RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Verpakovskis: Reizēm esam uzvaru līdzjutēji. Savējie jāatbalsta arī grūtos brīžos

Raimonds Ozoliņš/ TVNET 1
  • Raksts
  • Video
Māris Verpakovskis | Foto: Evija Trifanova/LETA

«Zelta puisēns» - tā savulaik mediji un arī eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga dēvēja futbolistu Māri Verpakovski, kurš joprojām ir Latvijas valstsvienības visu laiku labākais vārtu guvējs (104 spēlēs 29 vārti). Valsts svētku gaidās TVNET aprunājās ar bijušo sportistu, kurš dalījās ar savu viedokli par to, kas raksturo Latvijas valsts patriotu un kādam jābūt īstenam sporta līdzjutējam.

Pašlaik 38 gadus vecais Verpakovskis profesionāla futbolista gaitas noslēdza 2014.gada janvārī. Liepājniekam sportista karjerā bija kāpumi un arī kritumi, tomēr lielā mērā tieši ar viņa palīdzību Latvijas vārds šīs tūkstošgades sākumā skaļi izskanēja pasaulē. Viņš bija komandas līderis Latvijas futbola izlases «ziedu laikos», kad izdevās paveikt šķietami neticamo - kvalificēties 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīram. 2003. gadā Verpakovskis tika atzīts par Eiropas Gada cilvēku Latvijā. Šādu godu līdz šim izpelnījušies vien divi sportisti. Otrs ir bokseris Mairis Briedis, kurš šo titulu ieguva 2014. gadā.

«Latvijas patriotam noteikti jāmīl sava valsts - vienalga, kur viņš atrodas - dzimtenē vai ārzemēs. Patriotam jācenšas darīt visu iespējamo valsts labā, kā vien katrs cilvēks to spēj. Sportisti noteikti var nest Latvijas vārdu pasaulē ar labiem panākumiem, aizvadot sacensības ārzemēs. Tas attiecas ne tikai uz sportisko pusi - laukumā, kortā, ringā vai citur -, bet arī uzvedību ārpus sacensībām. Startējot starptautiskā arēnā, jāatceras, ka pārstāvi savu valsti. Noteikti arī jebkurā citā arodā tas jāpatur prātā,» sacīja Verpakovskis.

2003. gada rudens tieši ap valsts svētku laiku - 15. un 19. novembris - palicis atmiņā ar aizraujošām Latvijas futbola izlases spēlēm pret Turciju. Vispirms izdevās Rīgā ar 1:0 izcīnīt uzvaru, pēc tam atbildes mačā Stambulā atspēlēties no 0:2 un galā cīnīties neizšķirti 2:2. Abās spēlēs Verpakovskis guva vārtus, divu maču summā sekmējot lielāko panākumu Latvijas futbola vēsturē - valstsvienība kvalificējās Eiropas čempionāta finālturnīram. Turcija tikai gadu iepriekš bija izcīnījusi augsto 3. vietu Pasaules kausā. Latvijas futbolisti bija sarūpējuši sensāciju sporta pasaulē. Lidostā izlasi sagaidīja līdzjutēju pūlis, futbolistus burtiski nesot uz rokām.

«Tās bija lielākās uzvaras un lielākie sasniegumi. Lepojos, ka mums izdevās nest Latvijas vārdu Eiropas arēnā un arī pasaulē. Lai gan tas bija Eiropas čempionāts, tādam sporta pasākumam seko līdzi visā pasaulē. Prieks, ka arī es esmu tur pielicis savu pirkstu jeb, precīzāk sakot, kāju - Latvijas valsts popularizēšanā. Protams, mūs tad nēsāja uz rokām, par mums vien runāja,» atcerējās Verpakovskis.

2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā, kas risinājās Portugālē, Latvijas izlasei bija jācīnās tā dēvētajā «nāves grupā». Bija jāstājas pretim futbola lielvalstīm Čehijai, Vācijai un Nīderlandei. Pirmajā spēlē puslaika izskaņā Verpakovskis ieraidīja bumbu Čehijas izlases vārtos, tādējādi Latvijas izlase pārtraukumā devās ar 1:0 vadību. Tomēr visā mačā tika piedzīvots zaudējums ar 1:2. Nākamajā cīņā izdevās spēlēt 0:0 pret diženo Vāciju. Joprojām varam vien iztēloties - kā būtu, ja tiesnesis būtu piešķīris 11 metru soda sitienu, kad vācieši pārkāpa noteikumus pret Verpakovski. Noslēgumā tika ciests bezierunu zaudējums ar 0:3 pret Nīderlandi. Taču šie mači palikuši jau tālā pagātnē. Šodien futbolam Latvijā ir grūti laiki - 0:2 un 0:0 pret Fēru salām...

«Gribētu novēlēt, lai mēs visi - es tajā skaitā - ar laiku kļūtu par savas valsts, pilsētas vai kādas komandas īsteniem līdzjutējiem, tā vārda tiešākajā nozīmē. Nesen lasīju kādu komentāru - ka esam uzvaras līdzjutēji. Kad labi iet mūsu basketbola izlasei, tad pēkšņi visi esam basketbola fani. Tāpat jūtam līdzi hokeja izlasei, kad ir labi sasniegumi. Tas pats attiecas arī uz individuāliem sasniegumiem kā Aļonai Ostapenko tenisā vai Kristapam Porziņģim basketbolā. Tāpēc gribētu aicināt būt līdzās sportistiem un komandām arī grūtos brīžos. Uzvaras nevar būt vienmēr, it sevišķi tik mazai valstij. Manuprāt, mums ir fenomenāli sasniegumi tik daudzos sporta veidos. Mēs noteikti varam lepoties ar saviem sportistiem, kuriem ir lieli sasniegumi starptautiskās arēnās,» uzsvēra Verpakovskis.

Latvijas futbola izlasē lielākoties darba valoda bijusi krievu. Tas gan nav nekas jauns. 2014.gada vasarā, atceroties Latvijas futbolistu sagaidīšanu lidostā mājās no Turcijas, portālā «lsm.lv» sporta žurnālists Arturs Vaiders rakstīja: «Bija arī humorīgi misēkļi - Latvijas Radio kolēģe, meklējot bez Māra Verpakovska vēl kādu latvisku runātāju, devās pie Dzintara Zirņa (kur vēl latviskāku vārda un uzvārda kombināciju!) un vīlās. Neko daudz vairāk par «Paldies» izspiest toreiz nevarēja.»

Valodas jautājums nesen saasinājās, kad «Liepāja»/«Mogo» komandas uzbrucējs Artūrs Karašausks televīzijas sporta raidījumā «Hattrick» izteicās, ka viņam savulaik izveidojies konflikts ar valstsvienības galveno treneri Aleksandru Starkovu, jo aicinājis komandas vadītāju runāt latviski. Šā iemesla dēļ Karašausks, par spīti rezultatīvajam sniegumam pēdējā laikā, vairs netiekot aicināts uz izlases treniņnometnēm.

«Man šīs sarunas ir ļoti nepatīkamas. Nospēlējot vairāk nekā 10 gadus izlasē, nekad šis jautājums nav bijis aktuāls vai sāpīgs. Tiešām nekad neesmu izjutis kaut kādu problēmu, ka es runātu latviski, vai saskāries ar nosodījumu, ka kāds runā krieviski. Kā kuru gadu - citreiz bijis pārsvars latviešiem, citreiz - vairāk krievu tautības spēlētājiem. Tāpēc ir nepatīkami, ka šis jautājums ir aizgājis nepareizā gultnē un tas viss kaut kā tiek politizēts,» valodas jautājumu komentēja Verpakovskis.

Pēc futbolista karjeras beigām 2014. gadā Verpakovskis uzņēmās atbildību par futbola saimniecību savā dzimtajā pilsētā. Nupat Liepājas komanda bija zaudējusi lielāko sponsoru - «Liepājas Metalurgs». Taču jau tajā pašā gadā tika dibināts futbola klubs «Liepāja», par kura prezidentu kļuva Verpakovskis. Gadu pēc jauna kluba izveides liepājnieku komanda izcīnīja Latvijas čempionu titulu, šogad arī Latvijas kausu.

«Noteikti ir tā, ka cilvēki reizēm aizmirst par savu dzimto pilsētu. Cik es zinu, runājot ar liepājniekiem, - lai kur viņi aizbrauc, viņi atceras savu dzimto pilsētu. Ja ir brīvs brīdis un iespēja, viņi noteikti grib atbraukt uz Latviju un apciemot Liepāju. Manuprāt, liepājnieki ļoti mīl savu pilsētu. Es gribētu, lai tāpat jelgavnieki, daugavpilieši un citi mīlētu savu pilsētu. Mums katram ir jāatceras, no kurienes mēs esam nākuši, kur esam dzimuši un auguši. Ja ir iespēja, tad kādreiz jāatdod atpakaļ, palīdzot savai dzimtajai pilsētai kā vien iespējams!» sacīja Verpakovskis.

Futbols IT Basketbols Aļona Ostapenko Latvijas Radio Liepājas Metalurgs Vaira Vīķe-Freiberga Māris Verpakovskis Latvijas futbola izlase Valsts svētki
1 Komentāri