šādu praksi?

– Es uzskatu, ka tas nav normāli, taču izskatās, ka cilvēki un futbola sabiedrība šeit uz to skatās citādāk nekā es. Iespējams, mums būtu vajadzējis rīkoties tāpat.

– Maksāts taču tika par uzvaru, nevis zaudējumu. Vai tomēr nav atšķirības?

– Ja kaut kas tāds notiktu Anglijā, abi klubi jau būtu izslēgti no čempionāta. Tur uz to skatās daudz citādāk. Attiecībā uz jautājumu es varu atgādināt 2001. gadu. Toreiz «Skonto» spēlēja ar «Dinaburg» divas kārtas pirms čempionāta beigām. Daugavpils klubs zaudēja ar 0:2, taču, kas svarīgāk, spēlēja bez sava vadošā centra uzbrucēja. Tas, bez šaubām, padarīja to vājāku. Jā, iespējams, var teikt, ka «Skonto» togad nemaksāja «Dinaburg» par zaudējumu. Taču Daugavpils zināja, ka saņems naudu par to, ja uzvarēs mūs pēdējā kārtā, turklāt – tikai tādā gadījumā, ja tam vēl būs jēga. Sanāk, ka uzvaras pār «Skonto» gadījumā «Dinaburg» zaudētu iespēju nopelnīt pēdējā kārtā... Interesanti, ka pirms sezonas pēdējās spēles pret mums «Dinaburg» ieguva trīs jaunus spēlētājus. Par kādu naudu – nezinu, lai gan man ir aizdomas. Lai nu kā – es uzskatu, ka kaut kam tādam nevajadzētu notikt. Un es tādēļ negribu žēloties vai apgalvot, ka zaudējām tikai tāpēc, ka notika šādas netīras lietas. Tā nebija. Kā jau sākumā teicu: mēs zaudējām tāpēc, ka «Skonto» bija spēcīgāka. Ja ne kā komanda, tad kā klubs.

– Vai pēc atlaišanas esi apmeklējis kādu «Ventspils» kluba spēli?

– Nē, neesmu. Grūti no malas skatīties spēlējam futbolistus, ar kuriem esmu bijis kopā divarpus sezonu. Tas ir kaut kas, ko es vēlētos darīt arī turpmāk, taču man tas ir liegts. Domāju, patlaban man šāds apmeklējums sagādātu tikai sarūgtinājumu. Bet es aiziešu, noteikti. Iespējams, jau svētdien uz maču pret Liepāju. Ja «Ventspils» šo spēli neuzvarēs, domāju, pēdējām cerībām uz zeltu būs pārvilkta svītra. Ja godīgi, domāju, par čempionu atkal kļūs «Skonto». Kāpēc? Jo tam ir labākā aizsardzība. Kā zināms, uzbrucēji uzvar spēles, bet aizsargi – čempionātus.