Nenoliedzami, ka jaunais U–18 izlases galvenais treneris Oļegs Znaroks ir spilgta personība Latvijas sportā un, pateicoties viņa gūtajiem vārtiem mačā pret Šveici, 1996. gada pasaules čempionātā Latvija izcīnīja tiesības startēt augstākajā – A grupā. Šoreiz mūsu pretinieki Amštetenē būs Šveice (pērn 9. vieta pasaulē), Polija (14.), Slovēnija (15.), Austrija (19.) un Rumānija (24.). Viena apļa turnīrā tiks noskaidrota komanda, kas iekļūs augstākajā sabiedrībā, kā arī tā, kura izkritīs. Pērn Latvijas U–18 izlase bija 18. vietā, bet šogad panākumi solās būt daudz vērā ņemamāki. Latvijas U–18 galvenais treneris Oļegs Znaroks: – Protams, strādājam pamatīgi un daudz, taču saprotiet paši, ka līdz čempionātam laika darboties nav atlicis visai daudz. Šī taču nav lielā meistaru komanda, kurā visas kombinācijas ir daudzmaz atstrādātas un vairums spēlētāju kopā darbojušies trīs vai pat četrus gadus. Atlikušajā laikā līdz braukšanai uz Austriju jāpaspēj paveikt maksimumu un izveidot kaujas spējīgu kolektīvu. Mans un kolēģu apzinātais izlases kandidātu loks ir ap 30 hokejistiem, taču, kā zināms, uz čempionātu dosies 22. Esam apņēmības pilni cīnīties par visaugstākajiem rezultātiem. Tam ir savs reāls pamats. – Cik ilgi pats vairs neesat lielajā hokejā? – Otrā sezona, kopš nespēlēju kā profesionālis. Esmu savam priekam spēlējis gan veterānu, gan amatieru līmenī, jo vai tad viegli aiziet no tā, kur viss mūžs pavadīts? Hokejā jāpaliek – ja nekā spēlētājam, tad kā trenerim, menedžerim. – Šajā laikā bijuši darba piedāvājumi arī citās Eiropas valstīs? – Ir bijuši, tostarp Vācijā, bet kam man tas vajadzīgs – viņus trenēt? Labāk es savējiem palīdzu un savu pieredzi nododu viņiem. – Jūsu ģimene dzīvo Rīgā? – Protams. Sieva Ilona palīdz man visos darbos, bet meitas Valērija un Alise iet skolā jau otro gadu, un viņām te patīk. Sākumā gan viņām bija grūtības, jo tā īsti ne krievu, ne latviešu valodas nebija. Tas nenozīmē, ka nebija, taču sarunvaloda no rakstības tomēr atšķiras visai būtiski. Sākumā to, kas teikts krieviski, viņas prātā pārtulkoja vāciski un tikai tad deva atbildi. – Meitas netiek virzītas uz sportu? – Pagaidām ne, lai gan labprāt spēlē lielo tenisu. Jaunākajai patīk dziedāt un viņa nesen starptautiskā festivālā Berlīnē izpelnījās atzinību. Skola paņem daudz laika, jo prasības ir augstas. – Vai, jūsuprāt, junioru čempionāta sagatavošanās process norit bez aizķeršanās? – Strādājam iespēju robežās, taču veikt priekšdarbus palīdz tas, ka esam pārliecināti par to, ka mums ir talantīga jauno spēlētāju paaudze, kuri sevi pierādījuši ledus laukumos ne tikai Latvijā vien. Puišos saskatu labu potenciālu, taču, lai viņi nākotnē izaugtu par labiem spēlētājiem, nepieciešams viņos ieguldīt daudz darba un laika. Tā nav tikai mana vai Hokeja federācijas, bet visas valsts problēma un rūpe. Nevienam nav noslēpums, ka šo mērķu realizēšanai dzīvē pietrūkst līdzekļu. Mums Latvijā ir arī augstas klases treneri, kuri bieži vien strādā pāri savām spējām, bet par paveikto saņem neadekvātu samaksu. Treneri pelnījuši vienīgi pateicību no hokeja vadības un visas sabiedrības, jo pārāk lielā aizņemtība jaunatnes hokejā bieži vien ir uz brīvā laika, personīgās veselības un savu ģimeņu rēķina. – Piekritīsiet tam, ka mūsu jauno spēlētāju meistarības līmenis Ziemeļamerikā, Zviedrijā, Somijā, Krievijā nav ar vienu mērauklu mērāms? – Protams, taču jau tas fakts, ka viņi ieradušies tur un spējuši izcīnīt sev vietu komandā, mums jāvērtē kā sasniegums. Mēs strādājam un gaidām, kad kolektīvam pievienosies pārējie "ārzemnieki" – Mārtiņš Karsums, Jānis Andersons, Edžus Kārkliņš un Oskars Bārtulis. 14. martā būs treniņnometne, un mēs gaidām viņus ierodamies, jo tagad viņi aizvada savu čempionātu spēles. Tas, ka viņi ir projām, mums neļauj būt bezdarbībā, jo jāstrādā ar pārējiem, ar tiem, kuri mums pieejami un kuri piedalās treniņu procesā. Mēs strādājam Latvijas izlasei, un šo darbu nevar darīt bez atbildības sajūtas. Manā vietā tā rīkotos jebkurš treneris. Pats grūtākais trenera darbā ir pateikt hokejistam, kurš aizvadījis visu treniņu ciklu, ka viņš galvenajā komandā tomēr netiks iekļauts. Bieži vien sanāk naktīs negulēt un pārdomāt, kā to būtu labāk darīt zināmu, neaizvainojot sportistu. Tāpat grūti nākas izvērtēt – kurš labāks, taču te būtiski ir vārds "šobrīd" un dotajā mirklī. – Kā vērtējat savus gaidāmos pretiniekus, un vai tie mums būs pa spēkam? – Grupa mums gadījusies spēcīga, jo Šveice nesen kā izkrita no augstākās līgas un pēdējā mačā pret amerikāņiem izcīnīja uzvaru ar 4:3. Spēcīga ir arī Austrija un pārējās komandas, jo tagad pasaulē hokejs strauji attīstās. Ja šādas sacensības būtu pirms daudziem gadiem, tad mums nebūtu problēmas izcīnīt uzvaras, bet tagad visi daudz strādā, tāpēc sasnieguši augstu meistarības līmeni. Mūsu galvenais ierocis noteikti būs cīņasspars un tas, ka pārstāvam Latviju. Es daudziem jaunajiem spēlētājiem esmu vairākkārt stāstījis par izjūtām, kādas ir, spēlējot izlasē un dzirdot savas valsts himnu. To nemaz tā nevar izstāstīt. – Nevienam nav noslēpums, ka pēdējos gados starptautiskajā arēnā Latvijas visu vecumu jaunatnes hokejam ne tikai nav ar ko padižoties, bet tiek zaudētas arī iekarotās pozīcijas. Kāpēc rezultāti ir tik vāji? – Kā jau minēju, citviet pasaulē hokejs tiek attīstīts un progresē straujiem soļiem. Otrkārt, tās ir ledus halles, kurās vienaudžiem ir nesalīdzināmi lielākas iespējas trenēties uz ledus. Latvijā mēs to, vismaz tagad, nevaram atļauties. Stundiņa uz ledus, kura īri daļēji atmaksājuši bērnu vecāki, – vai tad tas ir daudz? No tā brīža, kad censonis izteicis vēlēšanos būt hokejā un nostājies uz slidām, līdz gala eksāmeniem viņš diemžēl neapgūst tās iemaņas un nesakrāj to meistarību, kuru iegūst viņa vienaudži Krievijā, ASV vai Kanādā. – Kāds ir jūsu viedoklis par nacionālo izlasi un tur notiekošajiem procesiem? – Nacionālā izlase uz koptreniņiem sanāks 29. martā. Par izdošanos, gatavojoties pasaules čempionātam Prāgā, esmu pārliecināts. Ja atceraties iepriekšējos gadus, tad problēmas un visādas nebūšanas bijušas allaž, taču vienmēr esam atraduši pareizo risinājumu, kā no tām izkļūt un visu vērst par labu. Profesionālais hokejs ir nežēlīgs, un tur bez traumām neiztikt. Esmu pārliecināts, ka pavasarī pasaules čempionātu Latvijas izlase aizvadīs nevainojami. – Kādas ir jūsu domas saistībā ar gaidāmo un tik daudz pieminēto 2006. gada pasaules čempionātu Rīgā? – Čempionāts notiks un ne tikai notiks, bet tiks aizvadīts augstā līmenī. Hokeja cilvēki dzīvo ar šo ideju un darbiem. Darīts tiek daudz, arī Kirova Lipmana personā, tikai pēdējā laikā saceltā ažiotāža ap šo lietu aizsedz būtību. Čempionāta norise būs liels stimuls un iespējas Latvijas hokeja tālākajai attīstībai. – Ko jūs varētu ieteikt Austrumeiropas hokeja līgas vietā, kura šosezon ir pēdējo reizi? – Sarunas par šīm sacensībām vēl būs, un mums nepieciešami šāda līmeņa mači. Runas par Baltijas hokeja līgas radīšanu ir neauglīgas, un tām nav reāla pamata. To var teikt cilvēki, kuri būtībā ir tālu no hokeja. – Vai tiesa, ka Baltkrievijā, kuras čempionātā mēs gatavojamies nākamo sezonu spēlēt, klubu budžeti mērāmi miljonos dolāru? – Tiesa, jo tur taču hokeju spēlē pats prezidents Lukašenko. Baltkrievi nav augstākajā līgā, bet mēs esam, taču viņu iekšējās sacensības ir daudz augstākā līmenī. Ja pienācīgi strādāsim ar jaunatni – būs mums arī. Ja arī kāds no jauniešiem nekļūs par izcilu hokejistu, viņš noteikti būs kārtīgs vīrietis.