Znaroks, kuru vajag noglāstīt (33)

Latvijas sabiedrībā Rīgas "Dinamo" un valsts izlases 11. numurs netiek vērtēts tikai pozitīvi, kā vēl nesen tas bija ar mūsu prezidenti. Dažu atmiņā joprojām ir notikumi pirms astoņiem gadiem, kad Holandē televīzijas kameras bija pievilktas tik tuvu komandas soliņam un visa Latvija varēja dzirdēt Oļega sulīgās lamas. Bet ko tad jūs gribējāt? Lai mūsdienu gladiators pirms izšķirošā uzbrukuma lauvām patētiski skaitītu Josifa Brodska vai Ojāra Vācieša vārsmas? Raupjš sporta veids prasa mazliet brutālu noskaņošanos, taču tas nebūt nenozīmē, ka ārpus cirka arēnas gladiators ir prasts kā Stacijas laukuma prostitūta. Bet hokeju ar baltiem cimdiem neuzspēlēsi. Visas savienības medījums Znaroks kā hokejists ir uzaudzis Urālu mazpilsētiņā Usjkatavā futbola un hokeja trenera un vācu valodas skolotājas ģimenē. Laikam jau Urālu augsne ir bijusi hokejam ļoti pateicīga, ja vairākus tūkstošus kilometru tālajā Latvijā treneris Ēvalds Grabovskis divdesmit gadus ir apsēsts ar ideju izaudzināt jaunu Znaroku. Bet neizdodas! Jo pat Maskačkā nav tādu ielu kā Ustjkatavā un Čeļabinskā. "Mani izaudzināja iela. Ja spēlējām futbolu vai hokeju vai arī gājām kauties sēta pret sētu, iela pret ielu, noslēpties kādam aiz muguras nevarēja," atzīst Znaroks. Otrs avots, no kura veidojies Znaroka raksturs, ir viņa tēvs, kurš nepieciešamības gadījumā futbolu un hokeju spēlējis bez noteikumiem, par ko no viņa sporta laukumā baidījies viss Čeļabinskas apgabals. Kā atceras Čeļabinskas "Traktora" veterāni, jauneklis komandā ienācis ar ielas garu, nevienam ceļu negriežot, bet liekot ar sevi rēķināties kā ar pilntiesīgu komandas locekli. Iespējams, šī rakstura atskabargainība arī bija galvenais iemesls, kāpēc Eiropas jauniešu čempionāta rezultatīvākais uzbrucējs Čeļabā sēdēja rezervē... Pēc čempionāta Minskā viņu pie sevis aicina visi 11 PSRS čempionāta klubi, CSKA ieskaitot, taču tēvs Oļegu uz Maskavu pie Viktora Tihonova nelaiž: tur dēls varot noiet no ceļa. Kad Čeļabinskā spēlē Rīgas dinamieši, Hermans Volgins "Dinamo" komandas priekšniekam Jerofejevam izstāsta, ka tāds labs un talantīgs uzbrucējs kā Znaroks būtībā ir ārpus hokeja. Oļegs tiek atvests uz Rīgu un steidzami iesaukts robežsargos. Nu atjēdzas arī Maskava un diskvalificē 19 gadus veco jaunekli uz vienu gadu. Taču Maskavas roka līdz Latvijas PSR čempionātam nespēj aizsniegties, Znaroks gadu pavada, trenējoties un spēlējot tikai Latvijas čempionātā. Savā otrajā sezonā "Dinamo" meistaros (84/85) viņš jau ir otrais metējs aiz Helmuta Baldera un Alekseja Froļikova – (14+13), tad viena gada kritums, bet turpmāk viņš nekad nav zemāk par otro vietu komandā, bet pēdējā sezonā (90/91) ir otrais visā PSRS (24+27). Impulsīvais karstgalvis 1. janvārī 42. dzimšanas dienu svinošais Oļegs vairs nav tāds karstgalvis kā pirms 17 gadiem, kad "Jūras pērlē" viens nebaidījās iet pret baru. Tik ātri viņš arī vairs neaizsvilstas kā 1991. gada rudenī, kad pārbaudes spēlē starp Pori "Assat" un Ūmeo "Bjorkloven" metās pārmācīt tiesnesi. Toruden šis starpgadījums viņam liedza saukties par Pori dūzi, bet no Baltijas jūras šā krasta pat izskatījās, ka hokejista karjerai pienācis gals, – IIHF viņu diskvalificēja un kaut kā neticējās, ka šī organizācija būs tikpat mīksta kā PSRS Hokeja federācija, kas Viktoru Hatuļevu par sitienu spēles tiesnesim sodīja ar mūža diskvalifikāciju, kas beidzās pēc... pusgada. Nekas cits Znarokam neatlika kā 28 gadu vecumā censties iekarot Ameriku. Zinot, ka Eiropā viņš diskvalificēts, Bostonas "Bruins" par darbu fārmklubā piedāvāja 28 500 dolāru. Pārbraucis mājās, Amerikas neiekarotājs ir nikns kā pūķis: "Lai es par tādiem grašiem lauztu savus kaulus? Nekad dzīvē! Pat ja mani ar koku dzītu laukumā, es nespēlētu!" Cits stāsts ir par to, kāpēc Znaroks pasaules čempionātos tā arī neuzspēlēja PSRS izlasē. Pirmkārt jau spītības dēļ. Astoņdesmito gadu beigās viņu pie sevis uz Maskavu aicina gan izlases galvenā trenera diktatora Viktora Tihonova klubs CSKA, gan inteliģentais Igors Dmitrijevs uz "Kriļja sovetov". 1990. gada aprīlī viņš pat tiek aizvests uz pasaules čempionātu Šveicē un teiksmainā Tūnas ezera krastā mazpilsētiņā Guntenā dzīvo vienā viesnīcas istabiņā ar šā turnīra labāko vārtsargu Artūru Irbi. Kādudien Dmitrijevs abiem rīdziniekiem pavēsta, ka vajadzēšot drusku saspiesties, lai izbrīvētu vietu trešajai gultai. Jūtot, ka viņš tiek ziedots Dmitrijeva mīlulim Prjahinam, Znaroks paspēj ielēkt acīs arī Dmitrijevam: "Vai mēs kādi mīkstie vai, ka tik cieši kopā jāspiežas!" Mīksts kā plīša tīģeris Kolēģes – Znaroka fanes – šad tad mēdz man pārvaicāt, vai Oļega sieva Ilona tik tiešām ir tāda ragana, ka spēj novaldīt tik šerpu vīru, kurš hokeja laukumā vēsā mierā katram pretspēlētājam norautu galvu. Jā, Narvā, uzmundrinot Latvijas izlasi, Ilona ķērca trakāk par virs Kremļa mūždien lidojošajiem kraukļiem, taču pēc raganas gan neizskatījās... Blonda, slaida, izskatīga, un, ja es nezinātu, ka blakus smaidošā Valerija (drīz 18) ir abu meita, abas dāmas noturētu par māsām. No sarunas ar abām dāmām sapratu, ka tīģerus pakļauj ne jau ar pātagu, bet mīlestību. Valerija: "Oļegs kā tēvs var būt stingrs, bet viņa galvenā īpašība ir tā, ka viņš ir ļoti, ļoti labs. Var jau viņu mazliet vadīt (smejas). Kā? Mazā māsa Alisa ir lielāka speciāliste, viņai mūsu ģimenē patīk visus regulēt, bet vienu noslēpumu gan es tev atklāšu – tēti vajag paglāstīt un nobučot. Tad viņš ir laimīgs." Ilona: "Mēs ģimenē nemocāmies viens ar otru. Mums ir ļoti draudzīgas attiecības, viens otru atbalstām un mēs, trīs meitenes, esam Oļega lielākās līdzjutējas, bet Oļegs vislabāk atpūšas kopā ar ģimeni. Viņš ir pietiekami komunikabls, taču nevienam netraucē. Varbūt ar maziem izņēmumiem. Kā šodien, kad braucām uz balli. Manis dēļ kavējāmies, tētis visu ceļu runāja, ko gribēja, bet mēs to viņam atļāvām, pašas klusējām. Kādreiz jau cilvēku vajag arī palutināt, galu galā viņš taču šodien ir varonis!" Nu re, kā! Arī Harijs Vītoliņš, spēlējot vienā maiņā ar Znaroku, vienmēr brīnījās par žurnālistu stulbajiem jautājumiem, kā viņš var izturēt mūžīgo burkšķēšanu: "Lai taču viņš runā! Es to vienkārši laižu gar ausīm..." 17 gadus vecais jaunais talants Oskars Bārtulis uzskata, ka Narvā varbūt arī nekas nebūtu iznācis, ja treneris nebūtu Znaroks: "Viņš vienkārši ir labs treneris! Pirmkārt ar to, ka mūs saliedēja kopā cieši kā viena zāģa zobus un prata iestāstīt, ka mēs varam spēlēt pat A grupā. Ja būsim vienoti, nevis katrs domāsim par savu statistiku un kā labāk izskatīties laukumā... Narvā neviens no mums pat nezināja, cik kuram tobrīd punktu. Iepriekšējos gadus tā nekad nebija." Pats varonis "Lido" atpūtas centrā, kur Kirovs Lipmans junioru izlasei izkārtojis svētku vakariņas, pie manis pienāk ar... apelsīnu sulas glāzi rokās. Neko stiprāku nedzerot jau pusotru gadu. Saskandinām tāpat kā 1993. gada pavasarī Bledā, kur Oļegs uz pusotru dienu no Landsbergas bija ieradies kā skatītājs. Toreiz Bledā, krietni patukšojis žurnālistu krājumus, Znaroks ir klāt ar 20 markām. Par izdzerto šņabi... Kaut neesmu no bailīgajiem, no naudas atteikties bija bezjēdzīgi. Ka nedabū pa degunu! Labi, ka šoreiz par visu maksā Kirovs... "Jā, spēle Narvā ar Slovēniju bija labākā manā dzīvē!" savu stāstu iesāk Oļegs un pēc mirkļa, viltīgi smaidot, piebilst: "Kā trenerim." Vēl pēc mirkļa: "Pagaidām..."